Stulbais indiānis

Pretēji graujošajām prognozēm, kanādietis sarūgtināja daudzu Latvijas hokeja sabiedrības cilvēku mītus un priekšstatus par varēšanu, izpratni, kompetenci... Pirms pāris nedēļām viņu sauca par stulbo indiāni. Jo viņš taču neko nesaprot no mūsu hokeja, viņš... vispār neko nejēdz no hokeja. Tikai stāv uz soliņa un gremo košļeni. Mirkšķina savas murkšķa actiņas... Un kas tie par palīgiem viņam blakus? Salasīti no šrotiem... Lielai daļai no runātājiem joprojām nav pielecis vēstījums, ko treneris Teds Nolans pie valstsvienības ir pacēlis jaunā kvalitātē. Jā, tā ir karoga lieta, tas ir gods un lepnums, kas piespiež komandu iziet laukumā un spēlēt kā vienam veselam. Kā komandai! Ko viņiem vajadzēja pierādīt pret somiem? Vieta grupā bija saglabāta, kaut kādas brūces aplaizītas, turklāt – jāspēlē bija divus vakarus pēc kārtas. Varēja taču mierīgi izspiest sajūgu, brīvā režīmā, atraisīti, bez atbildības. Jo pretiniekam vairāk vajag, viņi skries un sitīsies savu skatītāju priekšā. Viņiem tāda Latvija pa kājām vai – pie kājas... Nospiedīs, iedzīs apmalē, stūrī, sametīs, salauzīs. Latvijas komanda nepadevās – tas nozīmē, ka šāda būtība, attieksme un vēlēšanās sēž šiem puikām iekšā un – tas ir liels dārgums, ko nevar nopirkt par naudu. Tieši šo garīgo spēku allaž esam no savas komandas gaidījuši.

Bet sākās viss ar apsmaidīto tēzi, ka šajā komandā spēlēs nevis labākie, bet gan tiek – kas grib. Kā Nolans var zināt, kurš grib? Redz, tur jau ir tā lieta, ka mūsu hokeja sabiedrības tā sauktais intelektuālais gals, diezgan raupji vērtē tādus spēles smalkumus kā spēlētāju psiholoģiskā saderība un raksturi – jo, hoķis vienkārši ir jārukā... Tāpēc bija interesanti noskatīties, kā ap izlasi šajā sagatavošanās posmā staigāja visādi, glūnot caur pieri, tā arī nesaprotot, kāpēc viņu piedāvājums neder... Par kapteini varēja iecelt Spruktu, kurš tur jau ir bijis, Krišjāni – kam šī mantija nav sveša, Pujacu – kas nerunā, bet dara... Beigu galā – Nolans izvēlējās Dārziņu. Un mēs pēkšņi ieraudzījām uz ledus un laukuma malā cilvēku, kurš turnīra laikā vienkārši kļuva par... Dārzu! Ar lielo burtu. Pēc pirmajiem trīs zaudējumiem pēc kārtas, nebija viegli iznākt sabiedrības priekšā kā vecim. Vieglāk bija apvainoties, kā tas citām, šī paša karoga izlasēm bijis raksturīgi iepriekšējos laikos, kad ģērbtuves tālākais stūris izskatās pēc glābiņa. Ja pirms čempionāta mums būtu jāiztēlojas, ka šāda X stunda pienāks, reti kurš liktu uz Lauri kā uz vezuma vilcēju. Nolans lika un nekļūdījās. Turklāt, vairāk pa gūtajiem vārtiem, novērtējiet to darba apjomu, ko ar piemēru laukumā kapteinis paveica aizsardzībā. Kā stulbais indiānis varēja izpīpēt, ka Dārziņā ir kaut kas vairāk par filigrānu nūjas pārvaldītāju un pirmās maiņas uzbrucēju?

Sagatavošanās posmā bija zināms, ka vairākiem spēlētājiem nāksies braukt uz pasaules čempionātu pēc operācijām un sasteigtiem rehabilitācijas posmiem. Spilgtākais piemērs ir Masaļskis, mazliet klusāks – Rēdlihs vecākais. Vēl jau bija dažādi ielāpi, taču visus vienoja vēlme palīdzēt. Viņi svīda un rāvās kaujā... Vārtsargs Edgars bija vienkārši jātur ķēdē – tik ļoti izlases veterāns vēlējās būt klāt visiem procesiem, kas veidojās ap izlasi. Sasteigt nedrīkstēja, ko paši sportisti bieži vien azartā pat nenovērtē. Jā, Masaļskis varbūt nebija gatavs šim čempionātam fiziski, tā noteikti nebija viņa labākā sportiskā formā, ko viņš aizveda uz Helsinkiem – bet tā simtprocentīgi bija viņa labākā psiholoģiskā gatavība, viņa demonstrējums ikvienam, kas bija komandā. Es varu celt! Vai nest - tas ir cits jautājums, bet celt Edža varēja... Tagad viena daļa domā, ka tā bija kļūda, likt Masaļski vārtos pret amerikāņiem un austriešiem. Murgs! Komandas pirmais numurs tobrīd bija Edgars – viņš ne mirkli nešaubījās, ka ir vietā. Treneri šādu attieksmi nevarēja ignorēt, vēl jo vairāk gadījumā, kad runa ir par strāvām virs ledus, nevis – uz... Tāpat kā pirmajā spēlē, kad iespēja tika dota Jučeram. Starp citu, Māris turēja komandu spēlē krietnu laiku, bet – viņi visi kopā salūza, nevis pa vienam. Tostarp Gudļevska gadījums jāraksturo ar trenera Irbes vārdiem – viņš ir laukumā, nevis, lai spēlētu, bet gan, lai uzvarētu... Kārtis ap vārtsargu laukuma nesalikās nejauši, tās tika precīzi izspēlētas. Tāpat kā nejauša nebija izvēlēto trīs vārtsargu grupa. Treneri redzēja šo saderību un plānoja, ka viens no viņiem izšaus. Šoreiz tas bija Gudļevskis – nomināli trešais numurs. Tātad – viņi uzminēja, lai gan patiesībā to var saukt par elementāru dzīves un karjeras pieredzi. Nekā pārdabiska. Kam vēl, ja ne Irbem to saprast...

