Skaidrojam: cik (ne) izdevīgi ir rīkot olimpiskās spēles?

Olimpiskās spēles sevi sauc par četrgades vērienīgāko pasākumu tā vasaras, tā ziemas sporta veidos. Reizi četros gados labākie atlēti no visas pasaules sabrauc vienkopus, lai cīnītos par cēlmetāliem visdažādākajos sporta veidos un arī tādos, kas klasiskam sporta līdzjutējam var būt sveši. Pēc par gadu pārceltajām Tokijas olimpiskajām spēlēm aiz biezokņa jau tuvojas Pekinas ziemas olimpiskās spēles, kuru sākums paredzēts jau pavisam drīz (4. februārī) un uz kuru Latvija dosies ar 57 sportistiem, tādējādi atkārtojot delegācijas rekordu. Laika gaitā olimpisko spēļu organizēšana kļuvusi par dārgu izpriecu, tāpēc portāls ‘’Sportacentrs.com’’ aplūko šī pasākuma organizēšanas izmaksu vēsturi, to rīkošanu kā potenciālu peļņas gūšanas avotu un kas notiek ar uzbūvētajiem stadioniem pēc to norises.

Dārgie Soči, efektīvā Seula un neizdevīgā Riodežaneiro

Olimpisko spēļu izdevumu pozīcijas var dalīt divās daļās – infrastruktūras un tā saucamās organizēšanas izmaksās (drošības un visu organizatorisko jautājumu nodrošināšana, atklāšanas un noslēguma ceremonijas organizēšanas izmaksas, un tamlīdzīgi). Starptautiskā Olimpiskā komiteja pieprasot pilsētā, kurā notiks vērienīgais forums, pieejamus vismaz 40 000 viesnīcu numuriņus līdzjutējiem (ne Covid-19 laikā) un 15 000 sportistiem, treneriem, tiesnešiem un oficiālajām delegācijām olimpiskajos ciematos. Var gadīties, ka spēļu organizatorei jāiegulda nopietnas investīcijas pilsētas satiksmes infrastruktūrā. Piemēram, Riodežaneiro bija nepieciešams uzbūvēt jaunas viesnīcas ar papildus 15 000 numuriem, kamēr Barselona mainīja lielu daļu pilsētas infrastruktūras.

Viena no lielākajām izdevumu pozīcijām ir jaunu sporta būvju celšana, kas tādējādi ļautu uzņemt visu programmā esošo sporta veidu norisi. Liela daļa no tām aiziet olimpiskā stadiona būvniecībā, kurā notiek vismaz atklāšanas un noslēguma ceremonijas. Tā, piemēram, Pekinas olimpiskais stadions, kurā tiks uzņemtas ceremonijas arī šajā gadā, Ķīnai izmaksāja aptuveni 460 miljonus dolāru, bet tā uzturēšana ik gadu prasa aptuveni desmit miljonus dolāru.

Nevar aizmirst arī izmaksas, kas rodas laikā, kad pilsētas cīnās par olimpisko spēļu rīkošanas tiesību iegūšanu. Tā, piemēram, Tokija, cīnoties par 2016. gada vasaras olimpisko spēļu tiesībām, līdz gala lēmumam, kas tai gan nebija pozitīvs, iztērēja aptuveni 150 miljonus dolāru (plānošanā, konsultantu algošanā, pasākumu organizēšanā un ceļošanas izdevumos), kamēr pirms 2020. gada olimpisko spēļu tiesību saņemšanas Japānas galvaspilsēta iztērēja aptuveni pusi no summas (ap 75 miljoniem).

