H.Rodke: Kāpēc neregulāri treniņi ir slikti

Fiziskās sagatavošanas treniņi. Jau zināmais: pārdomātas sistēmas trūkums – pārāk reta, pārāk haotiska, pārāk diletantiska, pavirša vai neadekvāti smaga slodze rada hroniskus iekaisumus, audu plīsumus, stresa lūzumus, locītavu kaites un sirds nogurumu.

Kāpēc tas notiek?

Sportists, kurš pēc pārtraukuma atsāk trenēties, ir gandrīz vai kā iesācējs, tikai riska faktoru viņam ir vēl vairāk. Tādā ziņā, ka uztrenētie nervu ceļi, atmiņas “kā es varēju!”, koordinācija un kustību asums ir saglabājies, bet muskuļi un cīpslas vairs nav gatavas agrāko slodzi turēt. Šādā stāvoklī forsēt treniņus ir īpaši slikti. Taču ja es uzreiz mestos slodzē ar tādu draivu kā burunduks uz amfetamīna – laipni lūgtts pa taisno uz “Traumu” uzņemšanu.

Īpašā statusā ir amatieru sportisti/veterāni. Ja sportošanai reizi nedēļā - hokejam, basketbolam, volejbolam, utt., paralēli nav vismaz viena kārtīga fiziskā treniņa kājām un mugurai, tad par prieku medicīnas iestādēm, sastiepumi un sāpes tikai vairosies tāpat kā kriptovalūtu piramīdas shēmas.

Sports ir fantastisks dzīvesveids, ja vien to nepiekopj pilnīgā "oldschool" stilā, bet gan pareizi sagatavojas. Tas ir tāpat kā saģērbt bērnu, pirms izlaist viņu ziemā ārā.

Kas ķermenī notiek, pārstājot trenēties?

Vienā vārdā – entropija. Jeb palielinās nekārtība: Cīpslās – kolagēna un elastīna molekulas zaudē blīvo izkārtojumu, un audi kļūst trauslāki. Locītavās – skrimšļi kļūst “sausāki” un mazliet plānāki. Muskuļos – samazinās masa un spēkam vajadzīgo vielmaiņas fermentu daudzums. Iekšējie orgāni - atradinās strādāt intensīvā režīmā. Ieelpas muskuļi – zaudē spēku. Dziedzeri – zaudē spēju pietiekami daudz ražot hormonus. Kaulu smadzenes – mazāk izstrādā eritrocītus, leikocītus, trombocītus, un tas vājina imunitāti. Limfātiskā sistēma – sliktāk attīra organismu. Un jo ilgāka pauze, jo iekšējais bardaks kļūst lielāks. Un ko tādam ķermenim drīkst “uzkraut?”

Vasaras nometnes. Ir fakts, ka nesagatavoti sportisti reizēm tiek fiziski “nokauti” jau pašā sākumā. Turklāt ar slodzi, kas ir par lielu pat it kā trenētam cilvēkam. Piemēri? Iznīcinošs kross pirmajā dienā, vai pēkšņi tāds barjeru lēcienu apjoms, ka apakšstilbu kaulu plēves to atceras pat līdz Ziemassvētkiem. Secinājums: neesi gatavs – labāk nometnē nerādies.

Kā vispār sportists tiek “būvēts”?

Kad pakāpeniski viņš ir ieguvis vajadzīgo bāzes kondīciju (izturība, muskuļu tonuss, hormoni, imunitāte, utt.), kad arī iekšējie orgāni ir pieraduši pie slodzes, tad var veidot divu-trīs nedēļu ilgus pastiprinātu treniņu posmus ar sekojošu atpūtas – “remonta” nedēļu. Šādā ciklā katram muskulim vai “anatomiskajam vilcienam” katrā dienā tiek plānota konkrēta slodze, un katrs nākamais treniņš ir atkarīgs no iepriekšējā.

