Izgāja cauri... piespēle!

Doma uzrakstīt par mūsdienu žurnālistikas pērlēm radās jau sen, kad bijusī kolēģe Māra Jurševica ieminējās, ka no „Sporta Avīzes” izrakstījusi kaudzi ar citātiem, kā mēs rakstām un kā vajadzētu būt. Tā kā spārnoti izteicieni reizi pa reizei iedūrās acīs vai ausīs, bet tūlīt aizmirsās, pamazām arī autoram tie sāka krāties uz darbagalda materiālā formā. Šoreiz par pārīti svaigāko iespaidu.

Ir izteicieni, kas aizgūti no citām valodām, Latvijas gadījumā – vairāk no krievu valodas, jo gan saziņā, gan oficiālajā valodā ilgus gadus ir tikusi lietota tieši šī valoda. Ir neveiklas konstrukcijas un vienkārši spārnoti izteicieni, kas ar gadiem iekļaujas tautas folklorā. Dīvaini šķiet tas, ka, piemēram, no krieviem aizgūtos lieto tie, kas šo valodu nemaz nezina, taču tas jau ir vecāko kolēģu mantojums no „tautu draudzības” gadiem. Šoreiz par diviem no tiem.

Ernestam Gulbim sekmīgi spēlējot Francijas atklātajās meistarsacīkstēs, bieži tika pieminēta serves laušana vai „nobreikošana”, tā apzīmējot punkta gūšanu, servējot pretiniekam. Un tagad iedomājieties, kāda izskatās serve un kā Gulbis to lauž. Kā Ernests lauž raketi, esam redzējuši, un zinām, ka šajā jomā viņš jau ir viens no labākajiem pasaulē, bet kā viņš lauž servi, iedomājāties? Pašam neizdevās, jo iztēle nav tik spilgta, mūza vajadzīgajā brīdī neapciemoja un lauzt var tikai kādu reālu priekšmetu – dakšas, kāju vai mehānismu, galu galā – sirdi, kas gan jāsaprot neburtiskā nozīmē, tomēr apmēram zinām, kā tā sirds izskatās. Kāda izskatās serve? Rakete – zinām, bumbiņa – zinām, Gulbis – zinām, serve – ?

Ne tikai televīzijā, arī laikrakstos un interneta vidē termins „lauzt servi” tiek ekspluatēts uz nebēdu. Visi saprot, kas ar to tiek domāts, un gandrīz neviens nepūlas atrast ekvivalentu latviešu valodā. Autors ir domājis par atbilstošu terminu, taču ne tik ļoti, lai tas kļūtu par dzīves mērķi. Termini citās valodās, it īpaši angļu valodā, no kuras pie mums ir pārkuģojusi „serves laušana”, parasti ir īsāki un ietilpīgāki (valodnieki droši vien nepiekritīs), kam grūti rast atbilstošu latviešu valodā. Var mēģināt lāpīties ar, piemēram, „guva punktu, servējot pretiniekam”, taču ātrrunāšanas un zīmju taupīšanas laikmetā tam nav pietiekama pielietojuma. Varētu mēģināt izlīdzēties ar „serves priekšrocību zaudēšanu”, kā tas ir, piemēram, izslēgšanas spēļu sērijās, kad vienai no komandām par veiksmīgāku sniegumu pamatturnīrā savās sienās ir par vienu maču vairāk, taču vismaz iesākumā tas radītu sajukumu un neizpratni, kas ar to domāts. Varbūt arī valodniekiem ir kāds vārds sakāms, taču ne vienmēr viņu veikums jaunrades jomā tiek atzinīgi novērtēts.

Arī par piespēli ir apmēram tas pats stāsts. Jau ziemā hokejā „piespēle (neiz)gāja cauri”, bet pasaules kausa mačos futbolā šī nelaime televizoru ekrānos ir atgriezusies ar jaunu sparu dažādās variācijās. Domāta piespēle, kuru varētu kavēt (apturēt) pretinieku komandas spēlētāji, spēlētāji, kuri atrodas piespēles trajektorijā no piespēlētāja līdz bumbas saņēmējam. Pēdējo dienu laikā izteiciens uzlabots, un divreiz smaids pēc tā lietošanas ilgi negribēja pazust no sejas. Pirmais ir „piespēle izgāja cauri diviem futbolistiem” un otrais – „viņam piespēle divreiz izgāja cauri”, kā versija arī – „piespēle neaizgāja līdz Ronaldu (Mesi vai Neimaram)”. Tāpat kā gadījumā ar Ernesta Gulbja pretinieku servēm „piespēle” nav ne tikai priekšmets, bet vēl vairāk – nav dzīva būtne, kurai būtu tiesības un spējas pārvietoties. Cilvēks var iet, pulkstenis var iet (iešana droši vien radusies no sienas pulksteņa pendeļu kustības), var iet slikti un labi, bet piespēle, kura nav redzama un maņām sajūtama, paiet nevar. Var izspurgt cauri pretinieku kājām bumba (nevis iziet, jo bumbai nav kāju!), var piespēle nokļūt pie adresāta, bet pati piespēle nekur neiet. Turklāt iedomājieties, kā jūtas spēlētājs, kuram cauri izgājusi piespēle. Vai tāds vispār var turpināt maču, vai arī ir steidzami nomaināms un vedams uz slimnīcu (morgu)?

Šoreiz ir darīšana ar krievu valodas lūzni (peredača prošla), taču vai nu latviešu valoda ir tik nabadzīga, ka nav iespējams atrast ekvivalentu? Ja jau francūži pirms vairākiem gadiem varēja angliskos tenisa pamatterminus franciskot, kāpēc lai latviešu valoda būtu sliktāka? Kamēr valodnieki mierīgi guļ un varbūt pat nenojauš par laušanas un iešanas sportiskajām papildnozīmēm, atliek izlīdzēties ar saviem spēkiem – komentētāju un autoru, kritiski paskatoties ne tikai uz citu veikumu, bet arī savējo. Tomēr neko nemainīt ir vienkāršāk un vieglāk – nav jādomā. Tikai ieskicējot darbības lauku žurnālistiem un nepretendējot uz latviešu valodas guru statusu, ar to arī šoreiz atļaušos atklanīties (otklaņitsja. – krievu val.).