Skaitļi patīk, sajūtas – ne visai

Pēdējoreiz Ļena Latvijas krāsas aizstāvēja 2006. gada Eiropas čempionātā Gēteburgā, kur 10000 metros ar jaunu valsts rekordu 30:38,78 izcīnīja sesto vietu. Pēc tam sportistes gatavošanās maratoniem un nekomfortablas sajūtas, skrienot karstumā, nesakrita ar lielo sacensību grafiku. Maratoniste smejas par savām attiecībām ar Latvijas Vieglatlētikas savienību (LVS), ka “lielos vilcienos es netraucēju, un man netraucē. Zinu, ka vieglatlētikas savienība vienmēr ir “par”. Es it kā neplānoju, bet viņi vienmēr cer, ka es varbūt tomēr braukšu uz Eiropas vai pasaules čempionātu, un nezaudē cerību. Man tas ir ļoti patīkami. Federācija vienmēr par mani atceras un vienmēr mani iekļauj kandidātu sarakstā. Lūk, šogad es taisos startēt Eiropas meistarsacīkstēs, un man ir interese par viņiem, viņiem – par mani.”

Sadarbība šogad sākās jau ar Eiropas čempionātu komandām, kura otrās līgas sacensības notika Rīgā. 5000 metros Prokopčuka kļuva par savdabīgu “zaķi”, diktējot tempu distances lielākajā daļā, kas nodrošināja personiskos rekordus piecām no skrējiena dalībniecēm. Un Eiropas čempionātā viņa izies uz starta jau sacensību pirmajā dienā, 12. augustā, 10000 metru distancē.

Uz jautājumu, vai nav dīvainas sajūtas, atkal skrienot stadionā, sportiste nenoliedz, ka “protams, ir. Arī kājas nesaprot, ko dara, jo stadionā, ja pareizi skrien pa celiņu, tas palīdz, bet man pagaidām nepalīdz (smejas). Es ar celiņu cīnos. Maratonu skrien pa asfaltu, un tam ir citas prasības. Tāpēc ir svarīgi noķert tās sajūtas. Pirmajos apļos stadionā pat īsti nesapratu, kur skrienu, un pāreja uz stadiona celiņu padevās grūta.
Gatavošanās procesā maratoniem praktiski neizmantojam stadionu, jo tur cieš kājas. Tāpēc gatavošanās periodā startiem stadionā vajag pierast pie celiņa un tai pat laikā saudzēt kājas.” Pēc tik ilga pārtraukuma, kāds sportistei bijis startos stadionā, droši vien neizdosies “atcerēties” pilnībā, kā jāskrien stadionā. Turklāt klāt nāk arī apavu maiņa. Ja maratonu skrien krosenēs, ovālā jāvelk kājās naglenes...

Droši vien bez šīs mocīšanās arī varētu iztikt, taču stadiona skrejceļš palīdz arī startiem maratonā: “Lielos vilcienos to vajadzēja darīt jebkurā gadījumā, jo, ja neskrien stadionā „īsās” distances, tas ir mīnuss maratonam,” skaidro Ļena. “Kā to saka arī Saša (treneris Aleksandrs Prokopčuks. – D.Ā.), tas ir milzīgs pluss arī maratonam. Agrāk mēs to darījām, un tas vienmēr nāca par labu. Kad es atgriezos skriešanā (pēc dēla piedzimšanas. – D.Ā.) un man tā nebija, kaut kā pietrūka, jo arī ātrums un izturība ir ļoti svarīgi.” Augļus šā gada gatavošanās procesam teorētiski vajadzētu plūkt jau rudenī, kad plānota ierastā dalība Ņujorkas maratonā, kaut gan ātruma un speciālās izturības darbs prasījis līdzekļus vēl vienai treniņnometnei Šveicē, kur Prokopčuki parasti gatavojas rudens maratonam. Palīdzēja Jūrmalas dome un LVS.

Šogad treniņnometne Šveices kalnos atšķīrās arī ar to, ka trenera Aleksandra Prokopčuka vadībā tur pirmo reizi trenējās trīs sportisti – arī maratonskrējējs Valērijs Žolnerovičs un 3000 metru kavēkļu distances veicēja Poļina Jeļizarova. Tomēr “nekādas lielas atšķirības nebija. Katrs dara savu darbu. Vaļera (Valerijs Žolnerovičs. – D.Ā.) skrien pēc sava plāna, jo mēs viņam vispār vairs neesam atbilstoša kompānija, jo viņam ir pavisam cits temps un treniņi. Ar Poļinu arī bija dažādi treniņi, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņai bija problēmas ar veselību. Tāpēc kādu laiku viņa vispār neskrēja. Ar Vaļeru tikai vienreiz kopā paskrējām vakarā, kad viņš bija ļoti noguris un es biju ļoti nogurusi,” kā vienmēr Prokopčuka nezaudē humora izjūtu.

Vienīgi atgriešanās dzimtenē varēja būt labāka, jo visiem labi zināmas Ļenas attiecības ar karstu laiku... “Mēs atgriezāmies no Šveices, kur bija ļoti labi laika apstākļi (15-18 grādu temperatūra), un nokļuvu šajos karstajos apstākļos... Joprojām no tiem ciešu un aklimatizējos. Šobrīd vispār nesaprotu, ko es daru un ko es jūtu, jo aklimatizācija mani tik ļoti ir ietekmējusi. Arī naktī nav atvieglojuma. Tāpēc šobrīd varu teikt, ka esmu pilnīgi izjaukta, lai gan tam tā nevajadzētu būt. Uzskatu, ka tas ir karstuma iespaidā. Un sanāk tā, ka tas, ko Saša (treneris Aleksandrs Prokopčuks. – D.Ā.) redz hronometrā, viņam patīk, bet tas, ko es jūtu, nepatīk man,” savādās sajūtas komentē gargabalniece. Kā tas ietekmēs startu 12. augusta vakarā, redzēsim jau nākamnedēļ, bet, kā tas izpaudīsies maratona distancē, - rudenī.