Facebook
GoogleKaspars Gorkšs: "Esmu apņēmības pilns iedvesmot latviešus iemīlēt futbolu"
@MarisNoviks
Foto: Romāns Kokšarovs, f64
"Bija grūti pamest Angliju, jo futbola ziņā tai nelīdzinās nekas. Atmosfēra, fani, ažiotāža ap spēlēm – tā bija labākā vieta, kur spēlēt," sarunā ar "QPRnet" žurnālistu Ronu Norisu stāsta Latvijas futbola valstsvienības kapteinis un LFF prezidenta amata kandidāts Kaspars Gorkšs.
Tev bija pāri 20, kad pirmo reizi pārcēlies uz Angliju un “Blackpool”. Kā uztvēri pārmaiņas – viegli vai sajuti nelielu kultūršoku?
Nedomāju, ka pārcelšanās uz Angliju bija kultūršoks, jo pats to ļoti vēlējos. Biju izmēģinājis spēlēt ārzemēs (trīs sezonas Zviedrijā, 2002-2005) un īpaši labi neveicās, tādēļ pārcēlos atpakaļ uz Latviju ar domu studēt un brīvajā laikā uzspēlēt futbolu.
Parakstīju līgumu ar Ventspili. Iekļuvām UEFA kausa izcīņā un izloze mūs saveda kopā ar “Newcastle United”. Godīgi atzīšu, ka pēc spēles Ņūkāslā man atgriezās izsalkums spēlēt futbolu. Nolēmu sev dot pēdējo iespēju pamēģināt spēlēt labā līmenī, vēlams Anglijā, un tiku uz Blekpūli.
Pavadīji tur pāris sezonas pirms pārcelšanās uz “Queens Park Rangers” (QPR), taču pāreju apvija dažādi skandāli. Kā bija atrasties juku vidū?
Man pateica, ka neesmu gaidīts atpakaļ Blekpūlē, kamēr situācija atrisināsies. Iestrēgu Londonā – trenējos parkos, gaidot atļauju pievienoties QPR. Manuprāt, “Blackpool” bija gatava mani pārdot citai komandai, taču es izteicos, ka vēlos pievienoties QPR – tas radīja konfliktu starp mani un klubu.
Teikšu godīgi, tas nebija patīkami. Pirms sezonas guvu savainojumu, iespējams, tāpēc, ka atrados uz naža asmens, strīdoties ar dažādiem cilvēkiem par dažādām lietā, tāpēc pamats pārejai nebija labs. Ļoti gribēju pārstāvēt QPR, jo mans tēvs to vēlējās. Atceros, ka bērnībā viņš man rādīja fotogrāfijas ar QPR simboliku, viņam tas ļoti patika! Tas palika manā atmiņā un kļuva par galveno iemeslu, kādēļ vēlējos pievienoties klubam.
Tolaik klubu vadīja Eklstons un Briatore. Bija daudz kritikas par viņu pārvaldes stilu. Vai zināji par to, būdams spēlētājs, vai nepievērsi lielu uzmanību?
Manuprāt, brīdī, kad tur nokļuvu, kņada bija nedaudz pierimusi. Visas leģendārās Briatores runas bija izskanējušas jau agrāk un pats dzirdēju tikai vienu – kaut ko par ātrvilcienu un manu gatavību ielēkt tajā vai palikt uz platformas.
Tiesa, tajā laikā klubs ļoti bieži mainīja galvenos trenerus un tas sarūgtināja visvairāk. Izņemot to, viņu ietekme nebija nemaz tik liela. Kā spēlētājam tev tik un tā jāstrādā kluba labā. Ārkārtīgi izbaudīju savu laiku QPR, tādēļ nepievērsu citām lietām lielu uzmanību. Gadi gāja, baudīju futbolu, koncentrējos uz sportiskajiem rezultātiem, daudz nedomājot, kas notiek kluba valdē.
Vai var teikt, ka spēlētāji par to neuztraucas? Vienkārši koncentrējas futbolam un atstāj pārējo citu cilvēku rokās?
Manuprāt, tā ir labākā pieeja. Protams, brīdī, kad galvenie treneri mainās katru nedēļu un nezini, kas būs rīt, tu sāc domāt par pastāvošajām nejēdzībām, taču kopumā centies turēties malā.