Pēdējo gadu laikā samazinās to valstu skaits, kas vēlas uzņemt olimpiskās spēles. Tas skaidrojams ar apjomīgo izdevumu palielināšanos spēļu sarīkošanas vārdā. Līdz pat 1970. gadiem olimpiskās spēles rīkotajiem pārsvarā peļņu nedeva, taču arī zaudējumus ne. Situācija mainījās, kad vasaras olimpisko spēļu dalībnieku skaits palielinājās par pusi, bet sporta veidu skaits par trešo daļu. Pēc Oksfordas universitātes pētījuma jau 1976. gada olimpiskajās spēlēs Monreālā izmaksu pieaugums bija novērots par 252 %. Šīs vasaras spēles arī kļuva pirmās, kas organizatoriem deva milzīgus zaudējumus. Sākotnējais aptuveni 160 miljonu budžets pārauga par vairāk kā miljardu, kas beigās kanādiešiem deva vairāk kā septiņu miljonu lielus parādus, kuri nosegti tika vien 2006. gadā.

Par līdz šim vēsturē dārgākajām olimpiskajām spēlēm kļuvusi Soči 2014. gadā, kur iztērēts tika aptuveni 51 miljards dolāru. 2008. gada Pekinas olimpiskās spēles ir līdz šim otras dārgākās spēles ar 44 miljardu dolāru tēriņiem, bet godpilnajā trešajā vietā ir šogad notikušās Tokijas spēles ar 28 miljardu lieliem izdevumiem.

Dārgākās olimpiskās spēles vēsturē

Lai arī dārgākās, Soči nebūt nav pelnošākā šī foruma rīkotāja. No iztērētā 51 miljarda dolāra Soči prata noslēgt forumu ar 53 miljonu peļņu. Par pelnošāko gan līdz šim var uzskatīt 1988. gada Seulas vasaras olimpiskās spēles, kuras budžets tika lēsts četru miljardu apmērā, bet kas valstij ienesa atpakaļ 300 miljonus dolāru vairāk. Otra pelnošākā notika četrus gadus pirms Seulas – 1984. gada Losandželosas vasaras olimpiskās spēles, kas, pie tam, kļuva par pirmajām kopš 1932. gada, kas šo pasākumu vasarā noslēdza ar peļņu. Iztērējot 413 miljonus dolāru, Losandželosa nopelnīja 250 miljonus dolāru. Par trešo pelnošāko kļuva 2008. gada Pekinas spēles – Ķīna prata ģenerēt par 146 miljoniem dolāru vairāk nekā iztērēja. Dati rāda, ka olimpiskās spēles rīkot prot amerikāņi – bez Losandželosas ar peļņu šo pasākumu noslēdza arīdzan Atlanta 1996. gadā (19 miljoni peļņa) un Soltleiksitija 2002. gadā (101 miljons peļņa).

Pelnošākās olimpiskās spēles vēsturē

Ne visas olimpiskās spēles izdodas sarīkot ar peļņu. Zaudējumu rādītājā ar atrāvienu neveiksmīgākās ir 2000. gada vasaras olimpiskās spēles Sidnejā un 2016. gada spēles Riodežaneiro. Sidneja forumu noslēdza ar 2.1 miljardu lieliem zaudējumiem, kamēr Brazīlijas galvaspilsēta ar divu miljardu zaudējumiem un daudz pamestām sporta būvēm. Nedaudz virs 14 miljoniem zaudēja Grieķija 2004. gada olimpiskajās spēlēs Atēnās, bet 67 miljonus liels iztrūkums redzams Albērvilas ziemas olimpiskajās spēlēs 1992. gadā. Ar zaudējumiem spēles sarīkoja arī 1998. gada Nagano, taču saistībā ar šo gadu nav zināms konkrēts zaudējumu apmērs un izlietotās finanses, jo Nagano olimpisko spēļu vicesekretārs lika sadedzināt grāmatvedības dokumentus.

Zaudējumus nesošākās olimpiskās spēles vēsturē

2022. gada Pekinas spēles - cik dārgas vai lētas tās ir?

Pekinas ziemas olimpisko spēļu budžets, salīdzinot ar pēdējo gadu iztērēto, ir samērā pieticīgs – aptuveni 3.9 miljardi ASV dolāru. Tas pamatā izskaidrojams ar to, ka jau 2008. gada vasaras olimpisko spēļu laikā Ķīna veikusi lielu daļu no investīcijām infrastruktūrā. Toreiz Pekina iztērēja aptuveni 44 miljardus ASV dolāru – šobrīd budžets ir knapi desmitā daļa.

