Pirms 10 gadiem. Kurre liek atvadīties no zobiem. Domās...

Daudziem no mums, pārcilājot rakstāmgalda atvilkņu saturu vai, piemēram, atritinot kādu pieliekamajā rūpīgāk noglabātu ievārījuma burciņu, kādreiz rokās trāpījusies kāda vecāka un varbūt jau iedzeltējusi laikraksta lappuse, kas momentā nozog visu uzmanību. Pastāsts, kas uzjundī senas atmiņas, fotoattēls, kurā smaidu izraisa kāda mūsdienu varoņa vien ar grūtībām atpazīstamās formas vai frizūra - bieži vien tas izrādās daudz interesantāk, nekā kārtējās šā brīža peripetijas. Kas bija aktuāls Latvijas sportā pirms apaļiem desmit gadiem - turpmāk reizi nedēļā ieskatīsimies vecajās „Sporta Avīzēs”. Iepriekšējo nedēļu apskati atrodami sadaļā „Pirms 10 gadiem”.

”Sporta Avīze” Nr. 293 (2001. gada 9.–15. jūlijs)

Linstrēms nāk ar savu filozofiju. Pretēju kā LHF...

Zviedru hokeja speciālists darbu Latvijā sāka ar viņam neierastu izlases treniņnometni vasarā, testiem karstumā, tikšanos ar hokejistiem konferenču telpā, cerību uz Latvijas jaunajiem hokejistiem un mērķi – iekļūt olimpisko spēļu ceturtdaļfinālā.

Pēc viena no pirmajiem treniņiem Kurre aģitēja jaunos Agri Savielu, Jāni Spruktu un Juri Štālu palikt ilgāk uz izlases treniņnometni un neskriet uz saviem klubiem NHL klubu sistēmās, jo, ja spēlētāji jūt, ka ir iespējas tikt uz olimpiskajām spēlēm, tad „viņiem ir jāpaliek Latvijā, jo šajās olimpiskajās spēlēs būs visi labākie NHL spēlētāji. Ja jaunie spēlētāji spēs iekļūt izlasē un piedalīties olimpiskajās spēlēs, tad viņu nākotne varētu būt daudz labāka, nekā spēlējot junioru komandās.”

Kā un kāpēc Kurre nonāca Latvijā? „Aģents no Zviedrijas man pirms pāris mēnešiem sacīja, ka es varētu doties uz Latviju un kandidēt uz hokeja izlases trenera amatu. Viņš pazina dažus cilvēkus Latvijā, viņš zināja Futbola federācijas ģenerālsekretāru Jāni Mežecki un Latvijas Hokeja federācijas prezidentu Lipmanu un, zinot, ka esmu šobrīd brīvs, piedāvāja man iespēju strādāt ar Latvijas izlasi. Tajā laikā es biju saņēmis piedāvājumus no 12 Zviedrijas klubiem un arī no dažām Vācijas komandām, bet, tā kā nevēlējos pārcelties dzīvot citur - man Stokholmā ir sava māja -, visiem atteicu, taču Latvijas izlase mani ieinteresēja. .. Pirms braucu uz Latviju, Zviedrijas Hokeja federācija man piedāvāja pārņemt valsts sieviešu izlases trenēšanu olimpiskajām spēlēm, un es teicu, ka esmu ieinteresēts, taču beigās pieņēmu latviešu piedāvājumu. .. Daži bija ļoti labi piedāvājumi, taču man pašam ir sava firma. Es braukāju pa visu pasauli un lasu lekcijas par vadībzinībām, pareizu uzņēmuma vadīšanu, kā pareizi vadīt cilvēku grupu. .. Manas lekcijas vairāk ir domātas uzņēmumu vadītājiem, kuriem mācu, kā kļūt par līderiem kolektīva vidū, mācu līdera psiholoģiju, motivāciju. .. Man šobrīd ir ļoti daudz ielūgumu, un par vienu lekciju es saņemu ļoti labu atalgojumu - par stundas darbu nopelnu 2500 dolāru. Runājot par naudu: pārņemot Latvijas izlasi, man ir jāatsakās no lekciju lasīšanas un no ievērojamiem ienākumiem. Par šo darbu man nevar samaksāt to naudu, ko es nopelnītu ar lekcijām, taču to arī negaidu, jo tas man ir izaicinājums un arī risks - neesmu pārliecināts, ka olimpiskās spēles būs veiksmīgas. Tas būs atkarīgs no komandas, no spēlētājiem, protams, arī no manis, taču mums ir nepieciešami spēlētāji ar labu attieksmi un mums ir nepieciešami arī jaunie spēlētāji. Un mums ir vajadzīga veiksme. .. Mums ir iespēja nospēlēt labi. Ja tādas nebūtu, es nepieņemtu šo darbu. Es sevi uztveru kā uzvarētāju, man patīk uzvarēt. Man patīk uzvarēt pat tad, kad spēlēju kārtis ar savu meitu smejas.”

