Skaisti, bet... domājam uz priekšu
Pēc jaunākā pasaules ranga publicēšanas pludmales volejbolā ir divas ziņas – viena laba, otra – kā parasti.
Labā ziņa, protams ir tā, ka Jānis Šmēdiņš un Aleksandrs Samoilovs pēc sezonas pēdējā Grand Slam posma Sanpaulu vēl vairāk ir nostiprinājuši pozīcijas šā gada pasaules ranga pirmajā pozīcijā. To nodrošināja vairāki faktori. Pirmkārt, Sanpaulu latvieši, kaut arī finišēja dalītā piektajā vietā, aiz sevis atstāja visus pārējos ranga līdera goda tīkotājus – mājiniekus Alisonu un Brunu, kurus piedevām vinnēja izslēgšanas turnīra otrajā kārtā, poļus Fijaleku un Prudelu, kā arī spāņus Ereru un Gaviru. Otrkārt, divi dueti, kas šo sezonu aizvadījuši pat labāk nekā latvieši, uz Sanpaulu nemaz neaizbrauca. Tie ir amerikāņi Fils Dalhausers un Šons Rozentāls, kā arī Eiropas čempioni itālieši Paolo Nikolai un Daniele Lupo. Ja Šmēdiņš ar Samoilovu aizvadījuši 14 sacensības, abi pieminētie pāri – pa desmit, un, rēķinot vidēji iegūto punktu daudzumu vienās sacensībās, viņi mūsējiem ir priekšā. Un, protams, arī pats Saša ar Jāni labi nospēlēja apstākļos, kad treniņu iespējas zem klajas debess Latvijā kļūst arvien ierobežotākas. Labāko četrinieks turpat vien bija (ceturtdaļfinālā uzvara pat būtu bijusi loģiskāka nekā zaudējums).
Kāds vispār labums latviešiem no pirmās vietas pasaules rangā? viņi bija pirmie jau iepriekšējā sezonā, bet atkārtot panākumu ir grūtāk nekā to izcīnīt. Un tās ir konkurentu problēmas, ka viņi nav Šmēdiņa un Samoilova vietā. Kad nākamreiz latviešiem izdosies uzvarēt šajā rangā, varbūt kāds šamanis zina. Otrkārt, par pirmo vietu pasaules rangā Latvijas valsts 2013. gadā katram no sportistiem samaksāja 12 750 latus. Nav pasaules pirmais pāris Latvijā tik labi nodrošināts ar sponsoriem, lai atteiktos no iespējas iegūt šādu patīkamu prēmiju par labi padarītu darbu. Treškārt, ja esi labs pasaules rangā, arī tā saucamo ieejas punktu, pēc kuru daudzuma nosaka pielaidi turnīriem un izsēj tajos spēlētājus, ir daudz. Par Latvijas vārda nešanu pasaulē nemaz nerunāsim. Domājams, ka vismaz Brazīlijas volejbola aprindās noteikti zina, kur atrodas Latvija. Turklāt arī divu miljonu iedzīvotāju lielai valstij nemaz tik daudz to sportistu nav, kuri pasaulē būtu pirmie.
Kāda tad ir tā otra ziņa? Tā drīzāk nav ziņa, bet vēsts, apziņa, ka katrai medus mucai var būt arī kāda nepatīkamāka piegarša. Pirmā ir tāda, ka pēc reorganizācijas pasaules pludmales volejbola sezona kļuvusi ļoti gara. Lai vinnētu iepriekšējā gadā, latviešiem bija jābrauc uz Open posmu DĀR decembra vidū... Šogad atstarpe līdz sekotājiem ir pietiekami liela, lai cerētu, ka vairs sacensībās nebūs jāpiedalās. Vajadzības gadījumā Samoilovs kopā ar Šmēdiņu domā par iespēju braukt uz diviem no atlikušajiem pieciem Open posmiem – Kataru un DĀR. Tomēr, ņemot vērā, ka duets smiltīs ir jau gandrīz kopš gada sākuma un pasaules tūre nav izpriecu brauciens, ir svarīgi atpūsties. Ja šogad sacensību vairs nav, var plānot atpūtu vai treniņus. Pretējā gadījumā vēl trīs mēneši jāpavada gatavības režīmā. Protams, pludmales volejbolisti tagad šortus uz lodžijas neizkārs līdz pavasarim, bet sezona tiešām bijusi smaga. Laiks atpūtai. Ja mūsējie būtu kādā septītajā vietā, nevienam vairs nekas nebūtu jārēķina, varētu mierīgi atpūsties. Tagad vēl jārēķina. Ja nu kāds veic finiša spurtu?
