Kuģis: "Atteicos no divreiz lielākas algas, lai spēlētu "Vardar" kopā ar Daini"

Pirms mēneša guvi kājas savainojumu. Kā jūties šobrīd?
Tieši mēnesis ir pagājis. Smagākās bija pirmās divas nedēļas, kad pat staigājot jutu kāju un treniņos darīju to, ko tobrīd varu. Mēnesi neesmu bijis vārtos. Šodien [27. decembra vakara treniņā - aut. piez.] skatīšos – vēl Valmierā taupījos un individuāli strādāju ar Ēriku Visocki [fiziskās sagatavotības treneri], un kopš tā brīža ir kļuvis labāk.

Cik daudz esi trenējies pēdējā mēneša laikā? Ko treniņos vēl nevari izdarīt?
Esmu trenējies katru dienu, bet darīju tikai to, ko varu, lai tas viss nepārvēstos par hroniskām sāpēm. Vienkārši taupīju kāju un darīju lietas, ko spēju izdarīt. Darīju gandrīz visu, ko iepriekš, izņemot negāju vārtos. Protams, treniņi bija bez sprintiem, lēcieniem un tamlīdzīgiem vingrinājumiem. Galvenā ir vārtu izjūta, spēle ar bumbu un sadarbība ar spēlētājiem. Tie ir lielākie mīnusi, kas pietrūkst šajā periodā. Cerams, ka pa mēnesi nebūšu aizmirsis, kā stāvēt vārtos.

Vai pārbaudes spēlēs pret Norvēģijas otro izlasi stāvēsi vārtos?
Domāju, ka jā. Arī pats gribētu, jo uzreiz ieiet čempionātā, kad neesi pusotru mēnesi bijis vārtos, būtu baigi grūti. Tagad arī treniņos spēlēsim handbolu un lēnām tas viss nāks atpakaļ.

Aizvadīji fantastisku spēli pret Slovēniju [25:24], kas nodrošināja iekļūšanu Eiropas čempionāta finālturnīrā. Pēc tam vasarā noslēdzi divu gadu līgumu ar 2017. un 2019. gada Čempionu līgas uzvarētāju Skopjes "Vardar", kur spēlē arī Dainis Krištopāns. Cik ļoti šī spēle palīdzēja nonākt pašreizējā klubā?
Tā spēle ir leģendāra. Uzreiz pēc tā mača bija vairāki piedāvājumi. Arī pēc pirmās spēles pret Slovēniju izbraukumā [21:27] bija interese, tomēr tad tas bija runu līmenī. Pēdējā spēle kvalifikācijā pret Nīderlandi [21:25] izbraukumā arī bija sakarīga. Tad nāca piedāvājums no "Vardar" un vēl divām Čempionu līgas komandām. Vispār bija ļoti daudz piedāvājumu. Ja pirms Slovēnijas bija tikai runas ar dažām komandām, tad pēc - varēju jau sēsties un runāt ar visiem. Pat nezināju, uz kuru pusi iet, jo bija tik liela interese.

Tad sanāk, ka viena spēle spēj radīt milzu interesi.
Tieši tai spēlei ļoti daudz cilvēku sekoja līdzi. Todien, manuprāt, tā bija interesantākā cīņa, un Slovēnija ir pasaules līmeņa komanda [bronzas medaļas 2017. gada pasaules čempionātā]. Latvija spēlēja mājās, un visi zināja, ka mums vajag punktu, lai spēlētu Eiropas čempionātā. Ļoti daudz aģentu un komandu pārstāvju sekoja līdzi šim mačam. Ļoti daudziem tā paveicas, ka pat pēc vienas spēles no Latvijas tikt ārā ir viegli.

Vai pats nebiji izbrīnīts par komandu piedāvājumiem?
Tik tiešām biju. Pirmajā stundā pēc spēles telefons bija karsts. Uzrunāja tādi cilvēki, par kuriem iepriekš nezināju, ka tādi aģenti eksistē. Ikdienā spēlējot, no komandas biedriem dzirdi, kādi aģenti ir apkārt, un pēc tās spēles parādījās cilvēki ar konkrētiem piedāvājumiem, par kuriem es nezināju. Un tad es visiem pateicu, ka ir atlikusi vēl viena spēle un ka vēlos pēc tam padomāt, jo tobrīd varēju diktēt noteikumus. Pēc trim dienām zināju situāciju, parunāju ar Daini [Krištopānu] un ievācu informāciju, kas un uz kurieni man ir rakstījuši.