Vēlāk, parādoties atšķirībām uzskatos starp Lindstrēmu un Kirovu Lipmanu par to, kā vajadzētu notikt treniņprocesam, varam atcerēties Kurres teikto: „Federācija daudz par mani zina pēc maniem iepriekšējiem panākumiem un gan jau ir prasījusi arī kādam viedokli par mani, tātad tā nepērk kaķi maisā. Viņi man nav jautājuši par manām darba metodēm, manu filozofiju, bet gan par veidu, kā es gribētu strādāt, un es teicu, ka man patīk strādāt atklāti. Es arī federācijai sacīju, ka komandas sastāvu izvēlos es un ka man nav vajadzīgi padomi ne no tās, ne no kāda cita. Es uzņemos visu atbildību par komandu. Federācija cer, ka es vadīšu komandu treniņnometnes un turnīra laikā, taču es sacīju, ka nevaru būt šeit visu vasaru, jo, pirms saņēmu uzaicinājumu no Latvijas, biju jau parakstījis līgumus par vairākām lekcijām.„

Kādi ir Linstrēma uzskati par treniņiem, alkoholu un lojalitāti?
Es ļoti daudz laika veltu spēlētāju attieksmes veidošanā, vēlos panākt, lai viņi būtu gatavi uzņemties atbildību. Piemēram, šodien nebiju sevišķi priecīgs par treniņu, jo, lai arī viņi bija noguruši un esmu to gatavs pieņemt, treniņam bija zema kvalitāte. Vienmēr esmu teicis, ka treniņa kvalitāti spēj celt tikai paši spēlētāji. Spēlētāji skrēja 1000 m distanci, un daudzi no viņiem to darīja ar 70 procentu atdevi, un tas nav labi, tas ir zemas kvalitātes treniņš. Kad trenējas uz ledus un ir sliktas piespēles vai slikti metieni, tā ir spēlētāju radītā treniņa kvalitāte. Piemēram, Somijas izlasē es ļoti daudz runāju, daudz strādāju ar vārdiem. Pirmais, ko teicu: viņiem ir jābūt profesionāļiem. Tas nozīmē, ka viņiem jāzina, kā pareizi ēst, un jāzina arī sava attieksme pret alkoholu. Savās komandās nekad neesmu noteicis alkohola ierobežojumus, taču, ja viņi nezina robežu un to lieto pārāk daudz, tad tie nav īsti profesionāļi. Līdz ar profesionālas attieksmes zaudēšanu tu zaudē arī savu līmeni un sāc laisties arvien zemāk. Tāpat ir ar laiku: ja es treniņu sāku 10.00, tad visiem ir jābūt klāt, tādā veidā apliecinot savu profesionalitāti. Un katrā treniņā ir jāstrādā ar simt procentu atdevi.

