Artūrs Visockis-Rubenis par ''Liepājas'' sezonu, sastāva komplektāciju, nākotni un Latvijas izlasi

Sezona noslēgusies pirms piecām dienām [saruna notika 16. aprīlī]. Kā šīs dienas pavadījis Artūrs Visockis-Rubenis?
- Pirmkārt, tu teici – labi, ka es atradu laiku. Man tagad tas nav jāmeklē, man tagad tas ir – laiks ir pietiekoši. Vairāk nekā varbūt gribējās, ātrāk nekā gribējās. Parasti, kad kaut kur skrien vai kaut ko dari un kaut kas beidzās, pirmās dienas vēl darbojies inercē un īsti nejūti, vai jau esi atvaļinājumā vai vēl darbā. Varbūt zaudējām pēdējo spēli, bet tās emocijas vēl ir diezgan daudz, tās stumj uz priekšu, gribi kaut ko darīt, bet apzinies, ka īsti komandu vairs negatavo. Tagad ir jāpārslēdzas uz ikdienas darbu, kur arī veltu laiku sporta skolai. Savs laiks jāatrod arī ģimenei, kas pēc sezonas vienmēr pelnījusi nedaudz vairāk uzmanības – kaut kur teātris, kaut kur iziet pastaigāties, izskriet krosiņu, pavadīt laiku ar dēlu un sievu. Pa vidu vēl palicis arī basketbols.

Beidzās spēle Valmierā ar Kristofera Karlsona iespaidīgo metienu – ar to arī viss noslēdzās? Vai bija vēl kādi treniņi pēc tam? Zinām, ka ir komandas, kas noslēdz sezonu, bet vēl tomēr treniņdarbu paturpina vai sarīko kādu kopīgu sanākšanu. Kā šajā sezonā bija Liepājā?
- Redzi, tas ir tas īpašais šai komandai. Tās situācijas ir ļoti dažādas – ir komandas, kas beidz spēli, vienalga uzvara vai zaudējums, viens obligātais pasākums un visi izšķīst, vairs netiekās un varbūt pat negrib viens otru redzēt. Un ir atkal komandas kā šī ''Liepājas'' komanda. Varbūt mums sezonas beigas bija ļoti sāpīgas – trīs spēlēs, pat principā piecās bijām tuvu uzvarai, bet visās arī neizdevās uzvarēt un sezona beidzās priekšlaicīgi. Tā sajūta, protams, nav laba, bet komandas kodols, komandas emocionālā puse ir tik saliedēta to iemeslu dēļ, kam šajā sezonā esam izgājuši cauri. Mums beidzās sezona, nākamajā dienā uzreiz gājām uz Liepājas ''Fight Night'' pasākumu visi kopā, pēc tam spēlētājiem bija neliels atsevišķs pasākums, ko viņi paši organizēja, un nākamajā dienā atkal tikāmies uz bārbekjū, kur cepām gaļu svaigā gaisā. Šobrīd principā no Liepājas pat neviens nav aizbraucis – visi ir pa Liepāju. Kāds ikdienā tiekās treniņos. [Kristiāns] Šulcs, [Ričards] Vitoļskis, [Roberts] Freimanis turpina vadīt treniņus bērniem, tad ir atsevišķi spēlētāji, kuri iet uz trenažieru zāli un tad mēs kaut kur pa vidu visu laiku satiekamies, bet tā, ka būtu organizēts treniņprocess, nav, bet ir vairāk patīkama atkalsaredzēšanās brīžiem vienam ar otru.

