Atgriezās uz vienu spēli. Savainojums nostājas pret vēlmi turpināt karjeru

Aizvadījis karjeras sekmīgāko sezonu Kazahstānā, Renārs Demiters 2015. gadā bija pavisam tuvu, lai debitētu pasaules čempionātā. Aleksandram Beļavskim atteica vairāki līderi, un uz Prāgu lidoja seši debitanti, ieskaitot aizsargus Maksimu Širokovu un Demiteru. Taču tobrīd 28 gadus vecajam Demiteram turnīrs beidzās nesācies. Pirmajā treniņā pēc ierašanās Prāgā, divas dienas pirms atklāšanas spēles pret Kanādu, viņam salauza kreisās rokas īkšķi.

"Pēc divcīņas ieguvu ripu – un tālāk neko neredzēju. Atrados ar muguru, kad saņēmu cirtienu pa roku," sarunā ar portālu Sportacentrs.com astoņus gadus senos notikumus atcerējās Demiters. "Sabruka visas cerības. Saproti, ka ieguldītais darbs ir vējā. Biji tik tuvu, varbūt tā bija pēdējā iespēja. Ieslīgsti pārdomās un uzdod jautājumus."

"Protams, ir nepatīkami to visu atcerēties. Taču arī tā bija pieredze. Ir neliels gandarījums, ka es tur biju. Nav teikts, ka tiktu laukumā, ka spēlētu, bet vismaz ir gandarījums, ka aizbraucu uz pasaules čempionātu," teica Demiters. Pēc viņa savainojuma tika izsaukts Jānis Andersons, kurš piedalījās divos mačos. Neskatoties uz vilšanos, tieši spēlēšanu Latvijas izlasē Demiters sauc par savas karjeras augstāko lidojumu. Lepnums un gandarījums kaut par iespēju trenēties un piedalīties pārbaudes spēlēs.

"Kad gadās tādas situācijas, vari domāt vienu vai otru, bet – hokejs vienmēr paņem savu," secināja Demiters. Izsvītrojot Prāgas nelaimes gadījumu, karjeras laikā turējusies laba veselība, norādīja aizsargs. Taču pēdējās divas sezonas nosvītrojis ceļgala savainojums. "Nekad nesaki nekad," par iespēju vēl kādreiz atgriezties laukumā izteicās Demiters.

"Hokejists pacieš, hokejists iet un dara. Problēmas kļuva par sniega bumbu," pagājušās vasaras sāpes atminējās Demiters. Diskomforts nomaskēts ar pretsāpju zālēm, turpinot trenēties un gatavoties sezonai. "Mogo"/LSPA kapteinis kāpa uz ledus sezonas pirmajā mačā, kam sekoja divu ar pusi mēnešu dīkstāve. Atgriezies novembra vidū, Demiters aizvadīja vēl četras spēles, līdz kļuva skaidrs – sezona ir beigusies.

"Parasti ceļgala saites cieš kādā spēles vai treniņu situācijā. Sastiep, pārrauj pavisam. Te no nekā bija atplīsusi stiprinājuma vieta. Ārsts teica, ka saites vairs nepildīja savas funkcijas. Tiklīdz pa virsu iedevu slodzi, tā viss pajuka. Kairini, kairini, sākas iekaisumi, veidojas berzes un šķidrumi. Tas viss savelkas kopā melnā mākonī."

Bija nepieciešama operācija. Pēc piecu spēļu sezonas palikusi nepabeigtības sajūta, tādēļ Demiters lēmis par labu karjeras turpināšanai. Runājis gan ar "Mogo", gan ar "Kurbadu", un lielāku interesi saklausījis no Rumbulas. "Iepriekš nav bijušas nekādas problēmas ar ceļgaliem," pozitīvu noskaņojumu saglabāja Demiters.

Tomēr sadarbība ar "Kurbadu" ilgusi tikai vienu spēli. 28. oktobra vakarā Demiters piedalījās 7:0 uzvarā pret Viļņas "Hockey Punks". Tieši bez punktiem palikušajam aizsargam tika pasniegta komandas labākā spēlētāja balva. Simboliski.

"Uzkāpu uz ledus, bija neliels diskomforts, bet nekas traks. Likās, ka celis pieradīs pie slodzes, ka pāries. Nedēļu trenējos, tad pienāca spēle, un sapratu, ka ceļgals netur līdzi. Pēc spēles nevaru palocīt, jo vispirms jāizsūc šķidrums. Ikdienā nekas nesāp, bet treniņā jutu problēmas. Ar katru dienu celis palika arvien stīvāks, un pēc spēles bija pavisam bēdīgi."

Ārstu verdikts – pārāk ātri uzlikta slodze un atkal nepieciešama rehabilitācija. "Nekad nesaki nekad. Nevaru tagad pateikt, ka vairs nespēlēšu, bet arī negribu riskēt. Negribu atkal iet cauri operācijai un rehabilitācijai, tas nav patīkamākais laiks," pauda Demiters. Ja ceļgals būs gatavs sadarboties, aizsargs atgriezīsies laukumā. Ja sadarbība nesekos, viņš nekur tālu no hokeja nepazudīs.

Atgriezies mājās pēc spēlēšanas Kazahstānā, Slovākijā, Somijā un Francijā, Demiters saņēma piedāvājumu no cīņubiedra Latvijas U18 un U20 izlasēs Oskara Bārtuļa kļūt par treneri.

"Teikšu godīgi, nav viegls darbs, bet – ir prieks, ka vari iedot pieredzi mazajiem. Ja viņi vēl paņem pretī, ja redzi, ka sanāk – tas viss dod gandarījumu," teica Demiters, kurš strādā ar U11, U12 un U13 vecuma grupām.

Viņš var piedāvāt arī unikālu perspektīvu – pilnīgi visās ārzemju komandās Demiters bijis augumā mazākais aizsargs. "Hokejs mainās, paliek ātrāks, ir arvien vairāk mazo spēlētāju. Pirms 15 gadiem viņus īpaši neredzēji," teica 1,70 metrus garais Demiters. "Jā, tolaik, ja bija izvēle, lielākā daļa uzreiz paņēma aizsargu ar lielākiem gabarītiem. Taču – katram ir savi plusi. Tie, kas tevi nezina un nav redzējuši, paņems pases datus un izdarīs secinājumus. Tie, kuri zina tavas kvalitātes – viņiem ir vienalga. 1,90 vai 1,70, galvenais, lai izdara savu darbu."

"Gribas atdot atpakaļ hokejam un bērniem. Tā tomēr ir mūsu nākotne. Būtu ļoti priecīgs, ja kāds no maniem audzēkņiem reiz spēlēs labā līgā un izlasē," nākotnē skatījās Demiters. Nākotnē, kas nes neziņu par viņa karjeras pēdējo spēli – vai tā jau ir pagātne, vai atvadu mačs vēl tikai sekos.