Izteikt vēlēšanos...

Lai gan pieaugušo hokeja akcenti šajās dienās ir piesieti pasaules čempionātam un Stenlija kausa izcīņai, nevajadzētu aizmirst, ka tepat, tepat paklusām pa kaktiem rosās Rīgas „Dinamo” pazīstamie un vecie stāvi. Vēl vairāk – šī rosība tagad ir vainagojusies ar konkrētiem darījumiem, kas laikam jau ievelk jaunās sezonas līnijas. Līgums ir parakstīti ar Polu Šehuru, kas menedžerim Sējējam pērn ēda no rokas Prāgā, bet – kuru sezonas gaitā Normunds bija spiests piespēlēt Rīgai. Kā smejies – kaut kur puika bija jānogrūž, jo čehu mafija šo vienkārši nokoda par vietu „Lev” pamatsastāvā. Kas jauki – kanādietis tīri labi ierakstījās Rīgas „Dinamo” krāsmatu sezonā, tās izskaņā pat atrodot sevi triecienmaiņā (Karsums – Šehura – Indrašis). Vēl nebija izcīnīts Nadeždas trauks, kad varēja prognozēt – no leģionāriem, kas bija valkājuši Skanstes ielas hokeja veļu, tieši Šehuram ir vislabākās izredzes palikt. Tā arī notika, turklāt – Sējējam nebija šajā ziņā nekas jāizgudro. Viņa cilvēks – bez variantiem. Tepat blakus Šehura ziņai jāliek Arvīda Reķa vēl viena sērija kopā ar „tikai Rīga, tikai Dinamo” un pagarinātie līgumi ar Oskaru Cibuļski, Andri Džeriņu un Vitāliju Pavlovu. Te gan ir viena lieta, kas jāprecizē – ar visiem nosauktajiem hokejistiem klubs ir panācis vienošanos par darba tiesisko attiecību turpināšanu, bet paši kontrakti šī vārda juridiskajā izpratnē vēl slēgti nav. Tātad – vārdos komanda izrāda apņemšanos, ko, visticamāk, nelauzīs. Nav pirmā reize...

Tomēr šis pavasaris no „Dinamo” nometnes atnesa arī citas ziņas. Proti, komanda ne tikai veido sastāva skeletu, bet arī atsakās no spēlētājiem, kas viņiem neder. Konkrēti ir runa par diviem – Gunti Galviņu un Mārtiņu Karsumu. Viens pirmā pāra aizsargs, otrs pirmās maiņas uzbrucējs. Abi pagājušajā sezonā uz komandas krekla pārmaiņu panēsāja „C” burtu, kas norāda – puikas nekādi garāmgājēji šim sastāvam nebija. Galviņam ir divdesmit septiņi, Karsumam – tik pat... Kas vēl zīmīgi – ar abiem komandai bija līgumi vēl uz vienu sezonu, pēc kuras spēlētāji iegūtu tā saukto brīvo aģentu statusu un viss tālākais – kā ar Miķeli... Eju, kur mani ņem, kur vairāk maksā. 28 gadu vecums ir tāda savdabīga robežšķirtne KHL reglamentā, kas daudziem hokejistiem ir kā brīvlaišana. Bet, kamēr attiecīgais vecums nav zvanīts – cilvēks pieder savam vecajam labajam klubam. Tādā nozīmē pieder, ka komandai ir pirmās rokas tiesības uz šo meistaru. Gan Karsuma, gan Galviņa gadījumā bija redzams, ka stratēģiski viss virzās uz zināma scenārija pusi – pēc nākamās sezonas abi taustītu KHL brīvo tirgu. Bet pagaidām – viņi ir Rīgas „Dinamo” paspārnē, turklāt, ar komandai izdevīgiem nosacījumiem. Pēc sezonas nav nekādu jaunu sarunu par lielāku naudu, nekādu kašķīgu aģentu, nekādu nezināmu akmeņu abu pušu starpā. Ja neskaita tos, kas katram ir kabatā... Piemēram, Galviņa sakarā varēja paredzēt, ka Guntis prasīsies prom no kluba, jo sezonas laikā komandas vadība publiskoja visai pikantas detaļas par kopējo noskaņojumu komandā, kur aizsargs tika iezīmēts kā zobu sāpes un smaganu sastrutojums. Ja godīgi, pēc šī bija jābūt ar ārkārtīgu biezu ādu un ierobežotu iztēli, lai domātu, ka hokejistam tas bija kā pīlei ūdens. Komandas vadība klaji demonstrēja savu nostāju, hokejistam atlika pacirsties pretī. Tagad redzam un zinām, ka Galviņš ir vienojies ar Hantimansijskas „Jugru”, jo „bija izteicis vēlēšanos mainīt klubu”. Varētu teikt, ka Gunti noraka treneris Rautakalio, kas uzticēja aizsargam lielu atbildību, ar kuru pats hokejists netika galā. Bet , tad atgādināsim, ka bez galvenā trenera komandās ir vēl daži cilvēki, kam ir iespējas runāt, spriest, vērtēt, aizrādīti, rekomendēt... Galviņa gadījumā nevar bez uzmanības atstāt „Dinamo” vadības neprofesionālo komunikāciju, kas paši ar savām rokām tautai atrādīja savas netīrās ūzas. Komandu sportos rakstura saderība, gars un kopējā ķīmija nav katrs pa sevi – kā tas notika, kad komandas kapteinis Galviņš pēkšņi izrādījās ne tikai nederīgs kā komandas līderis, kā cīņā saucējs, bet – neder arī vairs kā hokejists? Galviņu var saprast – ja visus sūdus gāž pār tavu galvu, tad – sak, sēdiet paši savos mēslos... Kas tagad arī noticis. Pavisam cits gadījums ir Karsums. Mārča, Mežonis...

