Ne visi ir dievi...

Tiem, kuri protestēs, ka autors ir seksists un domā no vīrieša pozīcijām, pasūtot meitenes puišiem, uzreiz jāsaka, ka laikam būtu dīvaini, ja vīriešiem pasūtītu puišus, nevis meitenes. No otras puses, šobrīd Latvijas pludmales volejbolā nav sieviešu pāra, kas būtu ticis kaut uz pusi tik augstu, kā vēl nesen to iespēja Inguna Minusa ar Inesi Jursoni. Tātad vīrieši svinībām viņām nepienākas pēc definīcijas – nav ko svinēt. Jā, un būtu dīvaini, ka vīrietis nedomātu no vīrieša pozīcijām. Bet nu bullim pie lietas, kā mēdz teikt daži latviešu dižgari.

Vēl pirms “King of the Beach” sanāca garāka saruna ar šā brīža pasaules ranga līderu Aleksandra Samoilova un Jāņa Šmēdiņa treneri Genādiju Samoilovu. Atziņu bija vesela kaudze, bet bija nepieciešams laiks, lai tās nosēstos apziņā. Aizvadītā nedēļa daudz ko salika pa plauktiņiem.

Tas, ka Saša ar Jāni jau otro gadu pieder pasaules elitei, ir neapstrīdams fakts. Tomēr iepriekšējā gada pārsteiguma autoriem šī sezona arī nav nekāda medusmaize. Tāpat vien viss ar dakšām no kopējās kaudzes jāvelk ārā, grūstoties ar tādiem pašiem gribētājiem. Genādijam ir savs skaidrojums: “Salīdzinot ar pagājušo gadu, mēs šogad spēlējam sliktāk. Pazuda bloks, jo lēciens pazuda. Pagājušajā gadā bija tikai divi cilvēki, kuri no vietas varēja lekt vienādi ar Jaņčuku (Šmēdiņu. - D.Ā.) – amerikānis Šons Rozentāls un itālietis Paolo Nikolai. Šogad tādu ir daudz vairāk. Šogad Jaņčukam lēciens ir zemāks. Nevaram uz tīklu spēlēt – ja nav bloks, kā vajag, uzreiz pazūd aizsardzība. Nav serves kā pagājušajā gadā. Man šogad nepatīk, kā mēs spēlējam. Attieksme nemainās. Abi grib spēlēt un sasniegt rezultātu, bet jābūt arī pamatam. Domāju, ka šogad mēs esam strādājuši mazāk un sliktāk nekā pagājušajā gadā. To sīkumu mums šogad pietrūkst.” Darba ilgumu sagatavošanās periodā ietekmēja arī bērna piedzimšana Jāņa Šmēdiņa ģimenē. Līdz ar to pasaules ranga pirmā ailīte ir lielisks sasniegums. Vai tā būtu, ja amerikāņi Rozentāls un Dalhausers, itālieši Nikolai un Lupo un brazīlieši Alisons un Brunu būtu nospēlējuši tikpat posmus cik latvieši? To mēs nezinām, bet par snieguma kvalitāti liecina arī tā sauktie ieejas punkti, pēc kuriem pārus izsēj sacensībās. Un pēdējos piecos pasaules tūres posmos Latvijas pāris tiek izsēts ar ceturto – piekto numuru, kas liecina par pēdējā laikā savāktajiem reitinga punktiem.

Šobrīd izskatās, ka sportiskās formas bedre pēc Eiropas čempionāta atkal sāk uzlaboties, un bez izcīnītajām vietām priecēt sāk arī spēle. Tādām gremdservēm, kādas Jānis Šmēdiņš veltīja pretiniekiem Starejablonkos, ir vajadzīga lieliska kondīcija.

Runājot par dieviem, Samoilovam vecākajam ir sava filozofija: “Jaņčukam vispār nav elku. Viņš pats ir labākais pasaulē. Vienalga kur – bloķētāji, aizsargi, servētāji, servju uzņēmēji... Sportistiem tā ir izcila domāšana. Tas pagājušā gadā palīdzēja, bet mēs arī labāk sagatavojāmies nekā šogad. Jaņčuks bija gandrīz kā dievs, un Saša blakus bija labs. Tāpēc arī rezultāts bija. Šogad abi diemžēl ir tikai normāli cilvēki, un rezultāti ir vājāki. Varbūt tā ir mana kļūda, jo strādājām mazāk nekā pagājušogad.”