Andersons, Saviels, Freibergs – nosaucot pirms divām nedēļām jebkuram no Latvijas hokeja speciālistiem šo trīs aizsargu uzvārdus, par jums zviegtu. Kas tie par aizsargiem! Stulbais indiānis sastāvā paņēmis nūģus... Viens nekāds, otrs - vairs nekāds, trešais – būs nekāds. Kad Nolans skaitliskajā vairākumā no čempionāta pirmās spēles principiāli spieda tikai uz Freibergu, puse Rīgas pie televizora ekrāniem ģība. Nu, ko – čempionāts beidzies un vairs nav neviena, kas apšaubītu šī talantīgā saspēles veidotāja pienesumu. Jā, Ralfs nespēlē kā Sandis, bet jums neatrast otru tik savāktu, aukstasinīgu un pozicionāli gudru aizsargu no pašreizējās jauno spēlētāju plejādes. Katra nākamā spēle bija pārliecinošāka, drošāka, precīzāka. Šādu saspēlētāju mums allaž trūcis, bet te – Nolans viņu izvelk no Amerikas augstskolu aizkrāsnes. Par tiem diviem citiem, kas minēti rindkopas sākumā ir vēl vienkāršāks stāsts – būs grūti atcerēties epizodes šī čempionāta laikā, kad abi tika iesēdināti sūdos. Saviels vispār izskatījās kā ieguvis otro (vai trešo, ceturto) ticību saviem spēkiem, bet Andersonam šāda uzticēšanās bija kā atbilde viņa priekšzīmīgajai darba ētikai. Un tad blakus noliekam Kuldu, kurš vienkārši atbrāzās no Amerika ar savu veseri, Sotnieku, kam rokas dega – kā viņš vēlējās nospēlēt labi, Pujacu – kas sevi nežēlo nevienā epizodē un rāmo Krišjāni – paraugu visādā ziņā... Māris Jass kā drošinātājs pa virsu – un tas viss kopā veido sakarīgu aizsardzības valni. Protams, protams, caurumi tur bija, kļūdas tāpat, bet – vēlreiz aplūkojam uzvārdus. Salīdzinot ar to pašu olimpisko kvalifikācijas turnīru, aizstāt vajadzēja Bārtuli, Reķi, Ozoliņu... Turklāt, spēka spēlē, divcīņās – latviešu aizsargi neatpalika ne no viena pretinieka šajā turnīrā, bet mačā pret somiem – pat dominēja.

