Pirms 10 gadiem. Paša Staļina aizgādībā...

Daudziem no mums, pārcilājot rakstāmgalda atvilkņu saturu vai, piemēram, atritinot kādu pieliekamajā rūpīgāk noglabātu ievārījuma burciņu, kādreiz rokās trāpījusies kāda vecāka un varbūt jau iedzeltējusi laikraksta lappuse, kas momentā nozog visu uzmanību. Pastāsts, kas uzjundī senas atmiņas, fotoattēls, kurā smaidu izraisa kāda mūsdienu varoņa vien ar grūtībām atpazīstamās formas vai frizūra - bieži vien tas izrādās daudz interesantāk, nekā kārtējās šā brīža peripetijas. Kas bija aktuāls Latvijas sportā pirms apaļiem desmit gadiem - turpmāk reizi nedēļā ieskatīsimies vecajās „Sporta Avīzēs”. Iepriekšējo nedēļu apskati atrodami sadaļā „Pirms 10 gadiem”.

”Sporta Avīze” Nr. 275 (2001. gada 4. – 11. marts)

Staļina aizbilstamais. Vasilija Staļina. Gunārs Siliņš

"Bumbiņu mētājot, es saņēmu desmitreiz lielāku algu nekā mans tēvs, kurš Rīgā bija lielas fabrikas noliktavas pārzinis. Es varēju atļauties vairāk nekā viens otrs no maniem komandas biedriem, jo biju KGS priekšnieka Vasilija Staļina favorītu skaitā," teicis pirmais PSRS Nopelniem bagātais sporta meistars Latvijas basketbolā Gunārs Siliņš. Staļins (Vasilijs) savējos balstīja.

Gunārs Siliņš jeb vienkārši Sila pagājušā gadsimta piecdesmito gadu pirmajā pusē spēlēja basketbolu Josifa Staļina dēla Vasilija kūrētajā Maskavas Kara gaisa spēku komandas sastāvā. Toreiz viņu nesalīdzināja ar Gundaru Vētru un Igoru Miglinieku. Mājās perspektīvu neredzēdams, Siliņš devās uz Maskavu, bet, kontraktam beidzoties, steidzās mājās stutēt ASK slavas gadu panākumus.

„Tolaik skanēja tāds tango: "Pie Rionegro stāv mazā mājiņa krastmalā..." Gunāram šī mājiņa stāvēja pie Tušinas aerodroma, jo Vasilijs Josifovičs Staļins bija Maskavas Kara gaisa spēku apgabala pavēlnieks. Tajā pašā ciematā dzīvoja arī kara lidotāji un peldētājas (no kurām nāca Vasilija pirmā sieva), viss Vasjas harēms. Mājiņas bija iepirktas Somijā, un piecdesmitajos gados padomijā tās skaitījās turpat vai supervillas... Bet vispār Gunārs Vasju atceras ar labu vārdu. Viņš ciena cilvēku, kurš ne tikai citus izkomandēja, bet arī pats ar savu ādu bija riskējis pie Kurzemes katla, savā lidotāja rēķinā skaitot četrus notriektus fričus. Un vēl Vasilijs Staļins latvieša Gunāra Siliņa sirdi ir aizkustinājis, liekot savam akordeonistam spēlēt basketbolistam par godu "Kur tu teci...". .. Mājiņās dzīve bija pavisam ne tāda kā Padomju Savienībā. Kā citā valstībā, kas Gunāram izpaudās caur basketbolu.”

Kur izcilas personības, tur arī „mednieku stāsti”. „Josifs dzīvoja nakts dzīvi, un arī viņa epigoņi darīja tāpat. Reizēm strādāja, reizēm uzdzīvoja. Siliņš vispār sporta zālē gāja mētāt pa grozu tad, kad gribēja un varēja - nav svarīgi, nakts vai diena. Galvenais, ka vari trāpīt.

Tā reiz, nakts treniņu iecerējis, viņš uzskrēja virsū Vasilijam ar ģenerāļu grupu un kasti konjaka. Staļina dēls, protams, labprāt palielījās ar savu "draugu" - izcilu basketbolistu. Varot iemest no jebkuras vietas visu pēc kārtas. Ģenerāļi, protams, tam nenoticēja. Tad nu ar krītu iezīmēja metienu vietas - krietni tālāk par pašreizējo trīspunktu līniju - un aicināja Gunāru žvidzināt. Kas viņam - sviedīs ar! Bet te viens uzplečainais, kunga prātā būdams, apsola: ja iemetīšot visus, tad no viņa dabūšot Kara politiskās akadēmijas absolventa diplomu. Kas tā par karjeru un kas tā par aldziņu, to katrs vēl šodien var iedomāties.