Atstājot Jāni ar Sašu pirmā pāra pozīcijās ar “vīnu, lauriem un meitenēm”, pārējā Latvijas pludmales volejbola saimniecība izskatās, kā lai to maigāk pasaka... Tāpēc lai labāk saka pats Genādijs. “Es domāju, ka Latvijā ir trīs pašas augstākās klases spēlētāji – Jānis Šmēdiņš, Mārtiņš Pļaviņš un Aleksandrs Samoilovs,” jaunu ābeci Samoilovs neatklāj. “Viņi var spēlēt jebkurā kombinācijā, un mēs būsim olimpiādē. Mārtiņš tagad palika viens, un viņam ir jāatrod pārinieks. Solovejs pēc dotībām Latvijā ir izcils spēlētājs, augums 2,03 metri. Tomēr gribēšana un pašatdeve nav tāda pati, kāda bija pirmajiem trim. Ruslans Sorokins spēlē ar Edvartu Buividu. Šobrīd Buivids vēl nav augstas klases spēlētājs, bet pēc olimpiskajām spēlēm Brazīlijā Ruslanam droši vien būs grūti turpināt. Mārtiņš, Jānis un Saša droši vien ka būs. Ļoti grūti turpināt ir Mārtiņam, ja Solovejs strauji neprogresē vai neparādās kāds cits puika, ar ko viņš var spēlēt. Ir ļoti grūti treniņos strādāt, ja tu nekur nespēlē un ja nav uzlabojumu. Kā šogad Grand Slam turnīros – atbrauc un zaudē pirmo spēli kvalifikācijā... Tas psiholoģiski ir ļoti grūti. Ja izdotos iekļūt pamatturnīrā, tur ir vēl trīs spēles, bet tagad ir ļoti grūti saglabāt gribēšanu. Pēc Brazīlijas Mārtiņam būs 31 gads, un būs grūti rast motivāciju.”

Pārfrāzējot to pagājušās nedēļas notikumos, Jānis ar Aleksandru ir tur, kur viņus uzcēlis ieguldītais darbs. Un talants. Pļaviņš uz Starejablonkiem nebrauca taktisku iemeslu dēļ. “Pļaviņš un Solovejs nespēlē tik labi, lai būtu jēga riskēt iztērēt 500 reitinga punktus (kas sapelnīti par uzvaru Anapas Open posmā. - D.Ā.),” aiz izdomātām frāzēm neslēpjas dueta treneris Aigars Birzulis. Ja Pļaviņš ir viens no trim lielajiem Latvijas bīčā, Solovejam jāiet lasīt akmeņi savā dārziņā. Tomēr nav jāaizmirst, ka vienā gadā par pludmales volejbolistu nekļūst. Pļaviņš ar Samoilovu taču aukstus sviedrus Dalhauseram ar Rodžeru Pekinas olimpiādē sagādāja pēc četru gadu smilšu ēšanas. Mārtiņš ir ēdis smiltis pietiekoši ilgi, bet Aleksandram vēl sava norma šajā disciplīnā jāizpilda.

To pašu var teikt par Hermanu Egleskalnu. Lai cik viņš būtu potenciāli labs pludmales volejbolists un lai arī būtu spēlējis bīču sen atpakaļ, Egleskalns šobrīd ir zāles volejbolists. Tur viņš prot daudz, un tur viņam par to attiecīgi maksā. Cik ilgā laikā un vai vispār ir iespējams tētim Karlo (Aigaram Birzulim) no viņa iztest Buratino (pasaules klases pludmales volejbolistu), atbildes nav. Lauri Iecelnieku neizdevās, Jāni Pēdu neizdevās, Aleksandru Soloveju beigu veidolā gribētos redzēt ātrāk utt. Nākamais jau ir olimpiskās atlases gads, bet, ja nesanāk arī ar Egleskalnu, tad ir sasista sile...

Katram cilvēkam, arī sportistam un trenerim, ir savs resurss, un iespējams, ka tas nav bijis pietiekams, bet varbūt pietrūcis pacietības. Būtiski, ka mačos Latvijā spēlējot pret to pašu pasaules spēcīgāko pāri un personiski pazīstot viņus, kādam prātā iešāvusies doma, ka nav viņi nekādi dievi un pasaules bīča centrā Ņūvasjukos, pardon, Ņūjūrmalā, Ņūrīgā vai kur citur varam paņemt divus spējīgus volejbolistus, saķibināt kopā un pirmajā kopīgajā sezonā kā Sašam ar Jāni pagājušogad ķeksēt medaļas. Brīnumi notiek ļoti reti... Kad netiek gūta gaidītā atzinība, maks tukšojas straujāk nekā pildās un spēles kvalitāte neatbilst Grand Slam raudzei, visvieglāk ir sākt meklēt vainīgos, nevis turpināt mērķtiecīgi strādāt.