Otrais vārds, ko lietoju: lojalitāte. Viņiem ir jābūt lojāliem pret manu treniņsistēmu, viņiem tai ir jāseko par visiem simt procentiem, viņiem ir jābūt lojāliem pret komandu. Ja mēs izlemjam, ka trenēsimies ar pilnu atdevi, tad tā ir jādara, kaut arī esi piekusis vai arī tev kaut kas sāp. Un trešais vārds ir: pacietība. Ar Latvijas izlasi esmu nostrādājis divas dienas, un jau dzirdu žēlošanos: vienam ir pārāk karsts, vienam kaut kas sāp. Aizveries un dari, ko tev liek! Pacieties! Pacietība daudz palīdz pret provokācijām laukumā. Ja tev kāds iesit, nesit viņam pretī, esi spēcīgs psiholoģiski un pacieties! Arī ierodoties citā valstī, nevajag uzreiz teikt, ka tev te nepatīk, - esi pacietīgs! .. Kad redzu, ka spēlētājs nestrādā ar pilnu atdevi, tad pieļauju tikai divas iespējas: vai nu viņam nav pareizās attieksmes, vai arī viņam ir savainojums. Man ir bijuši hokejisti, kas spēlējuši ar lauztiem pirkstiem, un bijuši spēlētāji, kas nevēlas iet laukumā, lai arī ir tikai maza trauma. .. Somijas izlase 1995. gadā bija psiholoģiski tik spēcīga un vienota, ka tā varēja paveikt jebko. Es viņiem jautāju: "Vai zelta medaļu dēļ esat gatavi zaudēt savus zobus?" - un viņi teica: "Jā!" Latvijā man vajadzēs izvēlēties spēlētājus, kas nebaidās un ir gatavi strādāt ar pilnu atdevi.”

Kāpēc viņš izvēlējās tieši Latviju?
„Es gribu uzvaras kopā ar Latvijas izlasi! Jā, viens no iemesliem, kāpēc piekritu strādāt ar Latvijas komandu, bija tās spēles stils. Izlase vēl joprojām spēlē padomju laika tehnisko hokeju, un man tas ļoti patīk, tāpēc es par to interesējos.”

Kas gaida Latvijas izlasi?
„Tuvākā gada laikā Latvijas izlasi gaida divi nopietni pārbaudījumi: visiem spēkiem mēģināt iekļūt olimpisko spēļu astotniekā (jo no ceturtdaļfināla līdz pusfinālam ir tikai viens solis un veiksmes gadījumā viss ir iespējams), kā arī palikt A grupā.”

”SA+” atkāpe: Gan Kurre bija pārāk labās domās par Latvijas hokeju, gan Hokeja federācija (lasi, Lipmans) par savām spējām pagriezt treneri vajadzīgajā virzienā. Tomēr virzienā uz rietumiem izlases darbu izdevās pagriezt.

Ieroču nesējs Baldonieks, kurš runā angļu mēlē

Kopā ar Lindstrēma nākšanu pie varas grožiem Latvijas izlasē viņam bija vajadzīgs palīgs. Par tādu kļuva Māris Baldonieks, kurš gan droši vien bija cerējis uz šo pašu amatu pie senā cīņu biedra Vasilija Tihonova sāniem, ar kuru kopā apēduši pudu sāls, vēl PSRS junioru čempionātos trenējot RASMS...

Kas tobrīd bija Baldonieks?
Jānis Matulis, tobrīd „Lauku Avīzes” rakstnieks:
„Māris nav no burkšķētājiem, galma apvērsumu veicējiem, bet gan kārtīgs darba darītājs. Es pat teiktu, ka latviešu tautai diezgan tipisks cilvēks, kurš ar galvu sienā neskries, visu mēģinās vairākkārt nomērīt, lai klusi un it kā nemanāmi nogrieztu. Vai Lipmanam nebija labākas kandidatūras? Drīzāk nē nekā jā. 60 gadu vecajam Grabovskim vēl ir trenera ambīcijas, taču dubultģenerālsekretārs labi prot poļu un vācu valodu un nevarētu būt zviedra palīgs, tulkojot angļu mēlē izteiktās gudrības. Beresņevs diemžēl māk tikai krievu un latviešu valodu, bet Baldonieks ir viens no retajiem pašmāju hokeja speciālistiem, kurš labi runā angļu valodā!