No sešiem metieniem Siliņš iemeta piecus. Pats stāsta, ka pēdējo esot tīši raidījis garām, lai nesagādātu liekas raizes sev un ģenerālim, taču mēs atļausimies palikt pie savām domām: būtu burvīgi, ja latvietis Siliņš taisītu padarmijas nagu maucēja karjeru! Diplomētu... Taču kasti laba armēņu konjaka par toreizējo sniegumu Gunārs saņēma gan.”

„Tas bija jau tad, kad pēc 1954. gada Eiropas meistarsacīkstēm, kuras notika Maskavā, Gunārs Siliņš tika atzīts par labāko spēlētāju. Vasja sagribēja palielīties, kāds īpašs ērzelēns rodams viņa staļļos. Uzaicināja pie sevis uz rautu. Gunārs, tā sakot, "po vašemu prikazaņiju pribil". Bet Vasilija viesi blenž nevis uz pašu izcilo sportistu, bet gan uz viņa uzvalku. Kā tas varot būt - viņi pērkot savas drēbes pie Kardēna Parīzē, bet te kaut kādam salagam uzvalks sēžot kā uzliets. Tad nu latvietis atzinās (bez spīdzināšanas) ģenerāļiem, ka uzvalku nevajag pirkt - uzvalku vajag pasūtīt Rīgā pie Barienbauma. Pēcāk Gunārs ģenerāli vadāja lidmašīnā pie Rīgas skrodera.”

„Pie aerodroma dzīvojot, gadījās visādi. Reiz kāds lidotājs, kuram nākamajā dienā bija jālec izmēģinājumlēciens ar izpletni, Gunāram sūdzējās, ka viņš nu noteikti iešot bojā - tā čigāniete Lola izzīlējusi. Varbūt vecais puika Gunča viņu varot no nāves izpestīt... Gunča varēja, taču par diviem armēņu konjakiem, kurus sasabijies gaisa lidonis bija priecīgs maksāt. Viss notika, Siliņš izgāja kontroli ar lidoņa dokumentiem un bez dokumentiem izlēca no lidmašīnas. Tad gan vienubrīd bija doma, ka diez vai iedzeršana ir šito klapatu vērta. Bet nekas - pie zemes vienalga nonāca, un tajā mulsumā pat izpletņa štropes savāca. Tomēr Vasja par šo lietu uzzināja un kļuva bargs. Čigānietes ticētāju aiztrieca dienēt uz tāliem lediem, domāja arī, ko darīt ar Gunāru. Bet šis pa tam lāgam paspēja iemest 32 "acis" pret Tbilisi "Dinamo" (tolaik tāds rēķins pret mūsdienām jāreizina ar divi), tālab Staļina dēls dusmas aizmainīja pret sajūsmu. Tikai lēkt ar izpletni "zelta rokai" stingri jo stingri noliedza.”

Sportacentrs.com atkāpe: Pēc tētiņa nāves, tiesājot Vasiliju Staļinu par līdzekļu izsaimniekošanu īpaši lielos apjomos (sportam taču), netika ņemts vērā, ka citu nodarījumi bija daudz lielāki... Vasilijs devās uz Vladimiras cietumu, bet Siliņš – uz Rīgu izcīnīt PSRS čempiona nosaukumu un Eiropas kausu. Tiesa, ne visai labas izvērtās viņa attiecības ar treneri Gomeļski. Vienam bija jāiet...

Anna Orlova taisās uz savām pēdējām olimpiskajām spēlēm. 2002. gadā...

Siguldā, nepiedaloties galvenajai konkurentei Ilutai Gailei, par 2001. gada Latvijas čempioni kamaniņās, svinot pirmo uzvaru tosezon, kļuva Anna Orlova. Intervijā „Sporta Avīzei” Anna kā vienmēr bija tieša...