Atpūta ir svarīga arī nākotnes kontekstā, jo nākamsezon sākas atskaite Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm. Iespējams, ka Latvijas pirmajam pārim nebūs aktuāla cīņa par pēdējām vietām olimpiskajā vagonā, taču lieks stress nav vajadzīgs. Jau pēc 2015. gada sezonas vieta, teiksim, labāko pieciniekā ir kā garantija lidmašīnas biļetei uz Rio. Jāņem vērā, ka šīs divas sezonas vairāki pāri aizvadīja saudzējošā režīmā, eksperimentēja (kā lai te nepiemin brazīliešus?), krāja naudu, pumpēja muskuļus ar skatu uz 2016. gada vasaru. Protams, arī mūsējie. Tomēr nākamgad konkurence jau būs daudz spēcīgāka, un spēcīgie dueti startēs vairāk. Tāpēc vismaz dueta treneris Genādijs Samoilovs uzskata, ka vajadzētu trenēties vairāk nekā pirms šīs sezonas. Šo varētu uzskatīt par atelpas sezonu, bet pirms 2015. gada, un jo sevišķi pirms 2016. gada sezonas slodzēm vajadzētu palielināties. Lai treniņos varētu izturēt, pirms tam labi jāatpūšas. Šobrīd pirmā vieta it kā ir, it kā to reāli neviens atņem netaisās, bet var gadīties, ka tomēr jāforsē gatavošanās kādam pasaules tūres posmam. Šādos brīžos arī traumas mēdz pielavīties (tfu, tfu, tfu). Sezona it kā beigusies, bet psiholoģiskā spriedze saglabāsies, kamēr neviens pat matemātiski un teorētiski nespēs apsteigt Šmēdiņu un Samoilovu.
Visbeidzot aukstās dušas veidā jānokomentē vakar sportacentrā komentārā izlasītais par to, ka šogad Šmēdiņš ar Samoilovu nav tik spēcīgi kā 2013. gadā. Ja mēs raugāmies pēc vietas rangā, nekas nav mainījies, taču ir vairāki “bet”... Bez rangu tabulas starptautiskā volejbola federācija publicējusi arī prēmiju un uzvarošāko duetu sarakstu. Pasaules tūres posmos visvairāk nopelnījuši ir amerikāņi Dalhausers un Rozentāls, kuri piedalījās tikai desmit turnīros, - 318 tūkstošus ASV dolāru. Seko brazīlieši Alisons ar Brunu (241 000 dolāru), poļi Fijaleks un Prudels (240 000 $), tad Šmēdiņš ar Samoilovu (233 500 $) un itālieši Lupo un Nikolai (187 000 $). Ja ņemam turnīros uzvarēto un zaudēto maču attiecību, arī tur pirmie ir Dalhausers ar Rozentālu – 48 uzvaras, desmit zaudējumi (82,8% uzvaru), seko Alisons ar Brunu (47-18, 72,3%), Nikolai/Lupo (36-14, 72,0%), cits amerikāņu pāris Džons Haidens/Tri Borns (43-17, 71,7%) un tad Samoilovs/Šmēdiņš (50-20, 71,4%), kuri vienīgie šosezon izcīnījuši 50 uzvaras. Secinājumus katrs var izdarīt pats, tomēr, manuprāt, tieši Dalhausers ar Rozentālu šobrīd pretendē uz pasaules spēcīgākā pāra lomu. Arī Šmēdiņš ar Samoilovu turpat vien ir, un, lai nākamsezon ar visiem varētu cīnīties sekmīgi, šis ir bateriju uzlādes laiks. Domājot par Rio. Ir labi, ja izdodas nošaut visus zaķus, taču brangākie grauzēji gar stobru skraidīs 2016. gadā.
[+] [-]
Precizēsim - sportistiem samaksāja? Vai tomēr LVF kasē tā nauda ieplūda?
[+] [-]