Un šī ir tikai fiziskā komponente, kurai jāpakārto tehniskais darbs, un ne otrādi. Piemēram: ātrumu trenējam tikai uz svaigumu, parasti nedēļas sākumā pēc atpūtas dienas, nevis pēc izturības vai spēka darba. Pēc smagas “kāju dienas” nedrīkst sekot maksimāla kustību tempa vai asu lēcienu treniņš utt. Tās visas ir likumsakarības, kas jāievēro obligāti, citādi hroniskas traumas no mums neatstāsies kā Toms no Džerija.

Sportiskā forma

Fiziskās spēju iegūšana pilnībā balstās uz t.s. super-kompensācijas jeb virs-atjaunošanās principu, kad starp treniņiem uz noteiktu muskuļu grupu mēs ievērojam precīzu atslodzes stundu skaitu. Ne vairāk un ne mazāk. Ja, piemēram, hokejistam ir plānots uzlabot kāju muskuļu ātrspēku, bet viņš izlaiž kādu galveno treniņu, visa shēma tiek kropļota, un paredzamā rezultāta nav.

Pārtraukumi treniņos – fiziski atkritieni gadās visiem. Jo mēs mēdzam nedēļu slēpot Livinjo, rakstīt diplomdarbu, slimot ar gripu, salauzt kāju, slinkot, mocīties ar caureju, vai nodoties citām klusām un pieklājīgām izpriecām.

Diemžēl mēs nevaram satrenēties, pārtraukt un tad “iekonservēties” ideālā kondīcijā uz gadu. Nevaram saglabāt iegūto formu pat nedēļu, kad visi mūsu muskuļi, saistaudi un organisma sistēmas ir enerģētiski labi sinhronizētas. Pēc katra lielāka vai mazāka pārtraukuma sportiskā forma daļēji pazūd, un atkal ir jāsāk trenēties no nosacīta nulles punkta. Tāpēc daudzi sportisti progresē ārkārtīgi lēni, krīt depresijā, sāk apmeklēt psihoterapeitu un pat dzert zāles.

Ir viens ļoti īpašs fiziska atkritiena veids, kas daļai pusaudžu reizēm ilgst mēnešiem. Tā ir sacensību sezona septembris-maijs. Pat ja mēs pieņemam, ka visās vasaras nometnēs sportists ir piedalījies ar pilnu jaudu un veselību, nav iespējams uzkrāt spēku vai izturību visam atlikušajam gadam.

Gadās, ka sezonas laikā sportistam nav vispār neviena kārtīga fiziskās sagatavošanas trīs nedēļu cikla, kaut gan tādus vajadzētu vismaz septiņus. Ja viss fokuss ir galvenokārt uz spēļu kalendāra izpildīšanu, un fiziskie treniņi notiek labi ja reizi nedēļā (turklāt pavirši), tad sanāk, ka sportists gadu no gada burtiski muļļājas uz vietas, aug lielāks, smagāks un kļūst arvien traumatiskāks. Rezultātā mēs iegūstam ko? Diemžēl savā ziņā tādu kā, atvainojiet, sačakarētu “zero” sportistu. Priekā.
Neticat? Pajautājiet jebkuram sporta ārstam vai fizioterapeitam.

Vārdu sakot, viss, ko mēs uzsākam, ir jādara pareizā ritmā un plūdumā. Tad arī panākumi rodas.
Ja ir stress, novecojusi metodika vai treniņu pārtraukumi, mūs gaida tikai nepatikšanas. Sākot jau ar piedzimšanu, pareizs ritms momentā attiecas uz elpošanu, miegu un ēšanu.

Un vēlāk tas tāpat attiecas uz sportu. Kur viss ir jādara iedvesmojoši, kvalitatīvi, moderni un atbildīgi.

Jo, kā mēs tagad skaidri zinām - trenēties neregulāri ir ķermenim un psihei tikpat kaitīgi, kā nakts vidū izaicināt uz kautiņu kādas piejūras pilsētas mafiju, kašķēties ar savu sievieti, vai laizīt radioaktīvās drupas Černobiļā.