Jaunas sacensību norises vietas tika uzbūvētas ātrslidošanai, snovbordam, kalnu slēpošanai, bobslejam, skeletonam, kamaniņu sportam, biatlonam, tramplīnlēkšanai un distanču slēpošanai. Bobslejs, skeletons un kamaniņu sports gan notiek vienā trasē Jandziņā, un kuru jau paspējuši novērtēt arī Latvijas labākie šo ziemas sporta veidu meistari.

Visi 109 plānotie sporta notikumi notiks Ķīnas ziemeļu daļā – Pekinā, Jandziņas un Džandzjakou pilsētās. Spēļu finansēšanā iesaistījies arīdzan privātais sektors, ar kura palīdzību uzbūvēti olimpiskie ciemati. Pēc spēlēm Pekinas un Džandzjakou olimpiskie ciemati tiks pārdoti kā dzīvokļi, bet Jandziņas olimpiskais ciemats pārtaps par viesnīcu, kas tādējādi varētu ļaut atpelnīt ieguldītās investīcijas.

Olimpisko spēļu infrastruktūras nākotne pēc foruma: pamestas un pārveidotas celtnes

Ar iztērēto pirms olimpiskajām spēlēm un tā lietderību nākas sadzīvot uzreiz pēc to beigām, jo aktuāls ir jautājums, kas notiks ar uzbūvētajām sporta celtnēm un olimpiskajiem ciematiem. Atbildes ir dažādas – atsevišķās sporta būvēs turpina notikt sporta pasākumi, citas tiek pārprofilētas, bet dažas sāk kalpot kā tūrisma objekti. Ir arī sliktāki piemēri, kad uzbūvētie objekti paliek nevienam nevajadzīgi un neizmantoti.

Par dažiem no pozitīvajiem piemēriem var minēt 1992. gada Barselonas, 1996. gada Atlantas un 2000. gada Sidnejas olimpiskās spēles. Lai arī Barselona, krietni uzlabojot infrastruktūru, olimpisko spēļu organizēšanā iztērēja aptuveni deviņus miljardus dolāru, tās arī krietni mainīja vienu no nozīmīgākajām Spānijas pilsētām, kas pēc olimpiskajām spēlēm kļuvusi par vienu no tūristu iecienītākajiem galamērķiem. Atlanta olimpisko parku, kura būvniecībā tika iztērēti 75 miljoni dolāru un kurā līdzjutēji varēja sapulcēties, lai justu līdz notikumiem, pēc olimpiskajām spēlēm tika pārveidots par publiski pieejamu parku. Savukārt olimpiskais stadions vispirms tika nojaukts, bet vēlāk uzbūvēts mazāks. Šobrīd tajā mājo Džordžijas štata universitātes amerikāņu futbola komanda Tikmēr Sidnejas olimpiskais parks pēc notikušajām olimpiskajām spēlēm turpināja uzņemt koncertus, sporta notikumus, biznesa konferences un citus pasākumus, kas ļauj cilvēkiem dibināt kontaktus.

Pēc 2012. gada Londonas vasaras olimpiskajām spēlēm pilsēta renovēja karalienes Elizabetes olimpisko parku, kur kā viens no retajiem simboliem, kas palicis pāri no četrgades nozīmīgā foruma, ir pieci olimpiskie riņķi. Parks gan ļāvis Londonas Austrumu pusei atrast otro elpu un līdz ar to izveidojās jauns apdzīvotais rajons, kurš guvis nosaukumu ‘’International Quarter London’’. Londonas olimpiskais ciemats tika pārveidots par dzīvokļiem, bet olimpiskais stadions tika renovēts - šobrīd tajā mājo Premjerlīgas komanda "West Ham".

