Artūrs Irbe: "Šobrīd izvēloties braukt spēlēt uz Krieviju, tu kļūsti par vergu"
Pēc Krievijas militārā iebrukuma Ukrainā vairākiem Latvijas izlases hokejistiem pienāca piedāvājumi no Kontinentālās hokeja līgas, kas reizē ar kara sākumu bija nonākusi nosacītā izolācijā. Latvijas valsts šajā sakarā pieņēma īpašu sporta likumu, aizliedzot Latvijas sportistiem un klubiem piedalīties Krievijas un Baltkrievijas sacensībās, un šis likums vairākiem hokejistiem licis pārdomāt savus soļus, taču trīs līgumi ar KHL klubiem jau izziņoti (Miks Indrašis savu līgumu gan publiski noliedzis un atteicies spēlēt agresorvalstī), un mākoņi pie horizonta liecina, ka ar to šī hokeja skumīgo skandālu vasara var nebeigties, jo galīgo izvēli visi vēl nav izdarījuši.
Šajā sakarā aicinājām izteikties personu, kura bija gatava atdot pusi dzīves par vienu uzvaru pār Krievijas izlasi, – Latvijas valstsvienības leģendu Artūru Irbi. Irbe sarunai ar portālu Sportacentrs.com piekrita pēc rūpīgām pārdomām. Intervijā bija tikai četri konkrēti jautājumi, par kuriem Irbe izteicās plaši, bet, kā pats norādīja, uzmanīgi. Viņš vēlējās izteikt nevis pārmetumus un nosodījumus, bet brīdinājumu par Krievijas tuvošanos staļinisma iekārtai un atgādinājumu par Latviju kā brīvu valsti, kas mums pašiem jāizkopj.
Par Latvijas hokejistiem, kuri spēlēs Krievijā vai vēl tikai domā par to
"Man ir personīgi grūti izteikties par šiem cilvēkiem, jo es neesmu viņu situācijā un attiecīgi nevaru izteikties, ko darītu viņu vietā, jo cilvēki ir dažādi. Tāpēc nevēlos nosodīt kādu, jo es neesmu soģis. Soģis mums ir viens, un tas ir Dievs. Tāpēc vēlos izteikties uzmanīgi un pārdomāti, jo par saviem vārdiem ir jāatbild. Mēs katrs esam vismaz kādreiz kaut kādas muļķības sarunājuši un izdarījuši, tāpēc es nevaru nosodīt. Taču – varu brīdināt."
"Man ir bijis savs dzīves gājums – esmu savu naudiņu nopelnījis NHL, pietiekami nopelnījis, un tāpēc arī citādā situācijā. Par summām, ko KHL klubi ir gatavi maksāt ārzemniekiem, katram pašam jāpadomā, par ko tas tiek maksāts. Šādas algas tomēr ir pārāk lielas un pat neadekvāti lielas, attiecīgi loģiski secināms, ka tiek maksāts arī par kaut ko citu, nevis tikai spēlēšanu vien – tā ir reklāma Krievijai, tā ir piedalīšanās Krievijas propagandā."
"Vairākiem Latvijas hokejistiem šovasar ir patiešām sarežģīts pārbaudījums savā dzīvē, jo jāizdara izvēle. No vienas puses jau var viņus arī saprast, jo ar 1-2 sezonām ar šādu algu tu vari nodrošināt sevi un ģimeni uz visu mūžu. Tāpēc neuzdrošinos moralizēt. Kad es savulaik atteicos no dalības PSRS izlasē un savā ziņā liku galdā savu hokejista karjeru, tad neviens nekādus miljonus pat nepiesauca. Toreiz bija runa par 400 rubļiem mēnesī, kas bija laba nauda PSRS laikiem, taču tā nebija nauda, par ko vari sev nodrošināt 10-15 gadus ļoti pārtikušas dzīves. Tāpēc es negribu salīdzināt savu situāciju ar šo vasaru, jo tas nebūtu godīgi no manas puses. Tāpat saprotu, ka dažiem tas ir dzīves labākais piedāvājums, ka tas ir milzīgs vilinājums. Vismaz it kā. Tāpēc nenosodīšu viņus, bet runāšu par citiem aspektiem, ar ko viņu piedāvājumi ir saistīti."