Vēl viens Baldonieka pluss ir tas, ka lielāko daļu izlases spēlētāju viņš pazīst labāk nekā jebkurš cits vēl no tiem laikiem, kad kopā ar Vasiliju Tihonovu trenēja RASMS juniorus. Pie valsts galvenās komandas bijušais "Dinamo" un "Latvijas bērza" aizsargs bijis tās triumfa mirkļos: 1996. gadā, kad Holandē triumvirāts - Beresņevs, Baldonieks un Agureikins - ieveda Latviju A grupā, un arī 1997. gadā Somijā, kad tikai pārlieku lielais respekts pret autoritātēm neļāva mūsu hokejistiem iekļūt finālsešiniekā. Grūti izvērtēt, cik procentu no uzvarām pār Vāciju (8:0), Slovākiju (5:4), Franciju (6:2), Norvēģiju (6:3) un neizšķirtiem pret Kanādu (3:3) un Zviedriju (1:1) pienākas Baldoniekam.”

„1998. gada pavasarī, kad aizsaulē bija aizgājis LHF ģenerālsekretārs un hokeja dvēsele Harijs Vītoliņš II, mēģināju Baldonieku apvārdot uzņemties federācijas organizatora (ģenerālsekretāra) pienākumus, taču Māris tā kā pauzēja, tā kā baidījās... .. Papīru darbs Mārim nekad nav sagādājis gandarījumu, jo pēc savas būtības viņš tomēr ir treneris. .. Baldonieks tika uzskatīts par Uģa Magoņa komandas pārstāvi, un loģiski, ka, uzvarot Lipmanam, Baldonieks ne uz kādiem dižiem amatiem cerēt nevarēja. .. Kad federācijas Jaunatnes komisijā ātri apdedzinājās Edmunds Vasiļjevs, Lipmana izvēle vienalga krita uz pretinieku nometnes labāko kadru. Tagad, kad Māris federācijā nostrādājis trīs gadus, izrādās, ka viņš ir neaizstājams, neaizvietojams un tik ļoti pieprasīts, ka gandrīz vai jāklonē.”

Agris Freimanis, Baldonieka labākais draugs: "Kā cilvēks Māris ir ļoti taisnīgs. Tā ir viena no īpašībām, ko es viņā vērtēju visaugstāk. Normāls ģimenes cilvēks, kurš grib strādāt. Kodolīgi par viņu varu teikt: strādātgribošs cilvēks. Kā treneris labi atrod kontaktu ar jaunajiem spēlētājiem. Otram aiz muguras nekad bedri neraks, bet darbā vienmēr atrod kompromisu, tajā pašā laikā arī neļaujot sev kāpt uz galvas. Mārim ir ļoti liela pieredze fiziskās sagatavotības uztrenēšanā. .. Viņš nekad akli tevi nedzenās ar svaru stieni, tam visam apakšā ir zinātnisks pamatojums. .. Ja viņš iesācis kaut ko darīt, tad darīs līdz galam, godīgs pret savu darbu."

Juris Opuļskis: "Ja jau Māri kā savu vienīgo palīgu gribēja Tihonovs, ja viņš būtībā bija vienīgā kandidatūra, kas var palīdzēt Lindstrēmam... Manuprāt, Baldonieks ir īstais vīrs īstajā vietā. Ar viņu mēs vinnējām bronzu PSRS junioru čempionātā. Hokeju saprot un dumjš jau viņš arī nav."

”SA+” atkāpe: Māris Baldonieks gandrīz vienmēr ir īstais vīrs īstajā vietā.

Dopinga sērga Latvijā. Nu arī modernajā pieccīņā?

Pirms 10 gadiem Latviju bija pārņēmusi dopinga sērga. Modernās pieccīņas meistars Deniss Čerkovskis nebija ne pirmais, ne pēdējais šajā rindā.

Latvijas Modernās pieccīņas federācija ziņu par to, ka Čerkovska organismā atrastas aizliegtas vielas, no starptautiskās federācijas saņēma jau 30. maijā, taču šī informācija tika rūpīgi slēpta. Uz starptautiskās federācijas atsūtītā faksa tika atzīmēts: "Konfidenciāli."