Tu divu gadu laikā spēlēji pie astoņiem treneriem, tai skaitā divreiz pie Gareta Einsvorta. Īens Dovijs parakstīja ar tevi līgumu un pēc pāris mēnešiem bija projām. Šķiet nedaudz haotiski?
Veids, kā notika (treneru) atlaišanas), nešķita pieņemams, taču spēlētājam jāskatās uz priekšu. Tā ir daļa no futbola, treneri tiek atlaisti, spēlētāji tiek pārdoti. Dažreiz piekrīti lēmumiem, dažreiz nē. Galu galā tev jāiet laukumā un jāspēlē. Vari saglabāt labas attiecības ar bijušajiem treneriem, taču jādomā par nākotni.
Pirmos vārtus QPR labā guvi otrajā sezonā. Vai atceries to?
Protams, jo Gevins Mehons visu laiku mani izsmēja – ka “Blackpool” rindās iesitu daudz vārdu, atnācu uz QPR, kņadas pavadīts, un tad nevarēju iesist pat vienu! Atceros, ka guvu vārtus izbraukuma spēlē pret “Sheffield Wednesday”. Tas notika ziemā un Kets, labākais ekipējuma menedžeris pasaulē, aizmirsa vienu kasti ar bučiem, tāpēc mums bija jāspēlē treniņapavos. Tiesa, mēs uzvarējām, es iesitu vārtus un man tā bija fantastiska diena. Domāju, tas bija pēdējais jaukais brīdis, pirms vaļā paspruka visi elles vārti un treneri mainījās katru nedēļu.
Piedzīvoji visas pārmaiņas, kamēr atnāca Nīls Vornoks. Izskatījās, ka lietas sakārtojas. Kā viņš izturējās pret tevi?
Viņš no sākuma zināja, ko grib darīt. Viņš līdzīgā situācijā bija nokļuvis tik daudz reižu, ka 100% zināja, ka uzbūvēt stipru “Championship” komandu. Viņš atnāca un izdarīja. Man bija aizliegts pieskarties bumbai vairāk par divām reizēm un mans pienākums uzvarēt katru gaisa divcīņu abos soda laukumos. Tik vienkārši, taču tas deva rezultātus. Mums bija lieliska komanda, lieliski puiši, fantastisks komandas gars – iznākums bija likumsakarīgs.
Vornoks atnāca, ātri izveidoja komandas garu. Mēs gājām un uzvarējām līgu?
Tas bija viens no labākajiem komandas gariem, kādu esmu piedzīvojis. Mums bija ķildas ģērbtuvē, taču laukumā bijām visi kā viens, koncentrējušies un panācām savu.
Edels Tārabs (Adel Taarabt) tajā sezonā spēlēja milzīgu lomu. Kā bija spēlēt kopā ar viņu?
Fantastisks spēlētājs. Ja viņam būtu profesionālāka attieksme un labāki padomnieki, esmu pārliecināts, ka viņš kļūtu par vienu no labākajiem pasaulē. Viņam bija izcils talants, lieliskas prasmes, neticams redzējums laukumā.
Mēs spēlējām uz viņu, lai paveiktu ko īpašu un tas bieži piepildījās. Edela apstrādāšana bija viens no Nīla meistarstiķiem. Viņš izmantoja savu vadītāja talantu un zināja, kā likt viņam izcelties katru nedēļu.
Arī panākot, lai pārējie puiši būtu priecīgi skriet un pūlēties viņa labā?
Jā, taču, kad redzi, ka parādās rezultāti un komanda ir ieguvēja, tā vairs nav problēma. Vienmēr esmu teicis, ka kāds ir pianists un kādam jānes klavieres. Biju priecīgs būt par nesēju un atradās arī citi spēlētāji, kuri bija ar mieru darīt melno darbu, palīdzot Edelam gūt brīnišķīgus vārtus.
QPR nevarēja tāpat vienkārši uzvarēt līgā, līdzi vilkās Eila Forlina (Ale Faurlin) problēma. Kā tas jūs ietekmēja?
Godīgi sakot, par to nekad nedomāju. Iespējams, pēdējais par to uzzināju. Atceros, ka tas virmoja gaisā, taču vēl nebijām tikuši (Premjerlīgā), tādēļ vispirms vajadzēja paveikt darbu un tad uztraukties. Atceros, ka pirms spēles pret “Leeds” Džanni Paladīni ieskrēja spēlētāju tunelī, kliedzot, ka mums netiks atņemti punkti. Tā bija priecīga diena un, iespējams, par daudz mūs atslābināja pirms spēles pret Līdsu. Atceros, cik emocionāls viņš kļuva.
