Helmuts Rodke: ticība sev - labākā stratēģija vai slēpts apmāns?

Ja kāds čempions, daudziem elks vai autoritāte apgalvo, ka vajag tikai ticēt sev, patiesībā tas ir vienkāršots kopsavilkums sarežģītam procesam vai pat vien tukša frāze. Taču izklausās labi. Mēs arī nezinām, ko tieši viņš neizstāsta līdz galam vai speciāli slēpj, jo neviens jau negrib atklāt visu savu metodiku un virtuvi. Tas ir kā stāsts par to vienu veiksmīgo spermatozoīdu, kurš pārējam miljonam saka, ka pietiek ar ticēšanu vien.

Kas vispār ar “ticību sev” nav kārtībā? Galvenais - jebkura ticēšana jau saknē pieļauj šaubas. Ja sportistam vēl nav rūdījuma, bet pārliecība ir vārga un drebelīga kā sivēna ausis, tad jau pēc pirmās neveiksmes tā sabrūk un izkūp kā halucinogēno sēņu murgi.
Tad arī nāk vilšanās (sevišķi jau sevī) un sākas haoss: treniņu plānā, vingrinājumu izvēlē, sacensībās un visvairāk galvā. Autosacīkstēs tie, kas nebrauc priekšā, avarē biežāk. Jeb - vājāki sportisti ir tendēti lieki eksperimentēt, riskēt, sevi nevajadzīgi pārslogot un pat lietot dopingu.

Jau tā no visiem, kas trenējas, labi ja 30% ir īpaši motivēti un pat no tiem tikai nelielai daļai ir kādi panākumi, vai arī viņi iegūst vismaz labu fizisko formu. Pārējie un viņu vecāki, kas - ir kaut kādi radikāli neticētāji? Neticu.

Kam sportists tic, kurai tieši savai daļai vai izpausmei? Ne jau tam, ka slikts miega režīms, slinkums, nepilnīga atjaunošanās, vai neveselīgs uzturs ļaus kļūt par čempionu, pareizi? Vai tam, ka pēc rakstura viņš ir pieskaitāms pie slikti apmācāmiem… Varbūt tādai treniņu metodikai-konveijerim, kuras dēļ sezonas beigās (vidū vai pat sākumā) ir sabeigti ceļi, vai tam, ka noteikti vajag saraut krusteniskās saites, lai taptu iesvētīts par “īstu” sportistu un tad beidzot izsvītrotu šo traumu no savu vēlmju saraksta?

It kā jau – kam tad vēl ticēt, ja ne sev. Bet cik vispār var uzticēties savām domām, acumirkļa iegribām, vājībām, slikti attīstītiem muskuļiem un gribasspēkam, nekontrolētām emocijām vai garastāvokļa svārstībām, ko diktē hormoni? Nevar akli ticēt tam, ko apkārtējā vidē nesanāk kontrolēt. Pat ne procesiem savā klubā, komandā vai trenera prātā - ka tie ir ekskluzīvi tikai tavās interesēs.
Un arī ne sev, ja nevari pats sevi ne izprast, ne sakārtot, ne nodefinēt, kas un kāds tad īsti esi. Tāpēc, ja nav ne meistarības, ne fiziska pārākuma, kas bieži tiek aizstāts ar stimulatoriem, tad naivu ticēšanu kā liekus kruķus un pašapmānu labāk vispār ir atmest.

Kas tad jaunajam sportistam vēl atliek? Noteikti baudīt savu sportu un uzticēties tādam trenerim vai mentoram, kurš tiešām iedziļinās un rūpējas. Savukārt viņam vispār nav vajadzīgs kādam audzēknim ticēt. Tāpēc, ka viņam ir pieredze, viņš visu analizē un zina. Un arī nedaudz cer, ka sportists pats “neiebrauks auzās”. Viņš arī redz, kurš ir cīnītājs un kurš nav.

Neviens nevar zināt to, ko nav piedzīvojis un sajutis. Un, jo mazāk sportists zina, jo vairāk viņš nepamatoti tic fantāzijām, ar viņu ir vieglāk manipulēt, iestāstīt neiespējamo, vai trenēt kā pagadās. Pat ja kādam rodas intelektuāla nieze kaut ko mainīt, nereti viņš sevi māna un kļūdaini tic, ka jāuzlabo ārējie apstākļi, ka vainīgi ir “visi citi”, kas traucē realizēt (sliktu) metodiku + ka jāuzkrauj sev vēl vairāk treniņu. Kaut patiesībā vajag tikai nomainīt treniņu plānu.

Ja sportists nešaubīgi zina (ZINA!) savas darbaspējas, refleksus un metodiku, ja viņam ir detalizēti izstāstīts, kā tieši viņš varētu progresēt šajā mēnesī, kvartālā vai visā sezonā, ja darīs to un to – tas ir iedarbīgāk un stabilāk par jebkuru ticēšanu. Tāpēc atļauties ticēt var vien tad, kad jau ir stiprs ķermenis, meistarība un zināšanas vispirms.
Visādi citādi plika ticēšana ir vājākā iespējamā stratēģija.
Savukārt labas metodikas rezultāti nav jāgaida gadiem ilgi ar pastāvīgi sāpošu ķermeni un nogurumu fonā, jo pozitīvs efekts ir jūtams jau pēc 4-6 nedēļām.

Skaidrs, ka atmest neefektīvu ticēšanu vai mainīt sliktu treniņu plānu reizēm ir tikpat viegli un relaksēti, kā atpiņķerēt austiņu vadu mudžekli ar pēdu mazajiem pirkstiņiem, kad kājās ir snovborda zābaki, braucot pie stūres sniegputenī, bet aizmugurē kliedz, kaujas un pēc tam vemj divi mazi bērni… Bet tas ir tā vērts. Un tam es tiešām ticu.