11. maijā Budapeštā Pasaules kausa izcīņas trešajā posmā modernajā pieccīņā pēc pusfināla mačiem Čerkovskis tika uzaicināts nodot analīzes dopinga pārbaudei, un, kā vēlāk izrādījās, tās uzrādīja aizliegto vielu jeb dopinga klātbūtni. Federācijas prezidents Andris Feldmanis skaidroja:

„Ko tur vairs noliegt - esam no Starptautiskās modernās pieccīņas federācijas saņēmuši šādu ziņu, ka Čerkovska ņemtā dopinga A prove uzrādījusi dopinga pēdas, taču, kamēr nav oficiāla starptautiskās federācijas lēmuma, tikām mums nav nekādu tiesību šo informāciju izplatīt. 20. jūlijā Anglijā pasaules čempionāta laikā notiks modernās pieccīņas federācijas sēde, un viens no tās jautājumiem būs Čerkovska lieta. Uz šo sēdi esmu uzaicināts es un Čerkovskis, un mūsu klātbūtnē tiks paziņots B proves rezultāts. Ja arī tā uzrādīs aizliegtos preparātus, tad varēsim teikt, ka sportists ir lietojis dopingu. Kamēr nav oficiālā starptautiskās federācijas sprieduma, tikmēr mēs neesam tiesīgi viņu nosodīt. .. Ja sportists ir pieķerts pirmo reizi, seko divu gadu diskvalifikācija. Atkārtotā gadījumā viņam tiek piešķirta mūža diskvalifikācija.”

Šīs A proves dēļ Čerkovskis jau nedrīkstēja piedalīties Eiropas čempionātā, turklāt starptautiskā federācija nebija viesusi nekādu skaidrību par to, kāda viela organismā atklāta. Savukārt Deniss teica, ka neko nav lietojis. Vēlreiz Feldmanis: „Man ir dziļa pārliecība, ka Deniss tik tiešām neko nav lietojis. Kā man pastāstīja pats sportists, ar dopinga nodošanu bijusi diezgan strīdīga situācija. .. Viņam nav pat oficiālā dokumenta kopijas par dopinga analīžu nodošanu. Viņš pats ir parakstījis šo dokumentu, taču Denisam šīs kopijas nav. .. Viņam deva, bet, vai viņš paņēma, Deniss neatceras. .. Pēc pagājušā gada ņemtajām dopinga analīzēm viņam bija tik liela pārliecība par savu tīrību, ka šoreiz visām formalitātēm nepievērsa tik lielu uzmanību. Pērn viņš tika pārbaudīts četras reizes, arī olimpiādē, un visos gadījumos viņam nekas netika atklāts, un tas ir iemesls, kāpēc es simtprocentīgi ticu Denisam. Vēl viens būtisks punkts, kāpēc es ticu Čerkovskim: Pasaules kausa posmos uz dopinga pārbaudi pēc pusfināla tiek izsaukti pirmās un 16. vietas ieguvēji. Deniss pusfinālā bija sešpadsmitais, un it kā viņam vajadzēja nodot analīzes, taču tūlīt pēc finiša neviens viņu uz dopinga kontroli nesauca. Deniss jau bija atsildījies, nosēdies tribīnēs, lai paskatītos otro pusfinālu, un tikai pēc nepilnas stundas viņu pasauca nodot analīzes. Ja viņš būtu lietojis dopingu, Deniss uzreiz pēc finiša būtu nozudis krūmos. Ja tu pēc finiša neesi parakstījies, tad - viss, tu esi brīvs.”

”SA+” atkāpe: Gadu tūkstošu mijā dažādos sporta veidos dopinga lietošanā tika pieķerti Latvijas sportisti. Tagad dopinga sērgas tēma pie mums ir pieklususi. Vai nu grožus atlaidušas starptautiskās federācijas, vai sportistu medicīniskais personāls sācis strādāt kvalitatīvāk dopinga jomā, vai gluži vienkārši... Latvijas sportisti mazāk „ēd” dopingu.

Pārējās tēmas

NHL. Deviņas sezonas NHL klubā Bufalo „Sabres” aizvadījušais čehu vārtsargs Dominiks Hašeks, sešas reizes atzīts par līgas labāko vārtu vīru, 1997. un 1998. gadā – par visas līgas vērtīgāko spēlētāju un 1999. gadā aizvedis „Sabres” līdz Stenlija kausa finālam, bet palicis bez salātu trauka, 36 gadus vecais veterāns (interesanti, kas viņš bija iepriekšējā sezonā Maskavas „Spartaka” rindās?) pārcēlies uz Detroitas „Red Wings” ar vienu vienīgu mērķi – turēt virs galvas Stenlija kausu. Uz brīvo aģentu tirgus atvēršanās robežas 72 stundu laikā seši spēlētāji parakstījuši līgumus ar komandām par kopējo summu 225 miljoni ASV dolāru.