"Un viens no tiem ir tas, ka līguma summa pagaidām ir tikai skaitļi uz papīra. Ja Krievija neievēro starptautiskos līgumus un iebrūk svešā valstī, nokauj nevainīgus cilvēkus, tajā skaitā bērnus, un spēlējas ar visas pasaules likteni, tad kur tieši tev ir garantija, ka tieši tavs līgums tiks godāts?"
"Es pats arī spēlēju PSRS kreklā, un atceros, ka, lai vai kādi man tobrīd bija uzskati par valsti un patriotismu, tobrīd uzskatīju to par savu komandu, par normāliem puišiem, ar kuriem arī tikām pie uzvarām. Toreiz tā manās acīs bija tikai komanda, nekas vairāk, un tas spēlēšanu padarīja vieglāku. Taču arī PSRS bija valsts ar ļodzīgiem pamatiem, bet, lai parādītu pretējo, tika ieguldīts baletdejotājos, komponistos un arī sportistos, lai ar hokeja uzvarām varētu attaisnot visas PSRS darbības. Šajā ziņā jau nekas daudz nav mainījies. Pat vairāk, drīzāk izskatās, ka pašreizējā situācija jāsalīdzina nevis ar Gorbačovu un perestroiku, kad vēl varēja visādi palaist muti, bet ar staļinismu, ko pašreizējais atgādina daudz vairāk."
"Tāpēc man ir bail, ka Latvijas hokejistu gadījumā runa nebūs tikai par spēlēšanu. Arī tie krievu čaļi krievu komandās pārsvarā tomēr ir vienkārši jauni puiši, kuri domā tikai par hokeju un par karu tiešā veidā nav atbildīgi. Bet – pienāks brīdis, kad klubs tev teiks spraust pie krekla Kolorado vaboļu lentes, pirms spēles liks nostāties ierindā, būs jāver vaļā mute Krievijas himnas laikā un varbūt pat būs publikas priekšā jāsalutē Krievijas neuzvaramajai armijai."
"Pienāks situācijas, par kurām mūsu jaunie hokejisti varbūt nav pat iedomājušies, un varbūt pienāks brīdis, kad tur tiks vaicāts, paga, bet kurā pusē tad tu īsti esi – Latvijas vai Krievijas? Un ja Krievijā uz šo jautājumu atbildēsi nepareizi, tad baidos, ka runa vairs nebūs tikai par tavu atalgojumu un spēlēšanu KHL, bet patiešām represijām. Piemēri nav tālu jāmeklē – krievu vārtsargs Fedotovs, OS medaļnieks, mēģināja aizbraukt no Krievijas, nesanāca, tika ielikts armijā."
"Nedaudz atskatoties uz savu karjeru, varu teikt, ka es tomēr nekad nebiju vergs. Man vienmēr bija savas tiesības, es jebkurā brīdī varēju pārtraukt savu līgumu ar NHL vai citu komandu, un tādā gadījumā man vienkārši vairs nemaksāja. Krievijā ar to rēķināties nevar, un tur par līguma nepildīšanu var būt gan finansiālas, gan fiziskas, gan morālas, gan pavisam drakoniskas sankcijas. Līdz manām ausīm nonākuši stāsti, kā KHL klubā ārzemniekiem, kuri nespēlēja veiksmīgi, draudēts ar ieročiem, lai dienas laikā aizvācas prom bez algas (kas viņiem pēc līguma pienākas), citādi labi neklāsies."