Pienāk vasara, mēs esam Premjerlīgā un klubs nolemj tevi pārdot. Kas notika, cik sarūgtināts biji?
Ir grūti paskaidrot, cik ļoti jutos sarūgtināts. Man bija sapnis spēlēt Premjerlīgā un tad man pateica, ka klubam vajadzīga nauda, lai piesaistītu jaunus spēlētājus. Ka mani pārdos un varu parakstīt līgumu ar jebkuru (Championship) komandu. Man tas bija ļoti smags laiks, jo nonācu tik tuvu savam sapnim, taču, kad pirmssezonā spēlē malā, apzinies, ka treneris ar tevi īsti nerēķinās. Tā kļuva par vēl vienu mācību un, iespējams, ja man būtu iespēja to darīt vēlreiz, mēģinātu nogaidīt un pierādīt klubam, ka joprojām varu būt noderīgs.
Pārgāji uz Redingu, lai vēlreiz veiktu visu ceļu un uzvarētu Čempionātā?
Tas ir pilnīgi cits stāsts! Jā, pārcēlos uz Redingu, kas no pirmās dienas atgādināja QPR. Vēl viens fantastisks klubs ar izciliem puišiem. Mēs spējām uzreiz kvalificēties (Premjerlīgai) – iespējams, ka neviens no mums to negaidīja.
Beidzot tiki spēlēt Premjerlīgā un tas nozīmēja pāris atgriešanās “Loftus Road” stadionā. Iesiti abās savstarpējās spēlēs. Neparasta sajūta?
Jā, īpaši pirmajā reizē. Cilvēki man iepriekš jautāja, vai svinēšu vārtu gūšanas gadījumā. Nekad nezini, kā jūtīsies, kamēr iesit. Iekšēji trakoju, jo QPR aizvadīju karjeras trīs labākos gadus, tā man vienmēr būs īpaša vieta un pat tagad ir ļoti izskaidrot tās emocijas.
Tas īstenībā nav par svinēšanu vai nesvinēšanu. Izjutu tik lielu mīlestību pret klubu, ka jutos neērti. Zinu, ka futbols ir bizness, taču man ir tik jaukas atmiņas par QPR un īpaši “Loftus Road”, tas ir tik īpaši. Ja varētu aizvadīt vienu spēli jebkurā laukumā pasaulē, izvēlētos “Loftus Road”.
Tev izdevās vēlreiz tur uzspēlēt, kad abas komandas izkrita atpakaļ uz “Championship”, taču lāgā nesanāca?
Tiku noraidīts. Jā, mēs uzvarējām, taču biju spiests atstāt laukumu. Manuprāt, sarkanā kartīte vēlāk tika atcelta.
Atstāji Angliju, nedaudz uzspēlēji Grieķijā un Čehijā. Guvi labus iespaidus?
Esmu nedaudz paceļojis! Jebkur centos paņemt, cik vien iespējams. Bija grūti pamest Angliju, jo futbola ziņā tai nelīdzinās nekas. Atmosfēra, fani, ažiotāža ap spēlēm – tā bija labākā vieta, kur spēlēt.
Tev ir 35 gadi, pārstāvi dzimtās pilsētas klubu “Riga”?
Jā, tas ir jauns klubs. Mums īsti nav klubu ar tradīcijām, taču joprojām spēlēju un esmu valstsvienības kapteinis.
Cik ilgi vēl domā spēlēt?
Tas vienmēr ir smags lēmums, taču vēl piecus gadus droši vien nespēlēšu. Saprotu, ka šī ir viena no manām pēdējām sezonām un man to jāsāk apzināties. Galu galā, kad tas notiks, būs grūti, jo esmu spēlējis futbolu visu mūžu un tā ir mana mīļākā lieta pasaulē.
Kas notiks tālāk? Cik zinu, gatavojies nākamajam solim karjerā?
Jā, visu laiku esmu teicis visiem, ka man jāpiemīt kādam talantam, jo futbolā mani nevar saukt par īpaši talantīgu! Biju apņēmības pilns noskaidrot, kas tas ir. Tā nebūs futbola kluba trenēšana, jo man nav pasniedzēja gēna.
