A grupas asinis...

(rakstu bija paredzēts publicēt pēc pasaules čempionāta)

Helsinku desmit dienas bija labākais, kas varēja ar Latvijas hokeju notikt. Te bija viss, ieskaitot spoguļus, kas rādīja pilnu augumu. Paaudze, kas šobrīd aizstāv mūsu krāsas, nav nonākusi šajā spēlē tāpēc, ka citu nebija ko darīt. Viņi diezgan mērķtiecīgi ir veidojuši savas karjeras - rēķinājuši, svīduši, kapājuši, krituši un cēlušies. Labāku nav! Apskatāmies apkārt un atkārtojam pie sevis vēlreiz – labāku spēlētāju šajā valstī nav! Viņu pašaizliedzība nav apstrīdama, viņu attieksmi nav vērts apšaubīt. Tie, kas negribēja, tie šajā komandā nespēlē. Izlases hokejisti brauca uz pasaules čempionātu, nevis, lai atdotu spēles, lai rullētu gurķi vai mīcītu tomātu, bet – lai sistos par kreklu. Par to kreklu uz kura ir valsts nosaukums. Vai viņi varēja nospēlēt labāk? Nevarēja, jo viņi spēlēja, cik labi vien prata. Un nestāstiet šeit pasaciņas par veiksmi, kas pietrūka, par treneru trulumu vai spēlētāju tizlumu. Laukumā atdevās komanda, kas cīnījās katrā spēlē, sākot ar pirmo minūti. Jā, bija vakari, kad viņus izģērba, piesmēja, salauza, bet – tas bija pretinieku spēks, kas to servēja, nevis mūsu vājums. Jo komanda, ko sauc par izlasi, nevar būt vāja. Tas neiet kopā pēc formulas, kas paģēr – spēlē tikai labākie... Un viņi tur bija! Citas komandas turnīra tabulā dabūja vairāk punktus, citiem bija vairāk vārtu. Mums tika tas, ko mācējām paņemt. Un nebija tā, ka mācējām, bet nepaņēmām. Ka deva, bet mēs neņēmām vai – mums bija bail.