Nobeidzot tēmu, iespējams, ka Ruslans Sorokins ir ar saviem tehnikas trūkumiem, taču vājais posms pārī ar Edvartu Buividu viņš nav. Pēc analoģijas ar Mārtiņu un Aleksandru Samoilovu Buividam vēl gadi divi – trīs sirsnīgi jāņemas pa smagā darba dubļiem. Tāpat Reinim Pekmanim, kura traumas dēļ izjuka ne tikai starts Klāgenfurtē kopā ar Tomu Šmēdiņu un izjuks kopā ar Buividu septembrī paredzētais starts Eiropas U-22 čempionātā. Ar Buividu un Pekmani cerības Latvijai bija. Ja viņu nav...

Latvijā teicami šosezon ir Rihards Finsters ar Edgaru Toču, kuriem, kā atzina abu treneris Birzulis, vajadzēja riskēt tomēr un braukt uz Starejablonku kvalifikāciju. Tajā palika un līdz pamatturnīram netika Ruslans ar Edvartu un Armands Āboliņš un Haralds Regža. Ja neilgi atpakaļ pamatturnīrā bija pat trīs Latvijas pāri... Traģēdija tā nav, jāturpina strādāt. Jau kopš mazotnes. Ka kaut kas nav kārtībā ar jaunatnes pludmales volejbolu, apliecina vietas jaunatnes turnīros Eiropā un pasaulē. Medaļu nav... Nenoliedzot pieaugušo konkurenci, 15 gadus atpakaļ bija medaļas jauniešiem un junioriem un ir tagad Samoilova un Šmēdiņa personās. Šobrīd medaļu nav, pēc 15 gadiem arī nebūs?

Tas nav tik daudz akmens pludmales volejbola treneru dārziņā kā fakta konstatācija. Turklāt Latvija ir zeme, kurā “deviņus mēnešus ir ziema”, un, manuprāt, pie mums nav iespējams specializēties tikai pludmales volejbolā bez spēlēšanas ziemā zālē, jo iztika kaut kā ir jānopelna. Turklāt ir vēl viens aspekts. Kas nosaka modi šobrīd Eiropā? Vācija un Polija. Par šo tēmu vēl viena no Genādija Samoilova salīdzinājumu pērlēm: “Lasīju, ka vienu treneri Volgogradas apgabalā uzaicināja strādāt ar vietējiem zāles volejbolistiem. Dod naudu, personālu, visu, bet jāstrādā tikai ar vietējām meitenēm. Strādā vienu, trīs, piecus gadus, spēlē pirmajā līgā, bet augstākajā netiek. Pēc tam viņu atlaida, jo viņš nesasniedza rezultātu.

Viņš domāja, kā Terēza Durova cirkā iemācīja lāci braukt ar divriteni, bet viņš nevar iemācīt cilvēkam spēlēt volejbolu? Nopirka vilciena biļeti, aizbrauca uz Maskavu pie Durovas un jautāja: “Kā tas sanāk, ka jūs strādājat ar lāci un iemācāt braukt viņam ar divriteni, bet es nevaru cilvēku iemācīt volejbolu spēlēt?” “Jaunais cilvēks, vai jūs zināt, ka es paņēmu 300 lāčus, no tiem izvēlējos trīs un tikai viens no viņiem pēc tam brauc, bet jūs gribat visus lāčus iemācīt?”” Latvija nav Brazīlija, kur tikko kopā salipināts pāris (Pedru Salgadu un Alvaru Filju) atbrauc uz Grand Slam turnīru Starejablonkos un visiem, tai skaitā pasaules ranga līderiem, parāda, kur vēži ziemo. Lai tā būtu, ir vajadzīga nevis vīzija par vīnu, lauriem un meitenēm, bet smagu darbu.

P.s. Savukārt par to, kādi ir Genādija Samoilova treniņu principi, kā var vinnēt brazīliešus, ar kuru organisma vietu spēlē (un ar kuru nespēlē) pludmales volejbolu, kā arī to, kas ir pludmales žurkas, lasiet jau mēneša beigās jaunajā “Sporta Avīzes” numurā.