H.Rodke: Baumas par elpošanu

Lai elpošanas sistēma neatrofētos, vidējam 21. gadsimta pilsonim vajag aizelsties vismaz piecās dienās nedēļā. Un vismaz trijās no tām atkārtoti. Lai norūdītu elpceļu gļotādu, imunitāti, un mazāk slimotu. Jo tas ir iedarbīgs vingrinājums, kas mazina stresu, veicina endorfīnu izdalīšanos, un rada citas vajadzīgas bioķīmiskas un fizioloģiskas izmaiņas. Bet, protams, viss nav tik vienkārši.

Ja pieaugušam cilvēkam plaušu tilpums (vitālā kapacitāte) ir tikai nabaga 2 litri, tad lielas veselības un enerģijas tur būt nevar. Vēl jau ir svarīgi, cik no ieelpotā skābekļa vispār nonāk asinīs. Un šis jau ir gan organisma īpatnību (alveolas sieniņas biezums), gan trenētības rādītājs. Skaidrs, ka ar pastiprinātu elpošanu un skābekļa uzņemšanu cilvēkiem nebija problēmu pirms 200, 100, vai pat 50 gadiem…

Mūsdienās ir paveicies sportistiem, jo viņi aizelšas 250 un pat vairāk reižu nedēļā. Sevišķi sporta spēlēs. Un ir labi, ja cilvēks ir apmācīts slodzē elpot pareizi. Jo tas stipri uzlabo darbaspējas un tūlītēju atjaunošanos. Tiesa, aizelšanās fakts vēl nenozīmē sirds treniņu vai labu izturību.

Ir tā: muskuļu darbs rada skābekļa deficītu. Tas (..) paaugstina pulsu, un liek elpošanas muskuļiem – diafragmai un ārējiem starpribu muskuļiem - sarauties intensīvāk.
Ievelkot gaisu īpaši daudz, saraujas arī kakla muskuļi. Šie ieelpas muskuļi arī patērē enerģiju un nogurst, un rada papildus skābekļa deficītu. Netrenētiem cilvēkiem - reizēm arī “nelabumu krūtīs.” Turklāt vāji ieelpas muskuļi rada arī lielāku nogurumu attiecīgajos smadzeņu centros, no kā iesācējam, aizelšoties, var rasties vēl lielāka nespēka sajūta.

Lai sportā mēs nogurtu mazāk, lai ieelpa būtu dziļāka, lai mēs dabūtu vairāk skābekļa gan pēc smagas slodzes, gan pat vienkārši sēžot birojā – ieelpas muskuļus var un noteikti arī vajag trenēt. Tas pats attiecas arī uz izelpu.

Pirmkārt jau vajag iemācīties diafragmālo elpošanu, ko lieliski prot visi aktieri un dziedātāji. Sevišķi tas noder publiski uzstājoties, jo tad ir iespēja:
1) mazāk aizelsties stresa dēļ
2) ar vienu izelpu izdvest vairāk par vienu knapu vārdu
Jo problēmas ir tad, ja mēs protam elpot tikai sekli, tikai cilājot ribas.

Dziļā elpošana, kad ieelpā mēs nepiepūšamies krūtīs kā gaiļi, bet izspiežam nabas rajonu uz āru, labvēlīgi iedarbojas uz veģetatīvo nervu sistēmu, jo tad diafragma fiziski piespiežas vēdera dobuma nervu stumbriem. Ieelpa stimulē simpātisko daļu, un tam ir rosinošs efekts, savukārt izelpa stimulē parasimpātisko nervu sistēmu – radot nomierinošu sajūtu. Tāpēc arī stresa situācijās saka – ELPO DZIĻI! Šī iemesla dēļ izelpai ir jābūt garākai par ieelpu. Reizēm, maksimālai. Starp citu, pārāk sekla elpošana stresā vai slodzē bieži rada pat panikas lēkmes.

Lieki piebilst, cik sportā savas fizioloģijas kontrole ir svarīga. Nesen lasīju, ka biohakeri ir iecienījuši regulāru dziļo elpošanu, un ka tas esot sevišķi vajadzīgs “rituāls”… Taisnība, vajadzīgs gan, un ir abi, ka cilvēki to popularizē! Principā sportisti, aktieri, operdziedātāji, un citi, kuri elpošanas tehniku pārzina, ir to praktizējuši jau sen. Nekāda modernā tehnoloģija tā nav. Bet joprojām aktuāla un efektīva gan. Kaut vai tāpēc, ka, piemēram, ilgi gaidot autobusu ziemā pieturā, vai - Alpos, pieķēdēti pie Materhorna, mēs varam nedaudz sasildīties, ja aktīvi strādājam ar diafragmu.

Kā tad ieelpas muskuļus var trenēt? Pirmkārt jau ar pareizu elpošanas tehniku. Vislabāk apvienojumā ar kārtīgu fizisku slodzi. Otrkārt, skrienot var vilkt speciālu masku, bet vai vajag tā aizvadīt visu treniņu, es šaubos. Treškārt – ir pieejami lieliski ieelpas muskuļu trenažieri.

Kad un kur mēs varam veikt elpošanas muskuļu treniņu, aktīvi “pumpējot" diafragmu uz iekšu un āru? Starp darba piegājieniem trenažieros vai pēc sprinta, ejot pa ielu vai atrodoties skolā, utt. Jebkur – stāvot, sēžot, guļot… kā ir ērtāk. Taču, lai dzeltenā prese nesāktu par jums baumot ko nelāgu, varbūt nevajadzētu to darīt tad, kad ir uzvilkts bezgalīgs-uz-leju dekoltē, un smalkā Ziemassvētku ballītē vajag defilēt pa sarkano paklāju.