"Ir jāsaprot, kāda šobrīd ir cilvēka dzīvības vērtība Krievijā, un, manuprāt, šobrīd izvēloties braukt spēlēt uz Krieviju, tu kļūsti par vergu. Kamēr tu spēlēsi labi un viss būs kārtībā, tikmēr viss būs labi, par ko arī tīri cilvēcīgi priecāšos, jo ļaunu nevēlu. Bet tiklīdz kaut kas vairs nebūs labi... tu nevari zināt, ko tieši no tevis tad prasīs un ko ar tevi darīs, un pieredze rāda, ka Krievijas sistēmai uzticēties nevar."
Par Jāņa Kalniņa līgumu ar "Amur"
"Šo visu saku, jo vēlos, lai puiši padomā. Es viņiem savā ziņā jūtu līdzi, jo saprotu, kāds kārdinājums viņiem ir atnācis. Man ir žēl Jāņa (Kalniņa), jo viņš ir labs vārtsargs, foršs puika, un viņš vienmēr man bija simpatizējis, un viņu Latvijas izlasē netika novērtējuši."
"Viņš sāka Ungārijā, no kurienes pa pavisam nedzirdētu ceļu izsitās līdz Rīgas "Dinamo" tāpēc, ka visi citi tobrīd bija atlaisti un citu vārtsargu nebija. Un Kalniņš kļuva par vārtsargu, kas bija pieprasīts tādā klubā kā "Jokerit". Bet Latvijas izlasē viņam vietā tā arī neatradās, viņš vienmēr bija aiz diviem vai trim citiem. Un es cilvēcīgi saprotu viņu, ka viņam liekas "es tur nevienam neesmu vajadzīgs". Bet šis nav jautājums par Latvijas izlasi. Šis ir jautājums par viņu pašu."
Par Latvijas sporta likumu
"Likumi jāveido pēc valsts ilgtermiņa vīzijas, uz kurieni tad virzāmies, tādēļ uzskatu, ka Latvijas sporta likums, kas aizliedz Latvijas sportistiem un komandām dalību Krievijas un Baltkrievijas turnīros, ir pēc būtības pareizs. Jā, pieļauju, ka tur vēl ir noslīpējamas nianses un nav viss perfekti izstrādāts, taču šāds aizliegums bija nepieciešams, lai nodrošinātos, ka masveidā nenotiek pretējais."
"Mēs esam bijuši Padomju Savienībā. Mēs kā valsts zinām, kā tas ir - būt bez sava karoga, bez savas himnas un lielā mērā arī bez savas valodas. Mēs joprojām cīnāmies par savu identitāti, un mēs nevaram atļauties sēdēt uz sētas ar kājām abās pusēs un atrasties kaut kur pa vidu. Ja kāds atsevišķs cilvēks uzskata, ka to var darīt un viņš to spēj izdarīt, tad pilnīgi noteikti, ka valstiskā līmenī to nevar pieļaut. Tā būtu nodevība pret savu valsti, kas ir izdevusi šādu likumu."
"Piekrītu, ka cilvēki, kuri pārkāpj šo likumu, vairs nekad nedrīkst pārstāvēt Latvijas izlasi. Viņi ar savu rīcību izdara savu izvēli."
"Šeit gan arī jārunā par Latvijas Hokeja federāciju, kurai ir jāapstiprina spēlētāju pārejas un licences un kurai šajā gadījumā ir pienākums parūpēties, lai tiktu ievēroti Latvijas likumi. Tas principā jādara visām organizācijām, taču privātas organizācijas vēl tur var pameklēt kompromisus vai patirgoties, kamēr nacionālā federācija to nevar darīt, tai ir jāpārstāv sava valsts. Saprotu, ka IIHF reglaments neparedz iespēju atteikt pāreju šāda iemesla dēļ, un nav arī precedenta šādai situācijai. Attiecīgi iztēlojos, ka LHF jāpaveic savs mājasdarbs, lai izpildītu Latvijas likumu, un pieļauju, ka spēlētāju aģenti strīdēsies par pretējo. Nebūs vienkārši panākt, lai tur viss būtu legāli."
