H.Rodke: Sporta trauma. 2. daļa: IQ, viltošana un lētie cīsiņi

1.daļa

Pajautājiet jebkuram veselam cilvēkam, ko viņš darītu, ja viņam gadītos savainojums, kas izsit no ierindas, piemēram, uz pusgadu. Atbilde vienmēr būs ar mazliet varonīgu pieskaņu. Reālā situācijā no šīs uzvedības paliek maz kas. Tas ir kā zvērēt mūžīgu mīlestību, nepadomājot, ka ar laiku mēs visi varam mainīties. Un daži pat jau nākamajā rītā…

Parasti IQ kritums mums traucē pieņemt racionālus lēmumus, adekvāti rīkoties, un sekmē pašpārliecinātības zudumu. Prāta spēju ziņā, līdzīgi kā zaudējot tuvu cilvēku, mēs uz kādu laiku it kā atrofējamies.

Identitāte:
Nerunājot par uzvedības stila izmaiņām, jau iepriekš minētā paaugstināta kortizola ietekmē mūs biežāk sāk paķert dažādas vājības un pastiprinās atkarības. Jo vienkārši mēs esam kļuvuši “paķerami.”
Nu un tagad sportistu definē kas: Savainojums, lūzums, apstākļu kopums, atkarības, vai tomēr viņš pats? Tagad es esmu vājais, traumētais, kurš ir nolīdzināts ar zemi un mēģina (pat nemēģina un ļaujas pašplūsmai) piecelties? Vai tomēr stiprais, kam ir gadījusies pārejoša vaina? Tas, kādu tēlu mēs uzturam vai attīstām, tāds mums arī pielīp. Arī kustībās. Un tā ir problēma! Jo tad, kad fiziski kruķu mums vairs nav, galvā tie var dzīvot vēl ilgi.

Apkārtējo līdzjūtība vai pseido-žēlums nav neviena sportista sapnis. Kaut arī ar “katastrofu ziņām” Instagramā mēs momentā varam kļūt ievērojami, patiesībā tā ir tikai vajadzība pēc atbalsta, "slavas" vai ātra dopamīna. Jo mazāk šādu kruķu mums vajag, jo labāk.
Turklāt “žēlojamā” tēls citiem iespiežas atmiņā uz ilgu laiku.

Pat ja gadījumā mūsu traumu būtu vērts pieminēt ANO, pat ja savu nelaimi mēs pasniedzam ļoti skaisti un iespaidīgi, nu gluži kā Merilinas Monro ekvivalentu, jebkurā gadījumā tā ir tikai un vienīgi novirze, kas attālina no mērķa. Bet novirzes barot ar uzmanību un domu enerģiju nevajadzētu.

Viltošana
Savainota sportista ķermeņa valoda nodod visu: mēs saraujamies, aizņemam mazāk telpas sev apkārt, un žesti sāk izskatīties nepārliecinoši. Lai arī tā ir automātiska reakcija, un nekā slikta tajā nav, izlikties stiprākam vienmēr ir noderīgāk. Un tūlīt es paskaidrošu, kāpēc.

“Viltošanas” būtība: mēs izliekamies, ka esam stipri un veseli, lai ātrāk kļūtu stipri un veseli. Mēs viltojam sava ķermeņa valodu un personības spējas, līdz tās kļūst par daļu no mums. Par vērtīgu paradumu. Tas saucas: “Darbs dara darītāju”, un attiecas uz visu, kas ir ārpus komforta zonas: publiska uzstāšanās, debates TV tiešraidē, personāla vadība, sportā – atbildīga cīņa vai olimpiskais fināls.

Vēl? Neesot labākajā formā - harizma, humors, atjautība, spēja improvizēt, jokot, korekti argumentēt, būt pacietīgam, fokusētam, enerģiskam… Galu galā – veselam. Un kāpēc ne? Zaudēt jau nav ko. Un tas viss ir viegli panākams ar fiziskām, ķermeniskām darbībām un ar stāju (ja vien ir paēstas pusdienas).

Traumas gadījumā mūsu izvēle var būt: 1) vājā versija - mēs esam atkarīgi no savas fizioloģijas, hormoni (testosterons un kortizols) nosaka mūsu uzvedību, emocijas un fizisko tonusu, 2) stiprā versija – tieši otrādi, bioķīmija ir atkarīga no mums, mēs paši pārvaldām minētos hormonus un uzvedību.

Fizioloģiski notiek kas?
1) vāja poza, sarāvusies stāja, lielākoties vārgas, aizvērtas un ļenganas plaukstas, sasteigti, drudžaini un šauri žesti - testosterons krītas par 10%, un kortizols paaugstinās par 15%. Jūtamies nomākti un nevarīgi.
2) spēcīga poza un pārliecinoša stāja, galva augšā, plaukstas ir stipras un atvērtas, pirksti nedaudz izplesti vieglā sasprindzinājumā, žesti ir nesteidzīgi, elkoņos plaši un pārliecinoši – tad testosterons paaugstinās par 20%, bet kortizols krītas par 25%! Jūtamies jaudīgi.

Un tie ir divi pilnīgi dažādi cilvēki vienā ķermenī!
Neverbālais, ķermeņa valoda ietekmē ne tikai to, kā mūs uztver citi, bet arī mūs pašus. Un ir svarīgi to praktizēt, arī esot ar sevi vienatnē. Par to ir jau labi zināmais Hārvarda universitātes pētījums (Amy Cuddy)… “Fake it till you make it, fake it till you become it!”

Miokīni:
Tās ir olbaltumvielas, ko slodzē izdala muskuļi. Īsumā – tām piemīt visus orgānus, audus, kaulus un smadzenes stimulējošs efekts, kā arī pretiekaisuma un pretvēža iedarbība. Tas ir vēl viens veids kā fiziska slodze uzlabo veselību.

Ikdienā muskuļus nedarbinot, sevišķi ātrās šķiedras spēka režīmā, organisms šos miokīnus saņem pārāk maz, un mēs atrofējamies tāpat kā astronauti bezsvara stāvoklī. Katras 24 stundas, ko pavadām bez adekvātas slodzes, mūs degradē. Jo labāk cilvēks ir trenēts (bet ne pārtrenēts), jo efektīvāk viņš var sevi stimulēt, ātrāk izveseļoties vai saremontēt ķermeni.

Atgriešanās:
Būtībā trauma ir enerģijas plūsmas traucējums. Lai to izlabotu, lai savainotie audi ātrāk sadzītu, mums katru dienu ar visiem iespējamiem līdzekļiem – ķermeņa pozu, stāju, spēka treniņu, personības izaugsmi un domāšanas stilu, ir burtiski jāspiež sava bioķīmija, harizma, identitāte un IQ arvien labākos rādītājos.
Un trenerim izvilkt audzēkni no sarežģītas situācijas vienmēr ir motivējošs draivs.

Sportā tas viss jau ir pārbaudīts – pareiza slodze un sevis “viltošana” ir labākā terapija, un nekādu brīnumu te nav. Lēto cīsiņu sastāvs ir daudz maģiskāks.