Vai tev pirms tam bija aģents?
Pirms tās spēles man nebija viens konkrēts aģents. Es zināju cilvēkus. Man bija viens aģents, kas varēja palīdzēt tikt - Norvēģijā, Zviedrijā - skandināvu valstīs. Bija viens, kam vairāk kontaktu ir Vācijā, Francijā un Polijā. Man ar viņiem nebija noslēgts līgums, bet viņi man vienkārši palīdzēja. Pēc tās spēles uzradās aģenti, kuriem ir pasaules līmeņa spēlētāji. Viņi man sūtīja un rādīja iespējas, un es lasīju un domāju, ka tie džeki [aģentu klienti] Čempionu līgā ir Top 10. Man piedāvāja konkrētas komandas un tas bija interesanti. Nākamās trīs dienas pēc spēles zvanīju ģimenei un draudzenei un teicu, ka kaut kur nokļūšu. Pēc Slovēnijas nojautu, ka tā varētu būt Vācija, bet nezināju konkrēti. Tobrīd vēl nebija piedāvājumu no grandiem un pasaules Top komandām.

Kāpēc izvēlējies tieši "Vardar"?
Tā ir pašreizējā Čempionu līgas uzvarētāja. Pēdējos trijos gados titulu ieguvusi pat divreiz [2017. un 2019. gadā]. Tur arī spēlē Dainis un, ja tu vienreiz dzīvē saņem piedāvājumu no tādas komandas un pasaki "nē", otreiz tāds piedāvājums var arī nebūt. Tāpēc arī izvēlējos, lai gan tobrīd citas komandas piedāvāja finansiāli izdevīgākus līgumus. Tomēr tobrīd runāju ar ģimeni un izvēlējos tādu variantu.

Vai vari atklāt, no kā tu atteicies finansiālajā ziņā?
Es nevaru nosaukt konkrēti, cik daudz, bet atteicos no divreiz lielākas algas, kādu šobrīd saņemu, lai spēlētu "Vardar" kopā ar Daini. Man nav vēl 35 gadu, kad jāsāk domāt, cik daudz esmu nopelnījis. Handbols nav tas, ar ko tu nopelnīsi miljonus. Ja man būtu 35, domātu savādāk, bet šobrīd neko neesmu zaudējis, iegūšu pieredzi un būšu izgājis daudz kam cauri. Tādas iespējas, kādas bija iepriekš, noteikti parādīsies.

Kā tev ir izdevies iejusties komandā?
Visgrūtākā ir valoda. Komandā runā Balkānu valodās - serbu, horvātu, maķedoniešu. Krievu valodā arī neesmu pats spēcīgākais, tāpēc ar valodu man ir grūti, bet labi, ka blakus ir Dainis, kurš palīdz un parāda, kas un kā jādara. Protams, nav viegli ieiet komandā, kur spēlē pasaules klases spēlētāji ar lieliem vārdiem un uzvārdiem, kamēr tu esi no nekurienes, par tevi neviens nezina, tomēr spēju ielēkt tādā līmenī. Arī šobrīd psiholoģiski ir grūti, jo pats esmu uzlicis lielu spiedienu un sevi ir jāpierāda. Domāju, ka viss tikai sāksies un aizies labākās spēles. Šobrīd ir kā pa augšām un lejām.

Kā tu pats vērtētu savu sniegumu šosezon desmit ballu skalā?
Vienmēr saku, ka var labāk [ilgi domā] - 6-7. Daudz kur varu pielikt un, kad esi tajā līmenī, saproti, ka tas ir grūti. Tagad uz handbolu skatos daudz citādāk. Pirms pusgada iegāju vārtos un spēlēju, kā māku. Tagad no manis prasa vairāk. Iepriekš nepievērsu uzmanību, kā spēlē laukuma spēlētāji, ko vēl mācos. To atšķirību pat nevar salīdzināt - kas ir Vācijas 2. un 3. Bundeslīga un kas ir tagad.