Kad runājām pirms sezonas mediju dienā un pēc tam, kad runāju ar kluba direktoru Normundu Atvaru, sapratu, ka ''Liepājai'' šajā sezonā bija trīs lieli mērķi, bet tikai vienu no tiem izdevās izpildīt – sasniegt Latvijas-Igaunijas līgas izslēgšanas spēles pirmo reizi kluba vēsturē. Kā kopumā varētu vērtēt šo ''Liepājas'' sezonu?
- Gribētu teikt, ka ļoti izaicinoša sezona. Arī man kā trenerim. Ir tās sezonas, kurās ļoti daudz iemācies. Kā Bobs Hārtlijs savlaik hokeja izlasē teica – mēs nekad nezaudējam, mēs vienmēr mācāmies. Man šī sezona bija ļoti vērtīga šajā ziņā. Jau minēju par komandas mikroklimatu, kas izveidojās, ejot cauri daudz, daudz grūtībām. Sākums vispār bija par komplektāciju. Mērķi mums bija zināmi, ko tu arī tikko minēji – Latvijas-Igaunijas līgas izslēgšanas spēles, tikt kausa finālā un cīnīties par medaļām Latvijas čempionātā. Uz to arī tika tendēts sastāvs, bet diemžēl, ja patin atpakaļ, jau pašā sākumā mums daudz kas neizdevās no tā. Piemēram, Krišs Helmanis vai Verners Kohs, kurus gribējām redzēt pie sevis, diemžēl aizgāja uz citām komandām. Arī Iļja Sidorovs. Joprojām gribējām palikt un nest maksimāli latvisko pusi, bet viens ārzemnieks būtu bijis okei, jo viņš ir vērtīgs. Mans favorīts bija Iļja Sidorovs, bet diemžēl viņš aizgāja uz Franciju un vēlāk jau pievienojās VEF komandai. Iespējams, tajā brīdī arī mums vajadzēja noreaģēt un varbūt viņam kaut ko piedāvāt. Līdz ar to sezonas laikā balanss komandā laukumā nebija pats labākais. Trūka garie spēlētāji ar metienu, kas var izplest laukumu, trūka viens veidotājs, kas varētu palīdzēt [Edgaram] Lasenbergam un [Kristapam] Ķilpam to spiedienu noņemt. Labā ziņa ir tā, ka, neskatoties uz to, mēs visas sezonas gaitā ļoti slikti sākām, tad atkal restartējāmies, atradām veidus, kā uzvarēt, tad atkal kritām iekšā. Ļoti, ļoti viļņveidīgi, bet pozitīvais ir tas, ka komanda parādīja raksturu un mēs nekad, nekad nepadevāmies – gan spēlēs, gan grūtajos brīžos restartējāmies un atradām jaunus veidus, kā iet uz priekšu. Sezonu kopumā vērtējot pēc rezultāta, noteikti neteiktu, ka ir sekmīga. Protams, prieks, ka pirmo reizi tomēr kvalificējāmies Latvijas-Igaunijas līgas izslēgšanas spēlēm, un savā ziņā arī cienījami tās aizvadījām pret ''Kalev/Cramo'', kur atkal varējām noteikti vismaz vienu spēli uzvarēt. Ja skatās kopumā, tad nesasniedzām tos mērķus, par kuriem gribējām cīnīties.

