Septiņi regbija mirkļi

Lai arī regbijs kā sporta veids pirmo reizi tika spēlēts 1871. gadā, atšķirībā no futbola, ko sāka spēlēt mazliet ātrāk un kurš deva startu arī regbijam, kā arī tas bija atpazīstams visā pasaulē, kļūstot par vienu no planētas vadošajiem sporta veidiem, šajā disciplīnā līdz pat pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigām netika rīkots neviens patiesi pasaules mēroga turnīrs. Jā, bija Mājas nāciju kauss (pašlaik zināms kā Sešu nāciju kauss), tika rīkoti turnīri arī citos reģionos, regbijs tika iekļauts arī vasaras Olimpisko spēļu programmā, taču tas viss bija ļoti epizodiski vai lokāli.

Tieši tāpēc ideja par vienota pasaules mēroga turnīra izveidi regbija sabiedrībā bija jau ilgu laiku, no piecdesmitajiem gadiem, taču, dažādu iemeslu dēļ, tas nenotika, jo iesaistītās puses nespēja vienoties par turnīra formātu. Vairākas reizes, dažādos izskatos, Pasaules kausa ideja tika piedāvāta ne tikai apspriešanai, bet arī balsošanai, taču ikreiz tā tika noraidīta, līdz 1985. gadā, beidzot, tika panākts pozitīvs balsojums.

Pirmais Pasaules kauss norisinājās 1987. gadā (salīdzinājumam, futbolā pirmais Pasaules kauss norisinājās 1930. gadā), Austrālijā un Jaunzēlandē. Abas norises vietas netika izvēlētas nejauši, jo tieši šīs valstis 1984. gadā bija iniciatores Pasaules kausa izveidei.

Šajā turnīrā piedalījās 16 valstis, no kurām septiņas bija IRFB biedres (Anglija, Austrālija, Jaunzēlande, Skotija, Īrija, Velsa, Francija), bet pārējās tika atlasītas atsevišķi. Jāpiebilst, ka regbijā spēcīgā DĀR izlase šajā turnīrā nepiedalījās, jo tolaik pret viņu tika pielietota starptautiskā izolācija sportā dēļ rasu diskriminācijas, t.s., aparteīda dēļ.
Tāpat jāpiebilst, ka dalībnieku sarakstā neparādījās arī Rietumu Samoā izlase, kurai bija labāki sasniegumi nekā daudzām uzaicinātajām izlasēm, kā arī Padomju Savienība, kura gan uz turnīru tika uzaicināta, taču tajā nepiedalījās, jo tādējādi protestēja par to pašu DĀR, precīzāk, par to, ka Dienvidāfrikas Republikas izlase netika izslēgta no Starptautiskās regbija federācijas.

Pati kausa izcīņa gan norisinājās daudz mierīgāk nekā kaislības, kas virmoja ap to. Jaunzēlande finālā ar 29:9 pārspēja Franciju un kļuva par pirmajiem Pasaules kausa ieguvējiem. Otrajiem turnīra organizētājiem, Austrālijai, gan tik labi vis neveicās un viņi ne tikai zaudēja savā pusfinālā, bet arī spēlē par trešo vietu piekāpās Velsai ar 21:22.

Šis turnīrs gan ļoti spēcīgi iezīmēja citu tendenci, proti, septiņas vadošās regbija nācijas bija pārāk spēcīgas uz pārējo dalībnieku fona, tāpēc puse no turnīra mačiem beidzās ar sagrāvēm, kurās rezultāta starpība sasniedza 40 un vairāk punktus.
Par pirmā Pasaules kausa rezultatīvāko spēlētāju kļuva Grants Fokss, bet pa sešiem piezemējumiem bija Foksa komandas biedriem Jaunzēlandes izlasē – Kreigam Grīnam un Džonam Kirvenam.

Četrus gadus vēlāk, 1991. gadā, tika rīkots otrais Pasaules kauss un šoreiz to rīkoja Ziemeļu puslodē, kad kopīgiem spēkiem tas tika organizēts Anglijā, Francijā, Īrijā, Skotijā un Velsā. Ar ko šis turnīrs bija īpašs? Lai arī tas bija jau otrais Pasaules kauss, tieši 1991. gadā tas tika atzīts kā pasaules mēroga sporta forums, liekot to vienā plauktā ar citiem lielajiem sporta pasākumiem.

