Līdz šim pēdējie vārti OS: kanādieši sedz operas spoku, Dārziņš un Latvija iemet

Latvijas izlase pirmajā periodā nonāca iedzinējos, taču – vien divas minūtes vēlāk izdevās panākt izlīdzinājumu. Kabatā bija paslēpts džokers, kas tika izvilkts īstajā laikā – uzreiz pēc reklāmas pauzes pārtraukuma. Jānis Sprukts uzvarēja iemetienu, Artūrs Kulda piespēlēja un tikko laukumā nākušais Lauris Dārziņš lepnā vientulībā izrēķinājās ar tobrīd pasaulē labāko vārtsargu Keriju Praisu. Kanādieši vēl ilgi netika skaidrībā, kā tas varēja notikt. Līdz ieraudzīja televīzijas atkārtojumu un saprata, ka tikuši aptīti ap pirkstu. Viltīga nomaiņa ļāva Dārziņam nepamanītam nonākt aiz pretinieku mugurām.

Teds Nolans: Tā nebija pirmā reize manā karjerā, kad izmantojām šo triku. Kad trenēju juniorus, divas vai trīs reizes izdevās piemānīt pretiniekus, kuri vispār nesaprata, kas notiek. Kombināciju saucām par The Old Number Seven. Taču nācās veikt izmaiņas, lai kombināciju pielāgotu Eiropas laukumiem, jo Kanādā piespēle gāja ar atsitienu pret apmali. Mans asistents Toms Kūlens izdomāja risinājumu un pēc tam pats jaunajai kombinācijai iedeva nosaukumu Tommy Gun. Gribēja kļūt slavens!

Jānis Sprukts: Atceros, ka līdzīga taktika bija laikā, kad izlasi trenēja Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš. Taču bija viena atšķirība – pie viņiem triku mēģinājām pēc iemetiena savā zonā. Aizsargs pēc iemetiena saņem ripu, bet pirms paslēpšanās aiz saviem vārtiem sagaida nomaiņu un dod tālo piespēli. Varbūt tas pirmo reizi pat tika mēģināts laikā, kad galvenais bija Leonīds Beresņevs, bet Znaroks bija asistents.

Artūrs Kulda: Atmiņā palicis, ka treniņā pamēģinājām tikai vienu reizi – un nesanāca. Taču paturējām prātā, ka ir tāda kombinācija. Ja nu kādreiz noder.

Jānis Sprukts: Vispār neatceros, ka pie Nolana būtu mēģinājuši šo kombināciju.

Lauris Dārziņš: Atceros, ka treniņā strādājām pie tās kombinācijas vairākas reizes. Spēlē no nulles nevarētu neko tādu izpildīt – tas būtu kultūršoks! Pateikt Karsikam, ka viņam tagad pie iemetiena jāstāv aizsarga pozīcijā – tur ar to reklāmas pauzi nepietiktu... Visiem vajadzēja perfekti zināt savas lomas.

Teds Nolans: Patiesībā tā pat nebija pirmā reize, kad mēģinājām šo triku. Taču iepriekšējos turnīros sastapāmies ar tiesnešu aizrādījumiem – viņi teica, ka šādi iegūstam negodīgu teritoriālo priekšrocību. Ko?! Nezināju, ka ir tāds noteikumu punkts! Mums piedraudēja: vēl viens mēģinājums, un dabūsim divas minūtes par laika vilcināšanu. Par tādu noteikumu punktu dzirdēju pirmo reizi mūžā!

Lauris Dārziņš: Tiešām atceros, ka mēģinājām izpildīt to pašu triku 2013. gada pasaules čempionātā Somijā. Bet iznākums nebija nekāds veiksmīgais.

Teds Nolans: Sapratu, ka tiesneši neklausīsies Latvijas izlases trenerī. Tāpēc gāju pie lielajām komandām, sak, sarunās ar tiesnešiem jūs varētu ieminēties par šo jautājumu. Viņiem atbildēja diezgan skaidri: nē, par to nevar piespriest divas minūtes. Ironiski, ka skaidroties palīdzēja tieši kanādieši.

Jānis Sprukts Ir daudz mazo lietu, kas var aiziet greizi. Visiem jābūt iesaistītiem un savs uzdevums jāizpilda perfekti. Man galvenais bija uzvarēt iemetienu cik vien iespējams tīri, lai ripa nekur nenoklīstu. Katra zaudētā sekunde var maksāt dārgi. Aizsargs var ievērot nomaiņu, un viss ir beidzies.

Artūrs Kulda: Treniņā nesanāca, bet – spēle ir pavisam kas cits. Visi zinājām, kas jādara, un tālākais bija tehnikas jautājums.

Jānis Sprukts: Izspēli zināja arī Fjodors Mazurs, mūsu masieris. Viņam bija jāatver durtiņas. Kā jau teicu – visiem savs uzdevums bija jāizpilda perfekti.

Lauris Dārziņš: Nevienā video to nevar redzēt, bet – es nestāvēju kājās un negaidīju to mirkli, kad varēšu iet laukumā. Nē, mierīgi apsēdos uz soliņa, lai nekas neliecinātu par gaidāmo triku. Fedjam bija jāzina, ka jāatver borts. Viņš zināja, ka jebkurā gadījumā – pat, ja zaudējam iemetienu – Mārča iet malā un es eju uz ledus. Arī otrā pusē vajadzēja laikus atvērt bortu, lai Mārtiņš uzreiz tiktu malā.

