Helmanis: "Tētim spēlējot izlasē, atmosfēra bija neaizmirstama - gribu to pieredzēt pats"

Aizvadītajā svētdienā Latvijas valsts svētku noskaņās Cēsu sporta kompleksā norisinājās cīņa starp "Rīgas Zeļļiem" un "Valmiera Glass/ViA". Latvijas vicečempionu komandai izdevās nosvērt cīņu sev par labu ar rezultātu 72:61, kas ļāva turnīra tabulā rīdziniekiem pārlēkt valmieriešus. Nozīmīgs spēlētājs "Rīgas Zeļļu" uzvaras kalšanā bija Krišs Helmanis, kurš atzīmējās ar 15 gūtiem punktiem, septiņām izcīnītām atlēkušajām bumbām un diviem bloķētiem metieniem. Pēc cīņas Helmanis dalījās savos iespaidos par spēli un Latvijas Neatkarības proklamēšanos gadadienas priekšvakarā dalījās ar savām nostaļģijām par mūsu valsti.

Kā piegājāt šai spēlei? Vai pirms spēles pievēršat uzmanību komandu atrašanās vietām turnīra tabulā un piegriežat vērību tam, ka tā ir nomināli spēle par atrašanos uz goda pjedestāla?
Protams, pirms spēles novērtējām "Valmieras" sniegumu līdz šim. Nenācām ar vieglu prātu. Ir jau pierādījies, ka šajā līgā jebkurš var jebkuru īstajā dienā uzvarēt. Arī mums ir divas zaudes, no kurām varējām izvairīties. Katrai spēlei jānāk ar svaigu prātu, lai kurš būtu pretinieks priekšā.

Tagad izdevies sakrāt piecu uzvaru sēriju. Iepriekšējais zaudējums pret potenciāli vieglāko pretinieku ["Viimsi"], bet šajā sērijā uzvaras pret ļoti cienījamiem pretiniekiem. Vai var teikt, ka "Rīgas Zeļļi" šobrīd ir paņēmuši labu ritmu un sapratuši paši sevi šajā sezonas posmā, un rāda līdz šim labāko spēli?
Es domāju, ka, jā. To var redzēt uz laukuma. Komandas saliedētība ir redzama un jūtama visos mazajos mirklīšos. Šobrīd esam uz laba viļņa. Protams, sezonas laikā var gadīties gan sliktas lietas, gan labas lietas. Pēc pēdējās zaudes esam sapratuši, ka tā nevar turpināt. Esam visam piegājuši ar jaunu prātu.

Nomināli šovakar zeļļiem mājas spēle, bet laukums neitrāls. Kad pēdējoreiz un vai vispār esi spēlējis Cēsīs? Komandas biedriem, kas palikuši no pagājušās sezonas, nu jau šī zāle ir pietiekami pierasta. Kā tev šī spēle bija atmosfēras ziņā?
Mēs pirmssezonā nospēlējām pārbaudes spēli pret Gruzijas komandu "Kutaisi". Vispār jau pēc tribīnēm skatoties sanāca, ka šī bija "Valmieras" mājas spēle. [smejās] Bija pilna zāle un par valmieriešiem bungoja un bļāva. Atmosfēra bija super! Paskatoties uz zāli tā nepateiksi, bet skaņa bija iespaidīga. To jutu laukumā. Nevienā mirklī nebija klusums.

Pretiniekiem objektīvi līderi ir garā gala spēlētāji - tavi tieši konkurenti. Kas šodien bija galvenie uzdevumi, ar ko vajadzēja cīnīties? Kas pašam sanāca un kādos elementos būtu vēlējies spēlēt labāk?
Mazliet fiziskāk vajag spēlēt. Tas šobrīd katrā spēlē ir mīnuss. Par pretiniekiem zinājām, ka garie spēlētāji viņiem spēlē svarīgas lomas. Plānojām arī to, kā apstādināt viņu mazos spēlētājus, kuri var iemest. Pēc beigu rezultāta var pateikt, ka kaut ko izdarījām pareizi.

Uzrakstīji tekstiņu par savu diabēta situāciju. Noteikti ne visi par savām problēmām runātu un stāstītu. Kādēļ tev bija svarīgi cilvēkiem par to izstāstīt un likt zināt?
Tad, kad es šo diagnozi pirmo reizi dabūju, man bija pilnīga nesaprašana par to, kas notiek. Par to īsti neviens nebija runājis. Tagad atskatoties, neteikšu ka tā ir mana misija, bet, ja kādam varu palīdzēt saprast to situāciju, īpaši kā sportistam... Es to ļoti novērtētu, ja būtu saņēmis tādu atbalstu, kādu es šobrīd varu cilvēkiem dot.

Ja nu kādam rodas situācija... Kādi ir tie simptomi, kurus pieredzēji? Kādi ir tie brīdinājuma zvani, kuri jāņem vērā un jādodas pie dakteriem, lai noskaidrotu, kas īsti notiek?
Man personīgi bija vispārējs vājums. Arī redze pasliktinājās. Parasti man redze bijusi diezgan solīda. Sāka viss tā kā migloties. Arī bieža urinācija. Ik pa piecām minūtēm bija jāiet, un visu laiku biju izslāpis.