Hokejs. No Latvijas hokeja izlases kandidātiem ātrākais 3000 metru skrējienā bija Juris Štāls. Pirmie izlases treniņi nesa jaunas vēsmas - pirmkārt, visi bija atvērti žurnālistiem, otrkārt, priekšroka tika dota Jūrmalai (hokejistu „iesildīto” „Mežaparku” jau bija aizsituši basketbolisti), treškārt, Rīgas 800 gadu jubilejas turnīrā paredzēts spēlēt ar diviem izlases sastāviem, jo uzmetusi Toljati „Lada”, bet pēc tam Pori „Ässät”, un, ceturtkārt, izlases pirmajās rindās atkal rāvās Haralda Vasiļjeva izbrāķētie Oļegs Znaroks un Andrejs Ignatovičs.

Futbols. Itālijas futbola klubs Turīnas „Juventus” vienojies ar Madrides „Real” par francūža Zinedina Zidāna pāreju uz Spānijas klubu par jaunu transfēru pasaules rekordu – 60 miljoniem ASV dolāru. Iepriekšējais bija tā paša „Real” 56,1 miljona zaļo maksājums „Barcelona” par portugāļu pussargu Luišu Figu. Latvijas futbola izlase savās mājās iepriecināja līdzjutējus, beidzot pēc sešu gadu pārtraukuma iegūstot Baltijas kausu. Igauniju, kas Rīgā bija ieradusies ar solīdu atbalstītāju pulku, Latvijas futbolisti pārspēja ar 3:1, bet leišus sasita ar 4:1. "Intertoto" kausa izcīņā "Liepājas metalurga" futbolisti atbildes spēlē ar 1:6 piedzīvoja sagrāvi pret Holandes "Heerenveen" (pirmajā spēlē ar 3:2 labāki bija liepājnieki) un izstājās no turnīra. Zīmīgi, ka atbildes mačā pirmie vārtus jau 4. minūtē guva Latvijas futbolisti, taču visu tālāko mūsu komandas vīri nez vai gribēja atcerēties...

Basketbols. Pēc sezonas Francijā basketbolists Ainārs Bagatskis parakstījis līgumu uz diviem gadiem ar BK "Ventspils".

Citi sporta veidi. Horvātu tenisists Gorans Ivanisevičs Vimbldonas tenisa turnīrā varēja spēlēt, tikai pateicoties organizatoru viņam izgādātajam speciālajam ielūgumam, taču Gorans ņēma un novinnēja visus pēc kārtas... Latvijas rekordiste 400 m barjerskrējienā, ASV studentu čempione un savas divīzijas labākā vieglatlēte Lūisa universitātes studente Lana Jēkabsone vasarā deva priekšroku darbam Amerikā, nevis atgriezās Latvijas nesakārtotajā vieglatlētikas vidē un pretendēja uz dalību pasaules čempionātā Edmontonā. Tāpat viņa uzskatīja, ka braukt uz čempionātu braukšanas pēc ar B normatīvu viņai nebija interesanti. Staņislavs Olijars "Grand Prix" posmā Lozannā 110 m/b distancē sasniedza ceturto ātrāko laiku (13,29 s), apsteidzot arī olimpisko čempionu Alenu Džonsonu. Tajās pašās sacīkstēs otrais šķēpa mešanā bija Ēriks Rags, kurš sasniedza 84,59 metrus. Labāks par ventspilnieku bija tikai Jans Železnijs. Prezidentes balvu vieglatlētikā ieguva soļotāji - Jolanta Dukure un Aivars Kadaks. Alīda Ābola (Latvijas un PSRS čempione) kļuvusi par pasaules čempioni orientēšanās sportā veterāniem (vecuma grupa līdz 45 gadiem). Andris Krūmiņš un Jānis Grīnbergs pirmoreiz sezonā iekļuva Pasaules kausa izcīņas finālturnīrā pludmales volejbolā.