Sportiskajā ziņā arī bija izmaiņas, jo šajā reizē uz 16 vietām finālturnīrā bija 33 pretendenti. Astoņas komandas, kas spēlēja 1987. gada ceturtdaļfinālos kvalificējās nākamajam turnīram automātiski, bet pārējās vienības izspēlēja kvalifikācijas spēles.
Pats turnīrs arī bija jau ar citu noskaņu, jo pa šiem četriem gadiem nosacītā otrā ešelona komandu līmenis bija audzis un jau bija daudz mazāk graujošo uzvaru, tāpat tika piedzīvoti arī pārsteigumi, piemēram, Velsas komandas neizkļūšana no grupas vai Fidži vienības zaudējums ne tikai Francijai, bet arī Kanādai un Rumānijai.

Par čempioniem 1991. gadā kļuva Austrālija, kura finālā ar 12:6 pārspēja Angliju. Trešajā vietā ierindojās Jaunzēlande.

1995. gadā PK norisinājās valstī, kura sākotnēji nemaz nebija gaidīta šajā turnīrā, proti, DĀR. Tas bija arī pirmais Pasaules kauss, kurā visi mači tika aizvadīti vienas valsts teritorijā. Šis bija arī pirmais turnīrs, kurā vispār Starptautiskā regbija federācija ļāva piedalīties dienvidāfrikāņiem, taču šis bija arī pēdējais lielais regbija turnīrs tā sauktajā "amatieru ērā", jo pāris mēnešus pēc Pasaules kausa beigām, tā pati IRB atļāva profesionālismu savā pārraudzītajā sportā.

Par 1995. gada čempioniem kļuva mājnieki un par šo panākumu ir uzņemta ne viena vien filma un sarakstītas vairākas grāmatas. Interesanti, ka balvu DĀR komandas kapteinis Fransuā Pienārs saņēma no Nelsona Mandelas rokām, kurš bija tērpies savas valsts regbija kreklā.
Otro vietu ieņēma Jaunzēlande, bet trešie palika francūži.

Jāpiebilst, ka tieši 1995. gada Pasaules spēcīgāko regbija nāciju turnīrā daudzi uzzināja par Džonahu Lomu, kurš kļuva par turnīra rezultatīvāko spēlētāju. Tieši 1995. gadā viņš kļuva par pasaules mēroga zvaigzni un ilgus gadus arī tika uzskatīts par regbija "Maiklu Džordanu". Par viņu rakstīja grāmatas, ar viņa vārdu izdeva datorspēles utt.

1999. gada Pasaules kauss atkal atgriezās Eiropā un, lai arī oficiāli rīkotājnācija bija Velsa, šī turnīra mači tāpat notika Francijā, Anglijā, Īrijā un Skotijā.
Šis turnīrs vēsturē iegāja ar formāta izmaiņām, jo no 16 dalībkomandām tas tika paplašināts uz 20, kā arī palielinājās kvalifikācijā iesaistīto nāciju skaits un nu tas jau bija sasniedzis 65.

Šis turnīrs bija arī pirmais Pasaules kausa vēsturē, kurā Jaunzēlande netika pie medaļām. Par čempioniem kļuva Austrālija, kuriem šis bija otrais panākums Pasaules kausā, bet aiz viņiem ierindojās Francija un Dienvidāfrikas Republika. Savukārt par labāko piezemējumu guvēju atkārtoti kļuva Džonahs Lomu, kurš arī uzstādīja vienā PK gūto piezemējumu rekordu, jo astoņas reizes bija nogādājis bumbu ieskaites zonā (2007. gadā DĀR regbists Braiens Habana to atkārtoja).

2003. gada PK pagāja Anglijas un Džonija Vilkinsona zīmē. Jau pirms turnīra tieši angļi bija galvenie favorīti un viņi to pierādīja arī uz laukuma. Tiesa, fināls nebūt nebija mierīgs un pārliecinošs. Anglijas un Austrālijas cīņa bija ļoti spraiga un uzvarētāja noteikšanai bija nepieciešams papildlaiks, kura 100. minūtē turnīra rezultatīvākais spēlētājs Vilkinsons guva savu slaveno dropgolu, kas arī nodrošināja izšķirošo pārsvaru par labu angļiem – 20:17.
Trešajā vietā ierindojās Jaunzēlande.