"Protams, mēs arī redzam, ka Krievija īsti neievēro starptautisko likumdošanu un noslēgtās vienošanās. Viņi var paņemt jebkuru hokejistu, samaksāt viņam un ļaut spēlēt pie sevis, mierīgi uzspļaujot tam, ko saka IIHF, SOK vai vēl kāds. Taču hokejists, tam piekrītot, reizē arī piekrīt nodedzināt ļoti daudzus tiltus aiz sevis."
Par Latvijas izlases vērtību
"Tu man saki, ka vairākiem izlases hokejistiem nespēlēšana izlasē vairs neliekas īpašs sods. Nu, ko lai saka... iestājies pieradums laikam. Dažas lietas sākušas šķist pašsaprotamas. Man bija tā, ka novilku sarkano kreklu, lai varētu uzvilkt tumši sarkano kreklu (kas, starp citu, sākumā nemaz nebija tumši sarkans). Man tas tobrīd bija sapņa piepildījums."
"Savukārt šī paaudze, kas spēlē izlasē, padomju laikus nemaz nav piedzīvojusi. Tā ir ar citu domāšanu un varbūt nesaprot, kas notiek pasaulē. Tāpat diemžēl liekas, ka šobrīd pasaulē panākumus un paveikto mēra pēc tā, kādas ir izmaiņas tavā bankas kontā. Tāda nu ir pasaule. Bet teikšu šādi – kas viegli nāk, tas viegli iet. Negribu ar to teikt, ka sportā kaut kas nāk viegli, tam visam apakšā ir milzīgs darbs, taču to domāju šādi, ka lielā nauda sportistiem nāk ātri, īsā laika posmā. Pirms kļūšanas par profesionāli par naudu īsti nedomā, tu domā par sportu. Kad kļūsti par profesionāli, tu ātri sāc saņemt lielu naudu, un tas var sabojāt personības."
"Tas atņem nedaudz realitātes sajūtu, jo dzīvē jau ir tā, ka cilvēks briedumu sasniedz 35-40, varbūt 30 gados, kad sāc patiešām izsisties un pelnīt. Hokejā 30 gadu vecums jau ir laiks, kad jādomā par noturēšanos, 35 gadi vispār jau veterāna laiks. Tā ir cita morāle un cita domāšana, un mēs jau nezinām, cik izlases hokejistu tagad neapsvērtu labāku finansiālo piedāvājumu, ja tādēļ jāupurē dalība izlasē."
"Atgriežoties pie izlases, jāsaka, ka tā ir (un bija) šaura loka izredzēto vietiņa, kurā viena daļa var diezgan droši justies. Proti, neviens nav neaizstājams, bet mums ir spēlētāji, kuri ir labāki par citiem un kuriem ir savas garantijas. Līdz ar to droši vien, ka tas patriotisms un vēlme spēlēt izlasē ir mainījusies salīdzinājumā ar 90. gadiem, tas vairs nav goda pienākums. Es šeit varu runāt tikai par laiku, kad pats spēlēju izlasē un arī vienu gadu biju tās treneris. Jā, par to gan man pašam ir milzīgs prieks, ka varu teikt par sevi, ka Latvijas izlasi esmu arī trenējis."
"Bet to, kāda ir Latvijas izlase un kāda ir tās vērtība, to jau mēs kopīgi nosakām paši – spēlētāji, treneri, funkcionāri, līdzjutēji. Gribētos ticēt, ka nav jau tik slikti, bet viela pārdomām noteikti ir. Latvijas izlases sakarā piesaukšu arī šādu teicienu, kas izmantojams arī par politisko situāciju Latvijā un pasaulē, kur daudzi satraucas nevis par tālāku nākotni, bet tikai par nākamajām vēlēšanām. Proti, uzplaukums bija tad, kad bija grūti laiki, kuros veidojās spēcīgi cilvēki. Spēcīgi cilvēki izveidoja labus un vieglus laikus, kuros savukārt veidojās... izseciniet paši!"