Iedevāt visai plašu un detalizētu refleksiju par sezonu, bet nedaudz filozofiskākā līmenī – nesen bija noslēdzošā spēle. Kā un cik ilgi Jums kā trenerim nāk refleksija par sezonu? Tas notiek procesa gaitā vai tikai pēc sezonas, kad viss beidzies, pasēžot divas stundas klusumā?
- Redzi, piemēram, komandas mehānismu labākie menedžmenti, kas komandām ir, un arī treneru darbs un finanšu puse, ir tādi, ka sezonas laikā spēj reaģēt. Piemēram, jūti, ka vajag vēl vienu saspēles vadītāju vai ball-handler [bumbas pārvaldītāju], un uzreiz reaģē – meklē tirgū vai reaģē uz situāciju, kad viens ir brīvs kā Sidorovs. Nav runa par to, ka komandās bieži mainām spēlētājus un no malas skatītāji skatās un viņiem liekas, ka tas ir slikts spēlētājs, jo viņu izmeta ārā. Nē, pārsvarā jau ir tas, ka viņš vienkārši neiederējās. Viņš nav slikts spēlētājs, vienkārši neiederējās. Tev jāspēj to pamanīt un noreaģēt. Tam tev jābūt atliktai kaut kādai naudai, jo spēlētāju nomaiņa parasti maksā. Protams, ka sezonas beigās iztin cauri visas šīs epizodes, kur varēji labāk izdarīt kā treneris, kur mēs varējām labāk nostrādāt kā organizācija pirmssezonā, sezonas laikā, galotnē. Tas viss, protams, sasummējas, bet šajā gadījumā gribētu teikt, ka ar ''Liepāju'' noķērām labu vilni, tuvojoties sezonas izskaņai, kad mums obligāti bija jāuzvar atsevišķas spēles, lai nokļūtu Latvijas-Igaunijas līgas izslēgšanas spēlēs. Mēs to izdarījām un arī kvalificējāmies, un tas turpinājās arī play-off. Pat tad es jutu, ka šī komanda ir ļoti progresējusi attiecībā pati pret sevi. Sākumā patiesībā rāvāmies katrs uz savu pusi. Spēlētājiem bija savi mērķi, mēs tos nevarējām apvienot. Arī tas balanss, ko jau minēju – bija jāspēlē ar diviem garajiem, kas mūsdienās nav tik piemēroti, bet atradām veidus, kā pat tā spēlēt un uzvarēt. Tas viss pēdējais nogrieznis kopā bija tāds, kad jutu, ka komanda iet uz priekšu, kāpēc tā iet uz priekšu. Sāku analizēt, ko esam izdarījuši labi, ko slikti. Pašās beigās, protams, kā tu minēji, ir pāris dienas, kad dziļāk apskaties un izvērtē katru posmu – pirmssezonu, sezonu, noslēgumu. Jo zini, Kristiān, kā ir – ja ļauj pārāk ilgi tam visam aiziet prom, sāc aizmirst. Tāpēc ir ļoti svarīgi to pierakstīt, svarīgi jau pašā sākumā izvērtēt, jo pēc mēneša būsi jau citās emocijās, būsi aizmirsis, kā juties un ko darīji tajā brīdī, tāpēc ir ļoti svarīgi to izdarīt laicīgi.

Jau nedaudz pieskārāmies noslēdzošajām spēlēm gan Latvijas-Igaunijas līgas izslēgšanas spēlēs, gan Latvijas Basketbola līgas ceturtdaļfinālā. Visās piecās spēlēs bijāt vadībā arī ceturtajā ceturtdaļā. Kas ir tās lietas, ko Jūs kā treneris mācīsieties vai jau esat mācījies no šīm piecām spēlēm pret ''Kalev/Cramo'' un Valmieru?
- Šo vēl noteikti vērtēšu. Man jāsaprot katra spēle un kaut kādas kopsakarības, bet skaidrs ir viens, ka mums pietrūka aukstasinības – gan spēlētājiem, gan treneriem. Visi esam vienots mehānisms. Mums vienkārši vajadzēja to uzvaru noturēt, noticēt un spēlētājiem laukumā aukstasinīgi uzņemties atbildību – es tagad izdarīšu metienu, saorganizēšu komandu, nospēlēšu varbūt vienkārši. Līdzīgi kā pret ''Ogri'' – Lasenbergs pirmspēdējā uzbrukumā iemeta izšķirošo trīspunktnieku un nākamajā reizē viņš jau uzņēmās iniciatīvu, lai izšķirtu spēles likteni, izdarot pēdējo metienu. Viņš aizmeta garām, bet Klāvs Dubults bija īstajā vietā un īstajā laikā, pielaboja un mēs izvilkām pagarinājumu. Tā ir galotnes jāspēlē. Nedrīkst būt tā, ka prātā iezogas doma – nē, varbūt kāds cits var izšķirt. Nē, es izšķiršu. Ja esi līderis, tu izšķir galotni un uzņemies atbildību. Sanāks vai nesanāks. Tieši tas pats arī treneriem – norādīt, kurā virzienā iet, konkrētāk un vienkāršāk. Aukstasinība un ticība sev, īpaši galotnēs – psiholoģiski tev vienmēr iezogas doma, ka, ja nu mēs zaudēsim, bet nedrīkst pieļaut šīs domas. Nedrīkst skatīties atpakaļ. Tavs vienīgais uzdevums ir skatīties uz priekšu. Vari ietekmēt tikai to, kas ir tagad – nākamo metienu, nākamo situāciju. Nedrīkst ļaut sevi ietekmēt tam, kas ir noticis iepriekš. Gan treneriem, gan spēlētājiem tas ir jāmācās. Šogad esam to ļoti daudz mācijušies. Ticu, ka šie paši spēlētāji un treneri, šo pieredzi paņemot uz priekšu, kļūsim labāki. Šosezon ir bijis ļoti liels balanss starp uzvarētajām un zaudētajām galotnēm. Tagad vienkārši beigās sanāca tāda virkne, kad vairākas galotnes pēc kārtas zaudējām, bet kopumā daudzas galotnes arī uzvarējām.