„- Jau pēc pirmā Pasaules kausa izcīņas posma, kas notika tepat, Siguldā, es biju nolemta turpmākajām sezonas neveiksmēm. Jūs noteikti atceraties, ka es šajās sacensībās tiku diskvalificēta par to, ka manu kamanu svars bija lielāks nekā noteikumos paredzēts. .. Man bija mehāniķis, kurš par savu darbu saņēma algu, un viņam bija jāatbild par tehniskajām lietām. .. Visam atmetu ar roku un sev par galvenajiem sezonas mačiem izvirzīju pasaules čempionātu. .. Pārējā sezona man bija "garām".
- Ko tu pēc sacensībām Siguldā izdarīji ar mehāniķi?
- Neko. Ko es viņam varēju izdarīt? Varu tikai cerēt, ka tā viņam bija mācība uz visu mūžu un ka nekas tamlīdzīgs turpmāk neatkārtosies. Biju viņu brīdinājusi jau pēc atgriešanās no treniņnometnes Lillehammerē, jo jau tur jutu, ka kamanas ir smagākas, ka tās nesver 23 kilogramus. Turot kamanas rokās, varēja just, ka tās ir diezgan smagas. Pēdējā naktī pirms Siguldas posma no kamanām tika ņemts nost viss kaut kas, lai tās atvieglinātu, un, kā vēlāk izteicās mana trenere Vera Zozuļa, no kamanām pāri bija palikusi tikai dvēsele. Vairāk nebija ko noņemt. ..
„- Vai šosezon tev ir bijušas sacensības, par kurām tu varētu pateikt: man ar tehniku viss bija kārtībā, un varu būt apmierināta par savu rezultātu?
- Bija. Tas bija Pasaules kausa izcīņas posma laikā Austrijā. Es neteikšu, kurš, bet man viens labs draugs tur palīdzēja uztaisīt slieci pareizi līdz galam. Godīgi sakot, viņš bija mazliet izbrīnīts, ka mēs savām sliecēm neesam pamanījuši šo nieka knifiņu, kurš visu laiku man ir traucējis normāli braukt. Viņš brīnās - visi to zina, tikai jūs ne. Viņš man izlaboja šo kļūdu, un kamanas sāka slīdēt pavisam citādi. ..
- Vai tev neliekas dīvaini, ka tevis pieminētais ārzemnieks un draugs atrod kamanās šo nelielo knifu, bet Latvijā nav neviena, kas to spētu "atkost"? ..
- Es uzskatu, ka Latvijas izlasei tāda speciālista nav. Mums nav speciālista, un visi zina, ka nemaz nav tādas Latvijas izlases. Visiem ir zināms, ka izbraukumos katrs dzīvo pats par sevi, nav nekādu kopā saiešanu, katrs trenējas pēc saviem ieskatiem. .. Labi, skaitās, ka ar mani strādā Andris, bet viņš skaitās Rubeņa mehāniķis. Viņš pats uzskata, ka no kamanām daudz ko saprot, bet vai viņš patiešām arī ko zina, to neviens nevar pateikt. Pareizi būtu, ja mehāniķis uzklausītu sportistu, kurš vistiešāk izprot un izjūt katru kamaniņu niansi. Pagājušajā gadā man vairāk palīdzēja Rubenis, šogad viņš vairāk ņemas pats gar savām kamanām. Viņš ir ieurbies savās kamanās, un viss, un tieši no tā man sākās visas problēmas. It kā kamanas gatavoja Andris, it kā Rubenis, bet beigu beigās neviens pa īstam tām klāt nebija pieķēries. ..