Futbolā palikt gan vēlos. Kad tuvojies karjeras beigām, sāc novērtēt lietas, kuras futbols tev devis un pasaulē iegūto pieredzi. Esmu apceļojis pasauli, ieguvis lielu pieredzi. Manuprāt, varu dot to atpakaļ Latvijai un Latvijas futbolam. Mans sapnis ir iekļauties futbola pārvaldē – esmu pieteicies Latvijas futbola federācijas prezidenta vēlēšanām 2018. gada aprīlī.
Esmu apņēmības pilns darīt visu, lai kļūtu par LFF prezidentu un iedvesmot Latvijas cilvēkus iemīlēt futbolu. Nodot tālāk iespējami daudz zināšanu spēles uzplaukumam manā valstī.
Anglijā federāciju vada funkcionāri uzvalkos. Vai Latvijā ir raksturīgi, ka administrācijā strādā bijušie profesionāļi vai ej jaunu ceļu?
Futbola pārvalde Latvijā nav mainījusies 25 gadus, īsti nevaru atbildēt. Šajā laikā nav notikušas lielas pārmaiņas. Kad spēlēju futbolu, gāju soli pa solim. Tagad darīšu to pašu.
Lūkojoties atpakaļ uz QPR karjeru, vai tev ir viena spēle “Hoops” sastāvā, kurā sevi apliecināji par 100%?
Prātā nāk mājas spēle pret Kārdifu. Viņi iesita manas kļūdas dēļ. Atbildēju ar gūtiem vārtiem un mēs uzvarējām. Tajā spēlē izjutu fantastiskas emocijas.
Kāds tu vēlies palikt QPR fanu atmiņā?
Īsti nezinu. Justos pagodināts, ja mani vispār atcerētos. Nojaušu, ka katram būtu savs viedoklis, taču man patiktu, ja par mani tikai iedomātos.
QPR regulāri uzaicina bijušos spēlētājus iznākt laukumā puslaika pārtraukumā. Vai tev patiktu kādu dienu atgriezties “Loftus Road” un visiem pamāt ar roku?
Man tas noteikti patiktu! Neesmu māšanas fans, taču domāju, ja vēlos kļūt par LFF prezidentu, man jāsāk trenēties un iznāciens “Loftus Road” būtu labs sākums. Protams, ka man patiktu atgriezties.
Izmantotie resursi:
https://www.fansnetwork.co.uk/footb...
+3 [+] [-]
+4 [+] [-]
Varēsim vērtēt citu spēlētājukomandas spēli aizsardzībā, atspēlēs vārtsargam un uzbrukumu iesākšanu.
Un salīdzināt, vai Gorkšs ir + vai -.
+3 [+] [-]
Arī pirms Kirova gāšanas valdīja uzskats, ka atliek Lipmanu nogāzt un viss, sponsoru naudas kanāks, ko LHF eksprezidents ar kādu no savām ķermeņa daļām bija aizsprostojis, nu būs vaļā un (jaunajai) federācijas grāmatvedei būs tik jāspēj skaitīt nauda, kas nāks hokejam.
Nāk? Varbūt, ka arī nāk, taču nekādos taustāmos vai vismaz redzamos projektos tas nav parādījies.
Kāpēc tu domā, ka futbolā būs citādāk? Kurš no mūsu valsts naudīgākajiem kungiem vai dāmām, tavuprāt, pašlaik sēž un nepacietībā gaida - kur varētu naudu noziedot? Ir kāds, kurš, tavuprāt, to varētu darīt, bet nedara?
Arī mūsu lieluzņēmējiem un lieluzņēmumiem nav tik daudz naudas, lai visiem dalītu pa labi un pa kreisi, bet futbols noteikti nav tas sports, ar kuru kāds tagad gribētu sasaistīt savu vārdu.
Klimants nav attaisnojums, ja tā ietekmi var pārvarēt - halles, siltāki reģioni utt. Paskaties kaut vai Zviedrijas vai Norvēģijas izlasi un no kurienes nāk tās spēlētāji. Lielākā daļa spēlētāju nāk no reģioniem, kur, kā izrādās, klimats ir daudz maigāks nekā pie mums. Sakritība? Nu tu gan jau teiksi, ka jā.