Krišs Helmanis "Arēnā Rīga" cīņā pret VEF. Foto: Andris Grīnbergs

Ejam pie patīkamākas tēmas. Šī bija pirmssvētku spēle Latvijas patriotisma noskaņās. Pats esi diezgan ārpus Latvijas spēlējis. Kas ir tas, kas ārzemēs esot pietrūkst no Latvijas?
Ja godīgi - tie ir cilvēki. Iespēja runāt latviešu valodā. Tas ir kaut kas tāds, ko nespēj novērtēt līdz to nepieredzi ārzemēs. Man ir bijusi tā laime, ka aizbraucot uz ārzemēm, tur ir kāds savējais. To nekad nevar novērtēt par augstu. Sāk pietrūkt tās mazās lietiņās, kas šeit ilgstoši dzīvojot it kā nepatīk un sāk apriebties. Pat tie mazie knifiņi, kas šeit liekas negatīvi - aizbraucot tur, skaties ar nostaļģiskām brillēm. Padomā, ka īstenībā man tas pietrūkst.

Bija interesants stāsts, ka Uģim Jokstam, kurš brauca ciemos uz Ameriku, Andris Biedriņš esot prasījis, lai atved "Vāverītes" vafeļu tortīti. Kas, ciemos braucot, jāatved taviem radiniekiem, kad esi izslāpis pēc Latvijas?
Nav nekas tāds sevišķs - klasiskās končas "Serenāde", "Vāverīte" un kaut kas tāds.

Par sarkanbaltsarkano runājot, uzvārds ir neizbēgama lieta. Fāteris Uvis ļoti daudz izlases rindās ir spēlējis. Vai tev ir kādas spilgtākās atmiņas, kas uzaust domājot par viņa laiku, spēlējot valstsvienībā?
Tā ir atmosfēra izlases spēlēs. Man tētis spēlēja izlasē, manuprāt, tajos zelta laikos, kad izlase bija augstā līmenī. Nav tāda specifiska mirkļa, kas nāk prātā. Tā visa atmosfēra un enerģija par to vietu, kas bija. Tas ir kaut kas neaizmirstams un neaprakstāms. Es ceru, ka man būs tā laime pieredzēt to visu uz savas ādas laukumā.

Kurš ir tas mirklis, kad no puikas, kas tur laukuma malā vandās, daudzās un spēlējās, sāk tiešām interesēt tieši tas, kas tur tiešām laukumā notiek?
Man, ja godīgi, tas bija 14 gadu vecumā. Es biju nopietns basketbolā arī visu laiku pirms tam. 14 gadu vecumā sapratu, ka kaut ko varu arī izdarīt. Man bija diezgan daudz jāoperē personīgajā dzīvē. Aizgāju mācīties tālmācībā, uz ko daži cilvēki skatās tā kreisi. Tā bija sociālās dzīves upurēšana, ka divas reizes dienā trenējos ar fokusu uz to, ka tiešām mēģināšu kļūt par profesionāli.

Pie ģimenes jautājuma, vēl varbūt vari ieskicēt... Tavs bračka Kārlis vienu sezonu pabija "Ventspils" rindās. Tad uz mazu mirklīti parādījās Rakverē, bet no tās ātri nozuda. Vai viņš vēl ar basketbolu nodarbojas vai ir licis mieru?
Basketbolam ir licis mieru. Tagad Dānijā studē.

Esi iepriekš pabijis Spānijas un Vācijas basketbolā. Šī ir tava pirmā sezona Latvijas profesionālajā līmenī. Kāds ir tavs pirmais iespaids par to, kā mūsu basītis kotējās?
Ja jāsalīdzina ar Spānijas un Vācijas augstākajām līgām, tad es teikšu, ka Spānijā ir visātrākais basketbols. Viņiem ir raksturīgs arī diezgan fizisks spēles stils. Vācijā ir ļoti izteikti fiziska spēle - tas ir viņu pīķis visā spēlē, kādēļ tā līga tiek vērtēta visai augstu. Šeit ir mazlietiņ no abiem. Spēle ir kļuvusi diezgan internacionāla. Treneri "aizņemas" taktikas un stratēģijas no citām valstīm. To var redzēt, ka komandām ir savādāki spēles stili. Vieni spēlē tā, otri pilnīgi citādi. Tas, ko līdz šim esmu novērojis, ir tas, ka katrai komandai ir savs raksturs un nav tāda viena kopēja iezīme. Dienas beigās esam visi profesionāļi, un šī ir profesionāla līga.

Vai tev šai sezonai ir personīgi mērķi, kurus vari atklāt, pēc kuru notikšanas varēsi pateikt, ka jā - šī sezona ir izdevusies!
Diezgan intensīvi sekoju zeļļu panākumiem pagājušajā sezonā. Teikšu, ka pagājušās sezonas uzstādītā latiņa ir vismaz jāatkārto.

Lasi vēl...

# Krišs Helmanis: profesionālais sports un diabēts – kurš kuru?
# Dārgais: "Neesam atlētiskākā komanda - apspēlējam uz viltību un pieredzi"
# Krūmiņš pēc atlabšanas no traumas: "Esmu uz 100% atpakaļ!"
# Putāns: "Vēl gribēju spēlēt profesionāli, bet naudas Latvijas sportā ir tik, cik ir"
# R. Bērziņš: "Sezonas sākums bija samocīts, bet tagad esam sapratuši lomas"
# Lācis: "Iesaku visiem noskatīties "Rīgas Sargus", lai varam sajust latvieti sevī"