- Kurš jums ir galvenais, kas nosaka - jātaisa ir tā un nevis šitā?
- Vislabākās idejas nāk no pieredzējušās treneres Zozuļas. Viņa ar savu milzīgo pieredzi zina un redz daudz vairāk nekā mēs visi, kopā ņemot, un es savu kamanu konstrukciju pilnībā esmu uzticējusi viņai. Kā viņa ir salikusi manas kamanas, tā arī es braucu. Rubenis ir principiāls, un viņš uzskata, ka labāk pārzina tehniku par Veru, un nevienu savām kamanām nelaiž tuvumā. ..
- Tu ieminējies par neesošo Latvijas izlasi. Kas, tavuprāt, būtu jādara, lai vismaz uz Soltleiksitiju kamaniņnieki aizbrauktu kā vienota komanda?
- .. Mums nepieciešams īsts vecākais treneris, kurš strādā ne tikai ziemā un izbrauc uz sacensībām ārzemēs. Agrāk mums vasarā bija kopīgas nometnes, tagad katrs trenējas atsevišķi. Jau vasarā ir jājūt komandas kopējais gars, nevis ziemā pirms sezonas kopā treniņos vienreiz savācamies - un viss. .. Jau vairākas sezonas to sākumā sportists nemaz nezina, vai viņš uz lielajiem mačiem varēs aizbraukt par federācijas līdzekļiem, vai viņam pašam būs jāmeklē nauda. .. Pats bēdīgākais, ka bieži vien tieši pirms izbraukšanas uz kārtējo Pasaules kausa posmu tev pienāk un pasaka: "Brauc par saviem līdzekļiem!" ..
Mums viss ir tā sašķelts, ka nevaru pat pateikt, vai vispār vēl kādreiz piedzīvošu tos laikus, kad atkal būs vienota Latvijas izlase. Es vairs neticu. .. Es trenējos pie Veras Zozuļas. Mums ir sava komandiņa - es, Rubenis, Ivars, Sandris, reizēm piebrauc Aiva. Mēs trenējamies vienā grupā, pārējie - citās. .. Pie Edvīna Guršpona ir maza grupiņa, vēl trenējas Murjāņos, un tas laikam arī ir viss. Sanāk, ka ir izveidojušies trīs grupējumi. ..
- Kāda ir pašreizējā izlases galvenā trenera Pētera Cīmaņa loma kamaniņu sportā?
- Viņš nav slikts treneris, bet, kā jau teicu, Cīmanis ar mums ir kopā tikai ziemā. Viņam ir savs bizness, un izskatās, ka kamaniņas viņam ir vairāk hobijs. ..
- Vai Soltleiksitijas olimpiāde tev būs pēdējā?
- Visticamāk, ka jā, taču nākamā nebūs mana pēdējā sezona. 2003. gadā Siguldā būs pasaules čempionāts, un līdz tam laikam vēl gribas noturēties. Siguldas trasi es pazīstu ļoti labi, un šī varētu būt tā iespēja, kad savai karjerai varētu pielikt skaistu punktu. Ar katru nākamo sezonu arvien vairāk liek manīt agrāk iegūtās traumas. ..
- Tu esi beigusi Sporta pedagoģijas akadēmiju un pēc karjeras beigšanas vari strādāt par treneri. Vai izmantosi šo iespēju?
- Nekādā gadījumā. Šajā jomā neredzu nekādu perspektīvu. Lai es ietu cīnīties, lai sakārtotu šo "bardaku", - nekad. Es tagad ļoti labi redzu, cik treneriem ir grūti vienatnē cīnīties par savu un sportistu eksistenci.
- Uz kādu vietu tu ceri nākamgad olimpiādē?
- Gribu iebraukt pirmajā sešniekā.