Treneri aizveda uz Somiju komandu. Jā, tās raksturs bija pajēls, nenobriedis, zaļš – bet komandas netop vienā dienā un – arī vienā mēnesī tas nenotiek. Vēl pirms pāris mēnešiem viņi gāja laukumā aiz cilvēka, kas pēc vecuma varētu būt nevis viņu komandas biedrs, bet gan tēvs... Gāja tāpēc, ka tā bija drošāk. Piekritīsiet - normāli tas nebija, lai arī beigas tam stāstam sanāca laimīgas. Tomēr – tik bagāti esam! Brīnīties, ka tagad pasaules čempionāta laikā pēkšņi mūsu labākie nemaz vairs neizskatās pēc labākajiem, drīzāk liecina nevis par hokejistu pliekano meistarības, bet gan līdzjutēju naivo realitātes izjūtu. Mēs esam lutināti septiņpadsmit pavasarus un – pavisam maz no tā visa mācījušies. Pārsvarā dzīvojot pieņēmumu vai iztēles pasaulē, kur panākums tiek saukts par normu, bet neveiksme, par negodīgu apstākļu sakritību, esam palaiduši garām mirkli, kas saka priekšā – kad avanss tiek paņemts, tas ir jāatstrādā... Helsinkos izlases modelis bija vienkārši perfekts, lai saprastu, ka dāvanu laiks beidzies. Bet loterijā var vinnēt tikai tad, ja nopirkta vismaz biļete. Ko esam šajos gados izdarījuši ar saņemtajām dāvanām un, kāpēc joprojām, nepērkot loterijas biļeti, mēs ceram uz lielo laimestu? Kāds tam ir pamats? Kontinentālās hokeja līga ir projekts, no kura varam paņemt, bet – paņemt, nevis pagrābt, iekampt, nokost... Rīgas „Dinamo” šajā līgā ir viena no vājākajām komandām. Ja Latvijas spēlētājs nokļūst šajā saimniecībā, viņš nāk ar savu mugursomu, uz kuras rakstīts – Latvijas hokeja produkts... Un nevajag brīnīties, ka čehiem vai somiem KHL klubos ir lomas – tas lielā mērā ticis, pateicoties konkrētās hokeja skolas kārtībai, pamatiem, mazāk – krievu naudai. Bet mums kaut kā sanāk pie šī galda apsēsties no ķēķa puses, kur puikam iedod līgumu, viņu ieliek sastāvā un – bilde gatava. Turklāt, daļai nezin kāpēc liekas, ka līgums ir proporcionāls viņu piedāvātajai meistarībai, lai gan patiesībā – KHL tirgus ir butaforija, bleķis. Tam nav nekāda sakara ar Eiropas hokeja saimniecību, kuru, starp citu, pasaules hokeja čempionātā spilgti atrāda ne tikai zviedri, somi vai čehi, bet arī vācieši, šveicieši, dāņi, austrieši, norvēģi. Cik mūsu hokeja profesionāļus var saskaitīt Šveicē? Nu, labi – Vācijā vai Austrijā? Zems līmenis... Bet aizdomājieties, kāpēc šo valstu klubiem mūsu spēlētāju iedomātais augstais līmenis tomēr neliekas intriģējošs? Nemaz nerunājot par zviedru vai somu galvenajām līgām. Kāpēc, padsmit gadus esot pasaules hokeja čempionāta A grupā, mēs tomēr neesam pratuši Eiropas klubu hokeja tirgum sagatavot konkurētspējīgu produktu? Vai tas tomēr nav stāsts par mūsu māla kājām, nevis hokeja fenomenu. Jo fenomena būtība, kā redzam tagad, slēpjas avantūristiskā pārliecībā, ka viss ir kārtībā, ka viss notiek, tikai – citi to neredz, nesaprot. Tagad redzam, ka viņi tomēr pieklājīgi paklusēja, ļaujot mums skaisti grimt – ar mūziku... Tā nebija nodevība, bet gan elementāra konkurence. Mūsu pavasara iedegums bija mānīgs. Solārijs...

Latvijas hokeja federācijas prezidentam otra mīļākā tēma pēc „es nekad neesmu nevienu piemānījis”, ir stāsts par naudas trūkumu šīs spēles veselīgajā organismā. Tomēr Lipmans smagi maldās, jo - nauda mūsu hokejā pietiek. Jauniešu, junioru vecumā visu finansiālo smagumu izvelk vecāki, ģimenes. Ja saliktu kopā iztērētās summas – tie būtu miljoniem latu ik gadus. Tiktāl par fanātismu. Bet tagad apgriežam augšpēdus vidi, kurā šī nauda tiek atstāta. Lūk, kur ir federācijas atbildība! Kāda izskatās Latvijas hokeja skola, kas ir tās īpatnības? Mēs esam krievu vai padomju mantojums, mums vajadzētu skatīties somu vai zviedru virzienā, vai – tomēr kopēt šveiciešu, dāņus, vāciešus? Nepārprotiet – te nav runa par izlases spēles taktisko zīmējumu. Runāsim par akadēmiskajiem pamatiem, kas tiek likts jauniešu vecumā. Jums nebūs lemts atrast divus vienādus piegājienus starp n-tajām hokeja sporta skolām un klubiem, kur treneri audzina nākamo A grupas maiņu. Kāpēc šis sistēmiskums tiek saprasts un novērtēts tajā pašā Šveicē, arī Dānijā vai Austrijā, bet – mēs augam pēc principa, ka „gan jau būs labi”. Ja Latvija nemācās no savām kļūdām, kuras ir tās hokeja valstis, no kuru kļūdām mēs tomēr mācamies – pieminot, ka var mācīties arī no veiksmēm... Ne jau mainot izlases trenerus, mainās spēlētāju meistarība. Tā ir tāda, kāda ir. Ja kāds vēl neatceras, tad valstsvienību stūrējuši šajos gados visādi praktiķi un teorētiķi, tikai – kaut kādā brīdī viņi visi atradušies aiz durvīm... Jo nav mācējuši izcīnīt 8. vai 10. vietu, bet citos gadījumos – vienkārši nav pateikuši Kirovam paldies. Bet pieaugušo izlase ir tikai tortes virskārta, garnējums. Latvijas hokeja pamats ir beidzot jārod sistēmā, nevis vēsturiskajā nostaļģijā vai pieredzē. Tās pēdējās divas, protams, jāņem blakus, bet – bez kārtības nebūs nekā. Kā to vienreiz var nesaprast? Cik cilvēkiem tas no malas - maigāk vai skarbāk – ir jāpasaka, lai mēs paši šos ratus sāktu būvēt?