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
-2 [+] [-]
ilmis81 rakstīja: Nav ko mocīties,lai izveido grupu no Eiropas lejasgala izlasēm Piem LV Sanmarīno Gibraltārs Andora Malta Lihtenšteina Luksemburga Lietuva Fēru salas jau ir cita līmeņa izlase,tie mums nav pa zobam.
Nākamgad tak būšot, tas UEFA turnīrsw, Latvija būs zemākajā grupā, tā kā vismaz izkrišana nedraud
Ironija protams vietā,bet būsim mēs tur ,kur mūsu vieta un lūk tad gan mēs varēsim kritizēt komandu,spēlētājus,trenerus,ja nespējam uzvarēt līdzīgus.Bet prasīt uzvaras šobrīd pret Šveici un Portugāli var tikai prātiņā jukušais.Ne mazāk un ne vairāk.
[+] [-]
Būsim godīgi pret sevi, pat, ja notiek brīnums un kādā brīnišķīgā vasaras vakarā Kasparam staigājot gar Daugavu no tās iznirtu nāriņa, kas izpildītu visas viņa vēlēšanās, kas nozīmētu nosacītu Latvijas futbola sakārtošanos, kur mēs varam būt?
Nu, uzlabotu reitingu uz pusi un būtu 70. vietā. Un? Pie paplašinātā Euro formāta, varbūt, tiktu uz finālturnīru, kur ātri tiktu samizoti.
Latvijā futbolam vispār tiek pievērsta parāk liela, nepamatoti liela uzmanība. Tas nav Latvijas sporta veids. Nebija, nav un nebūs. Kā jau teicu - pie mums nekad nebūs futbola, tāpat kā Spānijā nebūs konkurētspējīga hokeja. Tas ir jāpieņem.
Neviens jau neaicina izformēt LFF un izlasi, vienkārši pret šo komandu un šīs organizācijas darbībām tieši tā arī jāattiecas, atbilstoši to vietai pasaulē.
Un te jāsaka, ka no sporta veidiem, ko Latvijā kaut cik aktīvi piekopj, futbolistu pasaules reitings ir pats zemākais.
+2 [+] [-]
+4 [+] [-]
[+] [-]
Treneru algas nevar palielināt tikai tāpēc, ka jāpalielina, ir jābūt pamatam. Lai tāds būtu, vajag skaidru un saprotamu kvalifikācijas celšanas shēmu un rezultātu novērtēšanas shēmu + darba noslodzes izvērtējumu.
Es uzskatu, ka papildus laukumu būvēšana dos masveidību vasaras amatieru-alusvēderu čempionātiem. Kā tas pie mums ir ar visu lielo sporta infrastruktūru.
Haļļu būvēšāna ir cits jautājums, taču par to runājam es nemaz tik daudzus "viedokļu līderus" neesmu dzirdējis. Kļaviņš pirms kandidēšanas uz ģenseka amatu tik. Tāpēc runāt par šādu haļļu būvniecību, kas, visdrīzāk, sāktos no otra gala, t.i., Rīgas, kā par glābšanas riņķi es nevaru.
Latvijas futbols jau būs noslīcis pirms pirmā šāda halle vispār parādīsies.
+2 [+] [-]
[+] [-]
Piemēram, cik Latvijā ir izlašu, kas savos sporta veidos ir augstāk. Kāpēc nevarētu pievērsties handbolam, volejbolam (labi, tur arī ir nesaskaņas, tāpēc varbūt jānogaida) vai kādam citam sporta veidam? Kāpēc par katru cenu mums ir jākrata taas pussprāgušais futbols ar cerību, ka viņš celsies un staigās. Tas pat savos labākajos gados pamatīgi kliboja uz abām kājām, bet parasti - rāpoja.
[+] [-]
+4 [+] [-]
[+] [-]
+5 [+] [-]
+4 [+] [-]
+3 [+] [-]
Otrais laukums - pļava ar ozolu pa vidu.
Tad arī iemīlēju sportu.