Sportacentrs.com atkāpe: Tā Anna Orlova savu pēdējo olimpiādi brauca astoņus gadus. Un daudzas lietas kamaniņu sportā gandrīz nav mainījušās šo gadu laikā.

Pārējās tēmas

NHL. Pēc mačā pret "Avalanche" savos vārtos ielaistām sešām ripām "Bruins" treneris Maiks Kīnans latviešu vārtsargu Pēteri Skudru nosēdināja uz rezervistu soliņa.

Futbols. Latvijas futbola izlase pirms pasaules čempionāta atlases spēles izbraukumā ar Horvātiju viesos ar 2:0 pārspēja Lihtenšteinu. vārtus guva rezervisti – Latvijas jaunpilsonis Mihails Miholaps un Māris Verpakovskis. „Skonto”, labi parādījusi futbolistus Sadraudzības kausa izcīņā Maskavā, tirgo labākos futbolistus – Juris Laizāns jau ir Maskavas CSKA, bet gruzīnu Aleksandru Rehviašvili lencot Itālijas „Bologna”. „Skonto” stadionam parādījusies „piepūšamā halle”, kura ne tikai atdzīvina zālāju no ziemas guļas, bet arī dod iespēju spēlēt futbolu zem jumta.

Basketbols. Izloze Latvijas basketbola izlasei Eiropas čempionāta finālturnīrā Turcijā piespēlējusi Turciju ar Mirsadu Tirkčanu, Hidajetu Tirkoglu, Huseinu Bešoku un Latvijas komandu "kapraci" Ibrahimu Kutluaju, Spāniju ar Alfonso Reijesu un Slovēniju ar Marko Tušeku, Radoslavu Nesteroviču, Marko Miliču, Primo Brežecu, Dragisu Drobņaku, Juriču Golemaču un Bostanu Nahbāru. Desmit gadus vēlāk gan par šādu grupu Latvijā laikam neviens nebūtu sajūsmā, īpaši jau, ņemot vērā, ka turki spēlētu mājās. Lai jūnija beigās Latvijas vīriešu izlase Armanda Krauliņa vadībā varētu uzsākt gatavošanos Eiropas čempionāta finālturnīram, Krauliņš ierosināja LBL čempionātu beigt jau maijā. No trim iespējām (samazināt riņķu skaitu, darīt to tikai divām vadošajām komandām vai saspiest turnīra norises laikus, paliekot pie sešu riņķu izspēles) LBL valde izvēlējās pēdējo variantu. Krauliņš nebija apmierināts – pārāk daudz spēļu un pārāk maz laika treniņiem... Un LBL prestižam tas arī par labu nenāca... NEBL izslēgšanas spēlēs iekļuvušas abas Latvijas komandas – „Ventspils” un LMT. Ventspilnieki pārsvarā zaudēja tiem, kas turnīra tabulā finišēja augstāk, bet LMT rēķinā ir arī uzvaras pār CSKA (4. vieta), „Lietuvos Rytas” (2.) un Londonas „Haribo Towers” (5.).

Citi sporta veidi. Paukotāja Jūlija Vansoviča spēcīgāko Krievijas paukotāju turnīrā Maskavā kļuva par tā uzvarētāju, pie jostas piekārdama arī divu agrāko laiku olimpisko čempioņu skalpus. Biatlonists Jēkabs Nākums Pasaules kausa izcīņas posmā Soltleiksitijā iedzīšanas braucienā nopelnīja pirmos trīs ieskaites punktus šosezon, bet labākais no mūsējiem bija Ilmārs Bricis, kurš iedzīšanā ierindojās 22. vietā. Atgriežoties no brauciena pa Amerikas trasēm, Brici, Oļegu Maļuhinu un Nākumu gaida tiesas darbi, jo viņus pārstāvošais advokāts ir iesūdzējis tiesā "Latloto" par sportistu fotogrāfiju izmantošanu peļņas iegūšanas nolūkos. Pēc pasaules čempionāta slēpošanā, kas notika Lahti (Somija), dopinga lietošanā pieķerti uzreiz seši(!) mājinieku sportisti – Jari Isometsa, Hari Kirvesniemi, Mika Millile, Virpi Kuitunena, Milla Jauho un Janne Immonens. Ludmila Olijare domā, ka Staņislavam Olijaram nav nekādu iespēju izcīnīt pasaules čempionāta telpās medaļu īsajā barjersprintā, bet četrkārtējais Eiropas čempions telpās šajā disciplīnā Igors Kazanovs stāsta, ka īsais sprints no garā atšķiras ar to, ka īsajā barjersprintā daudz ko izšķir starts un problēmas ar barjeru pārvarēšanu rodas, tikai iestājoties nogurumam, bet tas notiek apmēram pēc sešām sekundēm, kad barjeras jau teju beigušās.

F-1 čempionāta pirmajā posmā – Melburnas „GP” pēc pāris salto piektdienas brīvajos treniņbraucienos gan „pole position”, gan uzvaru sacensībās izcīna Mihaels Šūmahers, kamēr pēc uzvarētāja brāļa Ralfa un Žaka Vilnēva sadursmes no Vilnēva formulas nolūzušais ritenis ievaino trases tiesnesi, kurš ceļā uz slimnīcu mirst. Savu nākotnes potenciālu apliecina debitanti – Kimi Reikenens savās pirmajās sacīkstēs nopelna pirmo ieskaites punktu, ieņemot 6. vietu, Fernando Alonso ar šķietami bezcerīgo „Minardi” formulu ieņem 12. vietu, Huans Pablo Montoija, esot 11. vietā, spiests izstāties tehnisku ķibeļu spiests, bet Enrike Bernoldi savu braucamo sasit jau otrajā aplī...