Krišs Helmanis: profesionālais sports un diabēts – kurš kuru?

“Medusmēnesis” un pielāgošanās dzīvesveida izmaiņām
Par diagnozi “1. tipa diabēts” uzzināju 2022. gada janvārī, kad man bija 19 gadu. Viss sākās ar savādiem simptomiem, kādus iepriekš nebiju pieredzējis, – miglainu redzi un spēcīgām slāpēm. Kad vairākas nedēļas nebija nekādu uzlabojumu, devos uz slimnīcu. Tur mani pirmo reizi iepazīstināja ar šo slimību un nozīmēja insulīna terapiju. Biju pārsteigts un apjucis, jo nezināju, vai spēšu turpināt sportista karjeru, vienlaikus kontrolējot tik neprognozējamu un sarežģītu diagnozi kā diabēts.

Diagnozes uzstādīšanas laikā dzīvoju ārzemēs, jo spēlēju Spānijas basketbola klubā. Kaut gan pie manis dzīvoja sieva (tobrīd vēl draudzene) un mani apraudzīt atlidoja arī mamma, svešā vide pierašanu pie jaunās realitātes padarīja grūtāku. Pirmajā dienā vairākas stundas pavadīju konsultācijās pie dažādiem speciālistiem, kuri mācīja, kā darboties ar insulīnu un ievērot atbilstošu uzturu. Turpmākās nedēļas nespēlēju komandā, bet strādāju individuāli ar fiziskās sagatavotības treneriem, lai saprastu, kāda slodze manam ķermenim ir piemērota un kā dažādas intensitātes treniņi ietekmē glikozes līmeni.

Atgriežoties mājās, kopā ar treneri pieņēmu lēmumu uzsākt keto diētu, lai pēc iespējas samazinātu nepieciešamību izmantot insulīnu. Profesionālais sports ir ļoti dinamisks un paredz daudz pašmāju un ārvalstu ceļojumu. Tā rezultātā ikdienā nav stabilitātes, bet tā ir ļoti būtiska pastāvīgai insulīna terapijas norošināšanai. Lai gan uz laiku guvu cerētos rezultātus, pēc vairāk nekā gada nolēmu pātraukt zemo ogļhidrātu diētu un atkal uzsākt regulāru insulīna izmantošanu, jo arvien izteiktāk izjutu slimības klātbūtni. Šo periodu tagad dēvēju par “medusmēneša fāzi”, kad uzzināju ļoti daudz par savu organismu un to, cik prasīgs patiesībā ir diabēts.

Palīdz tuvinieku un tehnoloģiju atbalsts
Diabēts ir iemācījis vēl vairāk novērtēt tuvinieku atbalstu. Vairumam līdzcilvēku, gluži kā man, šī ir pavisam jauna pieredze. Draugi, ģimene, komandas biedri un treneri ir ļoti palīdzējuši, jo esmu izstāstījis par savu diagnozi un aicinājis palīdzēt sekot līdzi glikozes līmeņa izmaiņām. Īpašs spēka un atbalsta avots sarežģītajā diagnozes uzstādīšanas sākuposmā un vēl aizvien ir mana sieva, kura ikdienā palīdz ievērot veselīgu uzturu un pielāgoties dzīvesveida izmaiņām.

Ikdienu ļoti atvieglo arī nepārtrauktās glikozes līmeņa uzraudzības sistēma jeb glikozes sensors. Sportojot ir ļoti sarežģīti kontrolēt glikozes līmeni ar glikometru un dūrieniem pirkstā, un sacensību laikā ir teju neiespējami reaģēt uz jebkādām izmaiņām. Sensors reāllaikā palīdz gan man, gan līdzcilvēkiem saprast, kas notiek organismā, tāpēc fiziskās sagatavotības treneriem uzticu raidītāju vai viedtālruni. Spēles laikā viņi var sekot līdzi un atbilstoši rīkoties, piemēram, nodrošinot saldinātus dzērienus, lai glikozes līmenis būtu nepieciešamajā diapazonā.

Pēdējo gadu laikā galvenokārt uzturos ārvalstīs un vēl neesmu pilnvērtīgi iepazinis Latvijas veselības aprūpes sistēmas sniegto atbalstu diabēta pacientiem. Taču jau šobrīd varu secināt, ka tam ir ļoti būtiska loma ikdienas diabēta kontrolē. Piemēram, dzīvojot Vācijā, sensora izmaksas sedza apdrošināšana, ievērojami samazinot fianansiālo slogu, ko rada šīs diagnozes aprūpe. Uzskatu, ka arī pie mums ikvienam 1. tipa diabēta pacientam ar valsts atbalstu jābūt iespējai šo sensoru saņemt bez maksas, lai diagnoze nepārņemtu ikdienas dzīvi un cilvēkiem būtu vieglāk gan strādāt, gan izbaudīt dzīvi ārpus darba, piemēram, sportojot.

Svarīgākais ir disciplīna
Šķiet, ir radies aizspriedums, ka pēc diabēta diagnosticēšanas dzīve beidzas, taču es tam nepiekrītu. Manuprāt, šāda attieksme sabiedrībā ir iesakņojusies, jo diabēts paredz stingras disciplīnas ievērošanu. Un tā cilvēkiem nepatīk, kaut gan būtu nepieciešama ikvienam. Sportistiem par disciplīnas ievērošanu ir nedaudz lielāka izpratne, jo arī bez diabēta diagnozes ir ļoti svarīgi uzturēt savu ķermeni labā formā gan karjeras laikā, gan pēc tās. Ir jāievēro diēta, jābūt pacietīgam ar sevi un apkārtējiem.

Es nebaidos no diabēta, taču ikdienā izjūtu nedrošības sajūtu, jo diagnoze ir ļoti nopietna. Ja neveltīsi tai pienācīgu uzmanību un neveiksi nepieciešamās dzīvesveida izmaiņas, pastāv risks ātri vien saskarties ar nopietnām komplikācijām. Lai izprastu savu ķermeni, nenoliedzami vajadzīgs laiks, un es aizvien turpinu šo izzināšanas procesu.

Basketbola kluba “Rīgas zeļļi” spēlētājs Krišs Helmanis