Helmuts Rodke: Trauma. Atrofēšanās, terapija un viltošana. 1.daļa

Lūk, reāls stāsts ar sekām: 14 gadus vecs basketbolists pirms Jāņiem salauž roku. Kaut arī abas kājas un otra roka ir vesela, līdz pat rudenim viņš apmeklē nulle treniņus, daudz laika pavada pie datora, pieņemas svarā par 10 kg, un rezultātā pamet sportu vispār...

Līdzīgi scenāriji notiek bieži. Nevajag nemaz lūzumu. Liels traucēklis jebkuram sportistam ir ceļu sāpes, cīpslu sastiepums potītē, pleca savainojums, muguras problēmas, hroniski neizārstēti cirkšņi, bursīts, tendinīts, Ahilleja cīpslas iekaisums, utt.

Katru mēnesi kā treneris es saskaros ar 3 – 4 gadījumiem, kad ir jārisina krīzes situācija sportista fiziskajā kondīcijā, lai viņš vispār varētu atkal ieiet normālā apritē, kaut gan šī krīze varētu būt daudz mazāka.

Fiziskais stāvoklis, ar kādu izveseļojies sportists atgriežas sportā, katram ir atšķirīgs. Lai arī medicīniski savainojums ir likvidēts un ārsti var atviegloti uzelpot, tomēr muskuļu un cīpslu ziņā, mentāli vai bioķīmiski cilvēks var kļūt un uz to brīdi parasti arī ir kļuvis sportam nederīgāks.
Uzreiz gan gribu teikt, ka katrā traumas gadījumā ir iespējami tūlītēji un iedarbīgi risinājumi.

Rezumējums divos teikumos: Tev ir trauma? Glāb sevi, un sāc trenēties!

Un tūlīt es paskaidrošu, ko tas nozīmē un kāpēc tas ir svarīgi. Pēc savainojuma gūšanas, cik ātri vien iespējams ir jāsāk darbināt tās ķermeņa daļas, ko ārsts ļauj. Fiziska slodze ir vajadzīga gan smadzenēm un veselo ķermeņa daļu spēkam, gan hormonālajam fonam, gan atveseļošanās tempam un kvalitātei.

Ja izlašu līmeņa sportisti vairāk vai mazāk prot par sevi parūpēties, tad bēdīgāk ir ar pusaudžiem. Parasti traumēts sportists tiek atstāts paša un ģimenes ziņā, bez precīzām instrukcijām, ko un kā darīt. Ja pie ārsta vai ķirurga vēl mēs tiekam, tad alternatīvi treniņi, piemēram, sāpošu ceļu gadījumā, kad sportists nevar iziet laukumā pat pusgadu, parasti izpaliek.

Es saprotu, reizēm var šķist – ja jau nevar skriet, lēkt, slidot, spēlēt un darīt sava sporta veida pamatlietas, tad uz treniņiem vispār iet nav vērts. Bet tas ir tikai nezināšanas vai padošanās dēļ. Un te es gribu teikt, ka patiesībā ikviens var nevis "oficiāli slimot” mājās, zaudēt savus muskuļus un saistaudus, bet gan parādīt raksturu, un darīt, trenēties ļoti, ļoti daudz!

Runa nav tikai par savainotās vietas rehabilitāciju vai fizioterapiju, iespēju robežās ir vajadzīgs arī “lielā sporta” režīms. Un trenažieru zālē var izdarīt tik daudz un tik kvalitatīvi, cik līdz šim sportistam nav rādījies pat sapņos.

Es domāju, ka galvenā problēma pusaudžu sportā ir tieši virsuzraudzības un aprūpes trūkums. Šo sevis aprūpi sauksim vienkārši par profesionāli pieeju sportam, veselībai un fiziskai eksistencei vispār.

Pārsvarā krīzes situācijās neviens sportists īsti nezina, ko darīt. Viņš sāk dzīvot, domāt, rīkoties pēc pilnīgi nepareiza algoritma, un stipri atrofējas jau pāris nedēļu laikā.
Un ne vienmēr klāt viņam ir atbildīgs mentors, “producents”, kurš palīdzētu sakārtot fiziskās un mentālās lietas profesionāli, kā tas ir, piemēram, NBA sistēmā. Kaut gan viss jau ir diezgan vienkārši.

Stresa hormons kortizols:
Lai arī šķiet, ka tā nav, tomēr - savainojuma (sastiepuma, iekaisuma, ilgstošu sāpju, operācijas, ģipša, mazkustīguma, kruķu, morāla panīkuma utt.) apstākļos, neatkarīgi no mūsu it kā brīvās gribas, rodas ilgstoši pazemināta testosterona un paaugstināta kortizola fons, kas:

- rada cukuru vielmaiņas traucējumus. Konkrēti: pastiprinātu glikozes veidošanos aknās, palēninātu tauku noārdīšanu, insulīna pretestību, kad šūnas spēj mazāk uzņemt glikozi. Rezultātā ir palielināta ēstgriba un notiek aptaukošanās,

- traucē kalcija uzsūkšanos no zarnām, pastiprina tā jonu izvadi ar urīnu un nomāc osteoblastus - kaulu veidojošās šūnas (bet mums taču vajag, lai saaug ātrāk!),

- "spiež" uz smadzenēm un rada depresiju,

- nomāc imūnās sistēmas darbību un tipiskās iekaisuma pazīmes – temperatūru, apsārtumu vai pietūkumu, kā rezultātā jebkura infekcija tiek diagnosticēta vēlāk jeb “nelaime nenāk viena”,

- tiek uzskatīts, ka jūtīgākiem cilvēkiem kortizols samazina atsevišķas smadzeņu daļas, sevišķi amigdalu, kas ir atbildīga par atmiņu, un apstrādā tādas emocijas kā nemieru un bailes - vārdu sakot, mēs kļūstam mazāk spējīgi sevi pārvaldīt,

- bojā saistaudus un muskuļu cīpslas (tās kļūst ievērojami trauslākas), kā arī samazina muskuļu masu.

Kortizols ir galvenais iemesls, kāpēc nomākti vai nervozi cilvēki (paaugstināta kortizola pazīme), kuriem patīk vienmēr kurnēt, skandalēties, vai “viss ir slikti,” ir vairāk traumatiski. Turklāt arī hroniski iekaisumi viņiem uzturas daudz ilgāk, vai arī vispār nepāriet nekad.

Kas labi noder pret ilgstoši paaugstinātu kortizolu? Viena metode ir pareizi dozēti spēka treniņi.
Traumas gadījumā - uz veselajām ķermeņa daļām. Protams, sportistam vajadzētu zināt, kādus vingrinājumus izvēlēties.
Viņam ir jābūt labi apmācītam, kādā tehnikā, cik intensīvi un kādā apjomā tos izpildīt.
Jo ar nepareizu metodiku var visu terapiju sabojāt, un mēs varam iebraukt vēl lielākās auzās.
Jāsaka, ka prasmes uzturēt sevi formā ekstremālos apstākļos ir labs sportista vērtības rādītājs.

Stratēģija: ja viena kāja ir lauzta, tad “simetrijai” es netrenēšu arī otru un ļaušu tai atrofēties - ir aplama! Strādājot ar veselo pusi, neiroreflektīvi arī otra kļūst stiprāka.
Trauma nav attaisnojums zaudēt veselo ķermeņa daļu darbaspējas.

Jaunnedēļ turpinājumā – par IQ, miokīniem un sevis “viltošanu”, un kā tas ietekmē sportista atveseļošanos.

Izlases basketbolista Kaspara Bērziņa treniņi - kā tas bija