Komanda paliek labāka – tā Nolans nenoguris atkārtoja latviešu valodā iemācītos vārdus. Pirms čempionāta viņš neslēpa, ka uzbrukumā būs pirmā maiņa un... Trešā, trešā, varbūt – pat divas ceturtās. Ja runājam par spēlētāju atbilstību noteiktiem spēles uzdevumiem. Pirmie nospēlēja kā no viņiem gaidīja – gan Dārziņš sameta savus vārtus, gan Sprukts saskrēja savējos, Cipulis – tāpat... Tas bija komandas galvenais spēks uzbrukumā. Ja pirms turnīra otro maiņu treneru korpuss īsti neredzēja, tad čempionāta laikā tā pati pieteicās. Redzot, kā pret Somiju plosījās Indrašis, Girgensons un Ķēniņš, pārņem viegla eiforija. Turklāt, tehniķis Miks parādīja ne tikai ātrās rokas, bet arī muskuļus, kas izskatās pieņemas varēšanā. No Ķēniņa vispār pretinieks atsprāga, bet Girgensons klātienē parādīja, ka NHL dafta pirmā kārta nav dota avansā vai nejaušas sakritības dēļ. Turklāt, kāda zīmīga detaļa: kad Zemgus atbrauca palīgā komandai, viena spēle jau bija zaudēta. Tā otrā bija jāspēlē pēc dažām stundām pret amerikāņiem. Ja lidostā deviņpadsmit gadus jaunais uzbrucējs vēl netieši vairījās no skaidras atbildes – kad, kad tu varēsi spēlēt? – tad, satiekoties ar treneriem un komandu, viņam nebija nekādu šaubu, ka tas ir jādara šeit, tagad, uzreiz. Arī tas pastāsta par izlasē valdošo atmosfēru – mērķtiecība un gribasspēks. Tādus kolektīvus neuzmet... Meija ar Džeriņu turnīra otrā pusē tika beidzot atkal salikti kopā un viens otru atrada. Sen jau vajadzēja! Tā saka nomaļus vētījošais speciālists. Vai tad stulbais indiānis nezināja, ka viņi abi viens otru labi sajūt – tā esot bijis „Dinamo” kreklos. Ja godīgi, tādu spēka un atdeves piesitienu, kādu čempionāta pēdējā spēlē nodemonstrēja Gints ar Andri, viņi kluba kreklā nekad nebija rādījuši. Bet atcerēsimies – Nolans taču Džeriņu sagatavošanas posmā audzināja. Madonietim ir daudz dots, bet tieši tāpēc treneris no viņa arī paprasīja daudz. Iespējams, ka uzbrucējs kādu brīdi kodīja uzmesto lūpu, bija apvainojies – ka viņu šādi čakarē! Bet nevajag aizmirsts galveno – Nolana komandās nav izredzēto. Nolanam ir komanda. Tev var nebūt varēšana, bet – gribēšanai jābūt. Tāpēc arī Bērziņš un Štāls izlasē jāvērtē nevis kā mēbeļu veikala noliktavas apputējošais gals, bet gan kā emocionālās lietderības koeficents. Tādi klavieru nesēji ir vajadzīgi – tāpat kā Koba, Vitālijs, Aleksejs, Roberts. Jā, viņi nav un, iespējams, nekad nebūs hokeja skaistuļi šī vārda tehniskajā izpildījumā, bet kājas ir vietā – tās strādā. Treneru uzdevums ir redzēt gan viņu kājas, gan galvas. Un to visu salikt kopā, rēķinoties, ka jāspēlē ir pasaules čempionāta A grupā. Un jāspēlē nevis viena maiņa, viena trešdaļa vai 50 minūtes. Bet gan visu spēli, visu turnīru.

Federācijas valde noteica izlasei uzdevumu – iekļūt ceturtdaļfinālā. Dīvaini, ka neprasīja medaļas. Tagad Kirovs saka, ka allaž ir vērtējis izlases startu pēc sasniegtā un prasītā, tāpēc LHF būšot strikta. Tur gan Liepājas Metalurga godīgākais akcionārs atkal samelojies, bet – piedodami... Uz ko tas viss velk? Skaidrs, ka Lipmans jau zina, ka Nolanu viņš gribētu redzēt ejam, nevis paliekam - kopā ar Irbi, Zirni, Kūlenu... Lai viņi iet! Irbem federācijas prezidents gribētu ielikt starp kājām principiālu kliņķi – publiski, tikai argumenti jāpiemeklē. Tā tāda vēsturiski auklēta klusa atriebība. Šur tur jau izskan, ka treneri nav tikuši galā ar vārtsargu izvēli... Izklausās gaumīgi. Kirovam vismazāk vajag Irbes personā varoni vai vismaz tādu, kas kaut ko ir izdarījis pie izlases – jo vienīgais, kas kaut ko dara ir visiem zināms. Lipmans arī zina, ko viņš grib likt Nolana vietā, vienīgi – pasniegšana prasa sabiedrisko attiecību speciālistus. Tostarp Tedis kaut ko runā par Sočiem, par gatavošanos – nesaprotot, ka viņam neviens neprasīs. Aizkulisēs var notikt brīnumu lietas, jo ir tik daudz gribētāju sasēsties apkārt A grupas ugunskura oglēm, olimpiskajām spēlēm... Kā allaž.

Nolans ir savā vietā, ja vispār apzināmies Latvijas hokeja resursu un to, ko viņš izspieda no savā rīcībā esošajiem dārzeņiem. Vēl vairāk viņš ir savā vietā, ja saprotam, kādu hokeju šobrīd spēlē pasaulē un, kāds būtu jāspēlē mums. Federācijai tagad vajadzētu nevis domāt par jauniem izlases treneriem, bet gan beidzot tikt galā ar Latvijas hokeja stratēģisko vīziju. Ar jaunatnes programmām, metodiku, tā saukto Latvijas hokeja skolu. Tas noteikti nav vienas vasaras pasākums. Bet – tas prasa darbu, iedziļināšanos, argumentus, kompetenci... Vai to kādam no LHF valdes vajag?
Vieglāk ir pateikt – Nolans stulbenis.
Un gatavoties nākamā gada pavasarim, ar izvirzīto uzdevumu - ceturdaļfināls...
Starp citu, pie federācijas pat varētu atklāt akmenī cirstu zīmi: „Mūsu uzdevums – tikai ceturtdaļfināls! Forever!”...