Kas ir izmainījies treniņprocesā un infrastruktūrā?
Lielākā izmaiņa ir, ka ar mani šobrīd strādā vārtsargu treneris. Viņš ir ļoti emocionāls treneris un vēlas no manis ko tādu, ko nekad neesmu darījis, un iemācīt to. Pirmais brīdis ir visgrūtākais, kad galvā ir tik daudz jauna, ko ir grūti sagremot, spēles laikā atcerēties un treniņā par to domāt un izpildīt. Tas man sagādā vislielākās problēmas. Par tām lietām domāju tik daudz, ka mazāk koncentrējos uz spēli. Šobrīd nespēju izpildīt prasīto automātiski un domāju, kā to izdarīt pareizi. Bieži vien tieši tādēļ nokavēju metiena brīdi, kad ir par vēlu.

Kas ir vistrakākais, ko vārtsargu treneris no tevis ir prasījis?
Viņš vēlas man iemācīt kaut ko jaunu un mainīt spēles stilu. Katram spēlētājam stils ir savādāks. Viņš vēlas to izmainīt. Varbūt viņš to pasniedz, ka pieliec kaut kur klāt, bet jūtu, ka viņš vēlas mani mainīt. Brīžiem sanāk, brīžiem nē, un tagad esmu vidū kā peldošs kuģis. Būs interesanti. Galvenais, lai tas aiziet automātiski.

Ko viņš cenšas izmainīt tavā spēles stilā?
Stāju, kustību, domāšanu - kā es pirms tam domāju un kā tagad -, video analīzi. Ja pirms tam spēlei gatavojos divas trīs stundas un ar to pietika, tad tagad kādas desmit. Ir ļoti liela atšķirība, un to visu izpildīt gan kustībās, gan stājā nav īpaši sanācis.

Šobrīd komandā esi otrais numurs.
Tā jau bija no sākuma, kad pasniedza, ka būšu otrais, jo pirmais džeks [alžīrs Halifs Hedbane] tiešām ir labs. Pagājušogad uzvarēja Čempionu līgā. Viņam arī ir tā pati problēma, kas ir man. Arī viņa spēles stilu vēlas izmainīt, un šobrīd abi esam vienādā situācijā. Abiem ir psiholoģiski grūti. Jau no paša sākuma pasniedza, ka esmu otrais, bet teica, ka būs iespējas kļūt par pirmo vārtsargu. Tikai jāstrādā.

Eiropas čempionātā tevi sagaida divas smagas spēles pret grandiem - Spāniju un Vāciju. Kā tu plāno gatavoties šīm ugunskristībām?
Man vienmēr ir paticis spēlēt izlasē, kad zini, ka tavs pretinieks ir galvastiesu pārāks. Pret tādiem spēlētājiem ir intersanti sevi pierādīt. Varbūt sākumā, kad man bija 18 gadu, es baidījos. Varbūt nevis baidījos, bet es viņus cienīju, ka viņi spēlē tur, augšā. Visi te kapājamies. Man vienmēr ir bijusi sajūta, piemēram, ka pret Slovēniju izbraukumā viss bija kārtībā un ka tad radās lielā interese. Pēc tam mājās sastājās visas zvaigznes. Tāda Vācija un Spānija man patīk. Ja mēs ejam uz turieni un cīnīsimies kā komanda - mums ir četri profesionāļi un 12 amatieri -, tad tur pretī nāks visi Čempionu līgas džeki. Pret tādu komandu mēs varam cīnīties tikai ar cīņassparu, un varbūt kādam paveiksies, tāpat kā man. Tur tu esi uz pasaules skatuves, pirms tam esi spēlējis Latvijā vai Vācijas 3. Bundeslīgā, bet pēc vienas spēles vari būt pilnīgi citur. Zinu, ka cīnīsimies pret viņiem.

Teici, ka izlasē ir četri profesionāļi. Kuri tie ir?
Es, Dainis, Ingars Dude, Austris Tuminskis un Nils Kreicbergs. Sanāca pat pieci. Pārējie visi, kas ir Latvijā, strādā astoņas stundas. Arī tie, kas ir ārzemēs, strādā sešas stundas dienā. Tos, kuri strādā un braukā uz treniņiem no Rīgas uz Dobeli, es apbrīnoju. Esmu to izbaudījis vienu gadu, un man ar to pietiek, bet viņiem... Es viņus apbrīnoju, ka viņi var spēlēt un cīnīties ar pasaules līmeņa spēlētājiem laukumā.