Basketbolam vajaga grozu. Par hokēju nemaz nerunāšu. Futbolam pat pietiek ar akmeni, pudeli! Tādēļ arī futbols ir top sporta veids pasaulē. Tikai tādēļ, ka mums tagad nesanāk, nevajaga atmest ar roku. Tas ir kā atmest ar roku skaistai sieveitei un samierināties ar resnu cūku un visu mūžu dzīvot nelaimīgi. Iedomājies, ja mums būtu tāda pieeja kā Tev, ka vajaga tikai vienu močīt ? Tad tagad KP būtu, iespējams, amatieris handbolā, ozoliņš būtu slavens florbolists cēsīs un Pahars kapāt kurbadā kopā ar Spruktu
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Saskaņā ar Lāčplēša alus darītavas un pētījuma centra “SKDS” veiktu aptauju, iedzīvotāji kā lielākos Latvijas sasniegumus sportā, kas popularizē mūsu valsti pasaulē, uzskata skeletonu un bobsleju. To lielā mērā var skaidrot ar mūsu sportistu izcilajiem rezultātiem šajos sporta veidos
Par to, ka mēs varam lepoties pasaules mērogā ar skeletonu, uzskata 27% aptaujāto. Savukārt ar bobsleju – 26%. Tam seko tādi sporta veidi kā hokejs, BMX riteņbraukšana, basketbols un pludmales volejbols.
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Kad pagalmā bija jāspēlē futbols, tevi laikam izsauca pēdējo un mamma rudenī neļāva spēlēt, jo redzi bija pārāk auksti...
-2 [+] [-]
Aptauja: Kā lielākos Latvijas sasniegumus...
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
visi 'taču ļoti labi apzinās,ko nozīmē BASIS,FUCIS,TENISS uz šīs planētas...
šeit ir vainojama tikai un vienīgi mūsu neizmērojamā mīlestība pret šiem ledus sporta veidiem.....ar neko citu es šo izskaidrot nevaru
+2 [+] [-]
Latvijas futbola funkcionāri, treneri un arī spēlētāji ir tik nenormāli atrauti no realitātes, ka viss ko viņi pēdējā laikā runā medijos momentā pārtop par anegdoti.
Latvieši mīl futbolu, un kā vēl! Lielākā daļa skatās ČL spēles, labāko Eiropas un pasaules izlašu spēles, Anglijas čempionāta spēles, Spānijas, Itālijas utt.
Ko latviešu neskatās vairs jau sen - tas ir vietējais (anti) futbols, kurš līmeņa ziņā atgādina sādžas futbolu. LFF attieksmes ziņā - PSRS nomenklatūru, kurai bija tikai divas intereses - saglabāt krēslus un zagt. Treneru ziņā - neizglītotus krievu tankistus, kuru intelekta līmenis un spējas pat nederētu Spānijas 6.līgā. Un visbeidzot paši spēlētāji - mūsdien kontekstā tur no profesionāļiem nav ne smakas.
Tā ka nolaidies no mākoņiem, Gorkšs, latviešiem ar futbola mīlestību viss ir kārtībā. Mēs vienkārši atsakāmies (vai arī arī ierēcam par) skatīties Indriksona & CO šaikas (kas diemžēl tiek saukta par Latvijas izlasi) totālajā nevarībā.
+1 [+] [-]
vai tiešām neviens nezin,ka uz pasaules ir tikai kādi 200 skletonisti?
ka pasaulē ir tikai padsmit trases...un jaunas tikai ceļ,ja jaunajā OS rīkotājvalstī nav vēl trases
ka skletonisti ne sūda neko nepelna salīdzinot ar tenisistiem.bokseriem utt..
ka Amerikā uz mačiem atnāk kādi 30 cilvēki, un 10 no tiem latvieši
uttt uttt
un no LTV tikai dažreiz aizbrauc uz mačiem...citi mediji neapmeklē..
piem. uz ĪGLSAS čempi,kur bobos novinnējām,neviens žurņaļuga nebija klāt
Tiešam tu pilnā nopietnībā domā,ka tie 30 % uzskata skletonu par pasaules sportu Nr 1?????
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
bet basketbols, futbols,teniss,hokejs visas 365
+2 [+] [-]
Dosim cilvēkam iespēju! Un Verpakovskim šeit maz sakara. Viņš ir Liepājas kluba prezidents un, kamēr viens tas ir tā, LFF statūti neļautu viņam ieņemt amatu federācijas vadībā. (Arī Indriksons kā Skonto prezidents nevarēja ieņemt federācijas prezidenta amatu, tāpēc vismaz formāli nodeva klubu Koļesņičenko pārziņā).
+1 [+] [-]