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Un redzot pāris kremļabotu aktivitāti var redzēt, ka sanācis skaisti ieknābt pareizajā vietā.
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Kā būtu ar to, ka Irbe tieši tamlīdzīgu iemeslu dēļ nelien funkcionāru amatos, "nemēž stalli", jo vienkārši negrib tikt nomelnots? Turklāt, zinot cilvēku īso atmiņu - ja kaut kas neizdosies, tad viņu noliks tikpat un vel vairāk, kā tagad K&K un pirms tam Lipmanu.
-3 [+] [-]
Savādāk iznāk kā tajā tautas parunā-ar muti Rīgā, bet ar darbiem aizkrāsnē.
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
Tur ar smadzenēm viss ok
[+] [-]
Pastāsti mums, kura no demokrātiskām valstīm, kuras piedalījušās karos pret kādu diktatūru, ir okupējuši šīs valstis ar domu uz palikšanu, iekļauj tās savas valsts sastāvā un šīs valsts pilsoņiem masveidā piešķir savas valsts pilsonību.
[+] [-]
Tās karadarbības, kuras ASV un viņu NATO sabiedrotie ir veikuši pēdējos 40 gados, nevienā variantā nav saucamas par invāziju. Atšķirībā no PaRašas agresiju pret saviem kaimiņiem ukraiņiem un gruzīniem
[+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Jā, jautājumi varētu būt par Vjetnamas karu, kurš bija ļoti nepopulārs pat ASV, un daudz kur pasaulē arī tika nosodīts.
Attiecībā uz 1999. gada notikumiem ''Kosovas krīzes'' laikā pret Dienvidslāvijas Federatīvo Republiku, kur NATO nolēma veikt gaisa triecienus šai valstij, lai pārtrauktu Serbijas veikto asinsizliešanu Kosovā, īsti pat par karu nevar nosaukt, jo tajā visā netika iesaistīti nekādi citi spēki, kā vien aviācija.
PaRašas veikto invāziju Ukrainā neatbalsta pat viņu pašu izveidotā ODKB.
[+] [-]
Kurā sabiedrības daļā man ir tāda autoritāte, kā, piemēram, A. Irbem Latvijas hokeja sabiedrības un visas sabiedrības acīs?
[+] [-]
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
Neviens normāli domājošs cilvēks nekad par nelietību nenosauks to, ja tiek nolikts pie vietas kāds diktators, kurš apspiež cilvēku brīvības ne tikai savā valstī, bet cenšas arī savu gribu uzspiest savu kaimiņvalstu pilsoņiem.
Nosauc kaut vienu demokrātisku valsti, tiešā šī termina izpratnē, pret kuru karadarbību ir veikusi ASV un tās NATO sabiedrotās valstis?!
[+] [-]
[+] [-]
labāk , lai sēž miskastē un smird vieni paši pie sava vakariņu galda, ja jau spirtacentrs te viņus tur un nebano ārā
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
Normālā demokrātiskā sabiedrībā tā nesaka, un arī nedara, jo likumi tiek cienīti. Tāpat kā jebkurš indivīds.
[+] [-]
Tuvajos austrumos vispār vairs nav neviena demokrātiska valsts, jo pat Turciju par tādu nevar uzskatīt kopš Erdogana nākšanas pie varas.
Ja tev kāds visu pasaka priekšā, tad tā jau ir tava problēma un stulbuma pazīme. Man ir pietiekoši labi attīstīta kritiskā domāšana un izglītība, lai pats saprastu, kas ir kas šai pasaulē.
[+] [-]
[+] [-]
Tā nav ideāla, un arī ne visatļautība, bet cilvēks normālā demokrātiskā valstī var būt pilnībā brīvs savos uzskatos un rīcībā. Tiesa, ir ļoti maz cilvēku, kuri prot un grib izmantot šīs demokrātijas piedāvātās brīvības, jo ir ļoti liela sabiedrības daļa, kurai nepieciešams kāds, kurš izmanto burkāna un pātagas politiku.