Vēlreiz atsaukšos uz mūsu pirmssezonas sarunu – toreiz teicāt, ka viens no komandas iekšējiem mērķiem ir dot platformu jaunajiem spēlētājiem. No malas izskatījās, ka tas izdevās visai sekmīgi un labi, tostarp ar Rodiju Mačohu, varam vēl pieskaitīt Kristapu Ķilpu. Kā Jūs vērtētu to, cik labi izdevās izmantot jauno spēlētājus un palīdzēt viņu progresam?
- Katram šajā sezonā bija spilgtas epizodes – gan Kristapam Ķilpam, gan Rodijam Mačoham, kurš aizvadīja ļoti spilgtas spēles. Manuprāt, vēl jāizceļ Mārtiņš Kilups kā 2006. gads. Varbūt viņš daudziem nebija pamanāms, bet viņam bija nozīmīga loma, un viņš arī atsevišķas spēles aizvadīja tiešām sekmīgi un palīdzēja, izcīnīja savu rotācijas vietu, kas ne visiem jaunajiem spēlētājiem šajā vecumā izdodas pie lielās komandas. Tas virziens mums palika. Komandas nedrīkst zaudēt savu identitāti un kodolu, ja ir pieņemts lēmums iet vienu soli uz priekšu rezultāta ziņā. Tāpēc centāmies piesaistīt ne jaunus, ne vecus, bet atsevišķus spēlētājus brieduma gados kā Rinaldu Mālmani, Klāvu Dubultu vai Edgaru Lasenbergu, lai viņi arī palīdzētu jaunajiem spēlētājiem attīstīties. Tas ir mīts, ka tagad gribam spēlēt ar jaunajiem un tagad viņus attīstīsim, nokomplektējot visu komandu tikai no jaunajiem. Kas tad ar viņiem treniņos sparingos? Kurš viņus mācīs, kā darīt? Viens ir treneris, bet vislabākais ir tiešām pieredzējis partneris. Piemēram, Riharda Kuksika pievienošanās, domāju, bija milzīgs ieguvums Mārtiņam Kilupam, kurš varēja mācīties no spēlētāja, kurš bija NCAA visu laiku rezultatīvākais, metējs, ļoti gudrs basketbola spēlētājs. Tās ir tādas nianses, ko treneris nevar iemācīt. To var iemācīt tikai spēlētājs, kurš tam ir izgājis cauri, kurš ir spēlējis kopā ar [Džeimsu] Hārdenu vienā komandā un aizvadījis lielisku NCAA karjeru. Tā kā joprojām saglabājām to balansu, kas atkal ir ar plusa zīmi. Gribējās, protams, lai Ķilps aizvada vēl nedaudz stabilāku sezonu, bet domāju, ka kopumā viņš šajos divos gados ir sagatavots nākamajam līmenim. Tāpat arī Rodijam dota, kā tu minēji, atspēriena sezona. Tagad tālāk viss ir atkarīgs no viņiem pašiem.