Jums ir jāveido komanda. Vai izmest no tās savu labāko uzbrucēju - tas ir pirmais, kas nāk prātā? Nu, labi – izmest ir par skaļu teikts, jo kā vēsta Rīgas „Dinamo” preses relīze, tad tāpat kā pie Galviņa, arī Maŗtiņš Karsums „bija izteicis vēlēšanos mainīt klubu”. Nu gluži vai labās laumas vēlmju fabrika – ja jums ir vēlēšanās, nāciet strādāt pie mums uz Skanstes ielu. Mēs vēlmes izpildām... Tas, ka Karsumam bija vēlme notīties no šī Pirātu kuģa – par to tagad šaubu nav. Tagad par to, kāpēc komandai bija vēlme savu labāko spēlētāju, cīnītāju, uzbrucēju un – jā, arī sezonas otrās puses kapteini – atdot citiem? Jo visas kārtis taču likās vienkārši skaisti – pirmā maiņa bija nokomplektēta. Karsumam līgums, Indrašim – arī, Šehura – kā savējais... Atkrīt uzreiz viena galvas sāpe. Bet – komandas vadība lemj savādāk. Viņi Karsuma līgumu pārdod. Protams, ne jau bez hokejista ziņas, bet – iniciatīva nāk no kluba. Atdot vienu no savas paaudzes labākajiem uzbrucējiem, situācijā, kad nekas nespiež – tas mazākā mērā izskatās pēc klaunādes. Tas neizskatās arī pēc stratēģijas, ja vien zem tā visa neslēpjas kaut kāda mistiska informācija, ko nezinām. Nu, piemēram, ka Rīgas rīcībā ir fakti par Karsuma veselības stāvokli, kas varētu būt trausla. Tiesa, šī pasaka neiztur kritiku, jo Karsumu ņem nevis kaut kādi krievi, bet Znaroks, kas visas Mārtiņa šuves uz ceļgaliem varētu nosaukt pa sezonām un gadiem... Droši, ka Maskava piedāvāja Skanstes ielai naudu – bez kofera te cauri šādu darījumu nedabūt. Tātad – par Karsumu viņi dabūja kompensāciju un atbrīvoja arī viņa algu. Summā tas viss noteikti velk uz miljonu ar astīti. Ja rēķinām eiro, neskaitot nodokļus. Naudu paņēma, spēlētāju atdeva. Kas palika? Nauda. Tātad, teorētiski var pieņemt, ka tagad Karsuma vietā tiks pirkts ja ne hipodroma rikšotājs, nu tad vismaz zelta retrīvers ar papīriem. Loģiski tas viss ir līdz brīdim, kad saproti – Karsumam jau arī vispār bija vērtība, ko varēja redzēt uz ledus. Koferis ar miljonu ripas vēl nav metis... Turklāt, Mārtiņš ir pārbaudīta vērtība, turklāt – lietderīgs. Kāpēc nevarēja pagaidīt līdz nākamā gada janvārim un paskatīties – ja, nu galīgi lietas nevedās komandai, tad savu labāko veci izlikt uz letes. Bailes, ka šī brīža cena ir maksimālā, ko par Karsumu var dabūt un, ka vēlāk var būt tikai sliktāk? Tad jau var prognozēt, ka nākamā gada sastāva lielā bilde drīzāk vilks uz plaģiātu, nevis kaut ko oriģinālu. Tādā ziņā patiešām ir drošāk – pagrābt naudu, ja dod. Bet ripas pretinieku vārtos tik viegli neiegrābsi. Iedomātais jaunās sezonas kapteinis Sandis Ozoliņš kā gara spēka sūtnis tomēr ir domāts darbam ar cilvēkiem, kas hokeju spēlē un saprot. Nē, nu, protams, viņš droši vien varētu arī mēģināt noskaņot cīņai ģērbtuves pakaramo, bet – KHL jau nav ekstrasensu līga...

Visā šajā stāstā uzjautrina Rīgas „Dinamo” pieeja – paziņojumā par Karsuma atdošanu, viss ir tik elementāri vienkārši, it kā puikas atdevuši pārdevējam atpakaļ zābakus, kas garantijas laikā ieplēsti pie zoles. Laikam tā tiek cienīts līdzjutējs, kam tagad aiz vārdiem „izteica vēlēšanos pāriet uz citu klubu”, jāmeklē lielais zemteksts vai mazais idiots. Nav neviena pušplēsta vārda no svētā Jura avotiem, tāpat savās vietās ir palikuši Aigars ar Gunti – klusējot. It kā menedžerim Normundam varētu būt motivācija skaidrot šo ikdienišķo darījumu, bet – viņam arī labāk patīk gatavoties dziesmu svētkiem. Kā vīru korī – vai nu ar visiem kopā, vai – klusums. Karsuma aizstājējs? Jā, tāds ir jautājums, kas būs ne tikai pirmssezonas, bet arī sezonas aktualitāte. Vai Skanstes ielā aiz virsotnēm kaut kur slēpjas šīs lielā intriga? Vai tas būs Jānis, Miķelis vai Lauris, ko tagad viņi mēģinās dabūt atpakaļ ar motto – mums ir kaut kas labāks par Mārču... Nebūs ilgi jāgaida.
Citādi – atbilstošs manevrs, atbilstošai komandai... Jo Nadeždas kausu jau kurš katrs neizcīna.