Teds Nolans: Sprukts bija mūsu labākais centrs iemetienos. Kulda bija labākais piespēlētājs no aizsargiem un Dārziņš bija meistarīgākais izgājienos.

Jānis Sprukts: Man svarīgākais bija koncentrēties tam vienam iemetienam un pēc tam nemaisīties pa kājām. Pat nezināju, kurš lēks laukumā. Manā galvā tas nebija svarīgi – domāju tikai par iemetienu.

Artūrs Kulda: Bārtulis atradās uzbrucēja vietā, bet kanādieši pat nepamanīja, ka esam samainījušies. Kamēr viņi skatījās uz ripu, mums notika nomaiņa.

Lauris Dārziņš: Tas, ka Mārča atradās aizsarga pozīcijā, iedeva vēl lielāku pārsteiguma momentu. Viņi vispār nenoreaģēja. Viens no kanādiešiem palika bez sedzamā spēlētāja. Viņš tur sedza operas spoku.

Teds Nolans: Ar šo kombināciju mani iepazīstināja Maiks Zuks. Tur, kur es uzaugu, viņš trenēja labāko bērnu komandu. Un reizē bija pastnieks. Taču viņa aizraušanās bija hokejs – padomju hokejs. Kad kļuvu par treneri junioros, nolīgu viņu par asistentu. Maiks piedāvāja idejas, kas citiem ij prātā nenāca. Viena no tām bija šī kombinācija.

Jānis Sprukts: Miķelim bija uzdevums atrauties un it kā prasīt piespēli, uzvelkot virsū tālo aizsargu un tādā veidā atbrīvojot vidu.

Lauris Dārziņš: Miķelis atvēra vidu, bet Janka pēc iemetiena apzināti izslēdzās. Viņu centrs paliek blakus un vairs neko nespēj nosegt.

Artūrs Kulda: Ripa pēc iemetiena pat nāca mazliet neērti, tāpēc vispirms vajadzēja sagrupēties. Pacēlu galvu un redzēju, ka Lauris jau skrien starp abiem aizsargiem. Kanādieši viņu pamanīja tikai pēc tam, kad jau atdevu piespēli. No soliņa aizsargiem kliedza, lai skatās aiz muguras, bet – jau bija par vēlu.

Lauris Dārziņš: Kuldam vajadzēja diezgan garu piespēli. Viņš pareizi izdarīja, ka laida mazliet pa gaisu – uzlika ripai mērcīti. Sapratu, ka tunelis ir diezgan labs un ka ripa nonāks pie manis. Taču apzinājos, ka ripa pirms manis atsitīsies pret ledu. Grūtākais bija pieņemt ar taisnām rokām, jo gāja pa priekšu, un uzminēt, cik augstu ripa atlēks no ledus. Noķēru. Ripa pagāja uz priekšu, bet – diezgan veiksmīgā attālumā.

Artūrs Kulda: Redzēju, kur stāv aizsargi. Redzēju, kur atveras Lauris. Tas nebija varbūt izies. Tas bija fakts, ka izies! Tīra piespēle, lai gan no malas varbūt izskatījās, ka metu kaut kur uz labu laimi.

Jānis Sprukts: Tālākais – tā jau bija Laura meistarība. Var gadīties, ka no desmit reizēm kombinācija iziet cauri piecas reizes, taču tas vēl nenozīmē piecus vārtus.

Lauris Dārziņš: Man šķiet, ka Praiss bija šokā – pirms sekundes iemetiens pie mūsu zilās līnijas, bet pēkšņi viņam jau skrien virsū. Ripa atlēca veiksmīgi, jo bija tieši tik patālu no manis, lai viņš saminstinātos. Nesaprata, vai izskriet pretī. Tālāk vēl paspekulēju, ka metīšu, un tas viņu iesaldēja vēl vairāk. Tālāk jau darbojās refleksi un sajūtas. Bet tiešām – lielāks čelendžs bija ripas pieņemšana.

Teds Nolans: Kad sāku trenēt Latvijas izlasi un pirmo reizi sastapos ar Lauri, man uzreiz radās viens jautājums: kāpēc viņš nespēlē NHL? Izcils meistars, atlēts, džentlmenis. Viņa pārliecība pret Kanādu – mani nebūt nepārsteidz, ka viņš tagad ir komandas kapteinis. Manuprāt, Laurim vajadzēja spēlēt NHL. Viņš bija tieši tik labs!

Jānis Sprukts: Gols iedeva iedvesmu. Neizšķirts, laiks rit – vēl ir iespēja!

Lauris Dārziņš: Mūsdienās tiesneši uz šādām viltībām skatās skrupulozāk – citreiz viņiem nepatīk, ka iekāpj pa vienām durtiņām, bet iziet pa otrām. Tagad ko tādu izdarīt būtu vēl grūtāk.

Noderīgas saites:

Pekinas OS ziņas
Latvijas olimpiskā komanda
Starti, rezultāti, tiešraides
Medaļu kopvērtējums