Soči olimpisko stadionu no slēgta tipa celtnes pārveidoja par atvērtu laukumu, kurā 2018. gada notika Pasaules kausa futbolā spēles. Tikmēr bobsleja un kamaniņu trasē ik gadu notiek sacensības kamaniņu braukšanā – šo trasi iecienījuši Latvijas sportisti. Pārējās celtnes gan izmantotas salīdzinoši minimāli vai nemaz.

Par sliktiem piemēriem var saukt Sarajevu, Atēnas un Riodežaneiro. Bosnijas un Hercegovinas galvaspilsētā Sarajevā ziemas olimpiskās spēles notika 1984. gadā, taču šo valsti un tās uzbūvētās sporta celtnes visvairāk ietekmēja karš no 1992. līdz 1995. gadam, kas bija daļa no atdalīšanās no Dienvidslāvijas. Lai arī valsts kopš kara beigām pamazām ir atjaunojusies, olimpiskie objekti palikuši aizmirsti. Tā, piemēram, tramplīnlēkšanai domātā zona nav izmantota, bet ''Koševo'' stadionā, kurā notika atklāšana, no 2021. gada uz nākamajiem aptuveni 30 līdz 45 gadiem ir izīrēts FK ''Sarajevo''. Tikmēr bobsleja un kamaniņu trase Trebeviča kalnos ir aizaugusi ar nezālēm un apzīmēta ar grafiti.

Grieķija 2004. gadā iztērēja milzu naudu, taču daudzi no uzbūvētajiem sporta laukumiem tā arī palikuši pagātnē. Pilnībā aizmirsts ir ūdens sportu centrs, kurā nenotiek nekas. Tas pamazām aizaug un sāk brukt. Beisbola laukumā palikušas vien sēdvietas, bet laukuma vietā ir nezāles. Tās aug arī pludmales volejbola laukumā, kurā palikušas vien sēdvietas un nekas vairāk.

Riodežaneiro ne tikai zaudēja divus miljardus dolāru ar spēļu rīkošanu, bet arī savā īpašumā ieguva sporta celtnes, kuras vairs pēc krāšņā notikuma neizmanto. Līdzīgi kā Grieķijas gadījumā, ūdens sportu centrs palicis pagātnē, tas ir slēgts un tam nav pielietojuma. Marakanas stadions, kurā notika atklāšanas un noslēguma ceremonijas, kā arī futbola spēles, pēc olimpiskajām spēlēm bija palicis bez noslodzes, pie tam, tas cieta no vandālisma un zādzībām. Stadionā gan notika 2021. gada ‘’Copa America’’ fināls, kurā Argentīna ar 1:0 uzvarēja Brazīliju.

Savā ziņā ne par labākajiem piemēriem var saukt gan Phjončhanu, gan Pekinu. Phjončhana uzreiz pēc olimpisko spēļu beigām nojauca olimpisko stadionu, kurš sākotnēji jau tika uzbūvēts uz pagaidu brīdi. Tikmēr Pekina, kas tikai olimpiskā stadiona uzturēšanā gadā maksā ap desmit miljoniem dolāru, to īpaši neizmantoja, pielietojumu tam vēlreiz atrodot šī gada ziemas olimpiskajās spēlēs. Pēc vasaras foruma aizmirsti tika arī kajaku un airēšanas notiekošo sacensību vietas, bet pludmales volejbola stadions apkārtējiem ir slēgts.

Ko Pekina darīs ar sporta būvēm pēc 20. februāra, rādīs laiks, taču jau tagad skaidrs, ka tās kļūs par vienām no lētākajām sarīkotajām olimpiskajām spēlēm kopš 2006. gada Turīnas ziemas olimpiskajām spēlēm.

Izmantotie resursi:
https://www.cfr.org/backgrounder/ec...
https://www.china-briefing.com/news...
https://en.wikipedia.org/wiki/Cost_...
https://unified-team.com/2016/08/wh...
https://olympics.com/ioc/faq/roles-...
https://www.insider.com/abandoned-o...