Pēc četriem gadiem turnīrs atgriezās ziemeļu puslodē un mači tika aizvadīti Francijā, Skotijā un Velsā. Par iespēju piedalīties šajā Pasaules kausā cīnījās jau 91 komanda, taču no komandām, kas iepriekš nebija piedalījušās Veba Elisa kausa izspēlē, tikai Portugālei izdevās iekļūt šajā turnīrā.
2007. bija tas gads, kad, kā jau minēts Braiens Habana atkāroja Lomu rekordu vienā PK gūto piezemējumu ziņā, taču tas nebija lielākais turnīra pārsteigums. Par lielāko pārsteigumu parūpējās Argentīnas komanda, kuri grupu turnīrā izcīnīja četras uzvaras, tajā skaitā pārspējot arī Franciju, bet izslēgšanas mačos tika galā arī ar Skotiju, apstājoties vien pie DĀR barjeras, taču spēlē par trešo vietu Francija tika pieveikta atkārtoti un "Pumas" ieņēma trešo vietu, kas ir ne tikai visu laiku lielākais panākums Argentīnas regbijā, bet arī viens no lielākajiem pārsteigumiem Pasaules kausa vēsturē.

Par 2007. gada čempioniem kļuva DĀR izlase, kuri finālā ar 15:6 apspēlēja iepriekšējos čempionu, Anglijas valstsvienību.

Visbeidzot 2011. gada Pasaules kauss atgriezās tajā pašā vietā, kur tas sākās – Jaunzēlandē. Lai arī bija dažādas spekulācijas par iespēju, ka turnīrs varētu arī nenotikt, tas viss neattaisnojās un Jaunzēlande bija noorganizējusi lielāko sporta pasākumu valsts pastāvēšanas vēsturē, kurš, turklāt, noslēdzās ar mājnieku uzvaru, kad finālā ar 8:7 tika pārspēta Francija.

Dalībnieku skaita un sastāva ziņā pirms turnīra arī bija spekulācijas, ka finālturnīra dalībvalstu skaitu var samazināt līdz 16 komandām, taču tas nenotika. Savukārt vienīgā turnīra debitante bija Krievija, kura nomainīja Portugāli.

Kā redzams, pa šiem gadiem Pasaules kauss ir izaudzis no viena sporta veida interesentu lokāla pasākuma līdz patiesi grandiozam Pasaules mēroga pasākumam. Par to liecina ne tikai dalībvalstu skaita pieaugums, kas šogad pirmo reizi pārsniedza 100 dalībnieku atzīmi (102), bet arī citi rādītāj – spēļu apmeklētāju skaita pieaugums, ieņēmumu pieaugumi, maču translāciju skatītāju pieaugums.

Salīdzinājumam – Ja pirmajā Pasaules kausā vidēji uz maču bija ieradušies mazliet vairāk kā 20 tūkstoši skatītāju, kas aizpildīja aptuveni 60% no stadionu sēdvietām, tad pēdējos gados stadionu sēdvietu aizpildījums ir bijis ne mazāks kā 83%, bet vidējais skatītāju skaits ir pārsniedzi pat 47 tūkstošus.
Ieņēmumu ziņā, 1995. gadā, pirmajā, kad šāda statistika ir pieejama, Pasaules kauss spēja ģenerēt 42 miljonus lielus ieņēmumus, no kuriem 15 miljoni bija no biļešu pārdošanas (paliek organizētājiem), 19 – pārraides tiesības un 8 miljoni tika ieņemti no sponsoru līgumiem. Savukārt 2007. un 2011. gadā ieņēmumi pārsniedza 250 miljonu atzīmi. Vairāk kā 130 miljoni tika iekasēti par biļetēm, bet raidīšanas tiesības izmaksāja 93 miljonus.

Savukārt maču translāciju skatītāju skaits ir audzis no 300 miljoniem 1987. gadā līdz 4.2 miljardiem 2007. gadā, tāpēc 2015. gada Pasaules kausa organizētāji šo turnīru sauc par trešo nozīmīgāko sporta forumu pasaulē, pēc vasaras Olimpiādes un Pasaules kausa futbolā.

Pasaules kauss regbijā šo 28 gadu laikā patiesi ir kļuvis par sporta dzīves gigantu un reizi četros gados tas dāvā visiem tā skatītājiem grandiozus svētkus, ko nevar palaist garām.
Šīs četrgades svētki sāksies jau šo piektdien, kad Anglija savās mājās spēkosies ar Fidži valstsvienību. Savukārt turnīra fināls ir paredzēts 31. oktobrī.