Uz ledus pasaules čempionātā arī bija stāsti. Masaļskis spēlēja pēc sarežģītas operācijas un atjaunošanās perioda, Rēdlihs vecākais arī praktiski sagatavošanās posmu pavadīja pie ārstiem, nevis treneriem... Šie divi ir labi piemēri, lai apjēgtu – lūk, šajā komandā bija nervs. Jā, viņi nebija labākajā sportiskajā formā, nepaspēja, bet - veči nemeklēja aizbildinājumus, lai paliktu malā, lai gan - varēja. Pēc trešā zaudējuma komandas kapteinis Dārziņš vienā vakarā pārstāja būt spēlētājs Lauris – tagad viņš bija komandas līderis, kas atbildēja par saviem vārdiem. Viņš neko nesolīja, vien cieti sevī iemūrēja apņēmības akmeni – to varēja sajust balsī... Turnīra laikā mums vārtos stājās puika, kas pieaugušo hokejā bija labi, ja aizvadījis dažas nopietnas spēles. Un Gudļevskis kopā ar džekiem paņem slovākus. Atbrauca Zemgus un mēs sapratām, ka šobrīd izlases vispusīgākajam, atlētiskajam un meistarīgākajam uzbrucējam ir deviņpadsmit gadu. Nevienam neveras mute teikt – tikai deviņpadsmit, jo Girgensons jau rāda nobrieduša veča spēli, kas diemžēl vai par laimi izceļas uz visu labāko Latvijas spēlētāju fona. Turklāt, viņš ne mirkli nevilcinājās ar pārdomām – braukt vai nebraukt palīgā izlasei pēc sezonas Amerikas klubā, spēlēt vai nespēlēt – dažas stundas pēc atlidošanas... Bet aizsargam Freibergam, uz kura pleciem Nolans uzgrūž vairākumu un kā izrādās turnīra laikā, tā tomēr nav nekāda izgāšanās – ir divdesmit divi... Arī viņš debitē pieaugušo hokejā. Tie ir fragmenti, tā nav visa izlase, bet – daļa no komandas māla. Desmitiem nerealizētu iespēju, fiziskās piepūles, spēka spēles vairāk kā jebkad agrāk Latvijas izlase pasaules čempionātā ir piedāvājusi. Citi ņem un rok dziļāk, kā parādot mūsu vājākās vietas, kā mājot sveicienus – sak, vilciena pēdējais vagons ir nolikt uz blakus sliedēm. Komanda spēlē no sirds, komanda cenšas... Kāpēc viņi nevar labāk, vairāk? Tāpēc, ka citi ir priekšā. Un tas nav noticis šogad, vai – pirms pieciem gadiem. Šai hokeja paaudzei beidzot ir jāsajūt ne tikai asins garša mutē, bet arī jāuzliek dažas šuves uz pārsistās apakšlūpas, kas iegūta, guļoties ripas ceļā... Kas labi? Viņi paši to sāk saprast.
Asins pārliešana kā pēdējais, bet – kā ļoti iespējamais scenārijs. Jo tā šobrīd vajag...