Tas, ka atkal pēc ilgāka pārtraukuma ''Liepājas'' spēlētāji bija arī pieaugušo izlasē un tika pie minūtēm laukumā kvalifikācijas spēlēs – to arī varam skaitīt kā kluba mazo uzvaru sezonas gaitā?
- Protams. Īpaši, ja nesasniedz rezultātu uz tablo, kas ir mūsu gadījumā, jāmeklē mazās uzvaras kaut kur citur. Šie ir tādi gandarījuma mirkļi, kad tavs spēlētājs ir nepieciešams un par viņu tiek izrādīta interese no nacionālās izlases. Es gribu precizēt, ka tam ir ļoti mazs sakars ar to, ka es tur esmu. Tas process, kā atlasām spēlētājus nacionālajai izlasei – viena trenera viedoklis nav tik spēcīgs, lai es viņus tur ievilktu iekšā. Viņiem ir jāparāda sevi laukumā ar savu sniegumu. Protams, ka pluss ir tāds, ka viņi ir jauni. Luka Banki ļoti skatās uz pēctecību. Viņš grib redzēt, ka aiz šī izlases kodola ir nākamie, kuri tiek gatavoti. Viņu gadskaitlis, protams, šajā gadījumā palīdz, jo viņi vēl joprojām tiek uzskatīti par pietiekami jauniem un perspektīviem spēlētājiem. Tajā pašā laikā, piemēram, par Mārtiņu Kilupu ir liela interese no ASV un NCAA komandām. Par to ir milzīgs prieks. Ja paskatāmies atpakaļ, mums ir ļoti daudz – sagatavojam U18 un U20 izlašu spēlētājus. Ir vairāki, kas aizbraukuši uz ASV spēlēt koledžu basketbolu. Man prieks, ka šajos piecos gados ''Liepāja'' ir ieguvusi tēlu, kas ir diezgan labs tēls – par to, ka spējam palīdzēt jaunajiem spēlētājiem. Neatkarīgi no tā, ka mums ir jāsasniedz kaut kādi rezultāti, šo pusi neatstājam novārtā – mums ir sistēma, ir Nacionālās basketbola līgas komanda, ir laba sasaiste ar jaunatnes sistēmu un ļoti ceru, ka ''Liepāja'' šo ceļu turpinās arī tālāk.

Vaicāšu nedaudz provokatīvi – ja būtu jāprognozē, cik un kuri no aizvadītās sezonas ''Liepājas'' komandas starpsezonā pārcelsies uz nomināli spēcīgākiem klubiem vai spēcīgākām līgām?
- Ļoti grūti pateikt. Tas būs ļoti nopietns aģentu darbs. Man liekas, ka viens tāds spēlētājs, kurš varbūt ir ne tik redzams, bet super efektīvs, ir Klāvs Dubults. Jo, zini kā, mēs ar tevi runājam un droši vien pirmie, kas nāk prātā ir Ķilps, Mačoha, Lasenbergs, bet patiesībā Klāvs bija patiešām ļoti būtiska mūsu komandas daļa. Viņš sezonas otro pusi aizvadīja fenomenāli. Viņa efektivitātes rādītāji laukumā ir ļoti labi. Es nesaku, ka viņam ir kāds super līmenis, kurā viņš var spēlēt, bet viņš jebkurai komandai būs noderīgs spēlētājs, tāpēc ceru, ka viņam izdosies paspert soli uz priekšu. Tāpat jau ar minētajiem Lasenbergu, Ķilpu, Mačohu. Ļoti novēlu arī Rinaldam Mālmanim, kuram neteiktu, ka bija izcilākā sezona, jo īpaši pēc Tartu sezonas, kas viņam bijusi pēdējā laika labākā. Tā gan atkal vairāk ir komplektācijas mehānisma vaina – viņi ar Klāvu vienkārši bija ļoti līdzīgi spēlētāji. Mums bija jāatrod veids, kā viņi var darboties kopā un atsevišķi. Kas bija labākais – viņš beigās pieņēma savu lomu un arī deva komandai pienesumu. Novēlu viņam neapstāties, jo viņš ir augstākā līmeņa profesionālis. Tas, ko cilvēki neredz, ir tas, ka viņš uzvar katru dienu. Viņš ir pirmais zālē un pēdējais ārā – super fanātisks darbarūķis. Domāju, ka katrā komandā tāds ir vajadzīgs. Novēlu arī viņam spert nākamo soli uz priekšu. Grūti atcerēties uzreiz galvā vēl par kādu, par kuru mēs varētu runāt.

Es tā noprotu, ka nevienam spēlētājam nav spēkā esošs līgums arī uz nākamo sezonu, neskaitot varbūt pašus jaunākos spēlētājus un sistēmas basketbolistus…
- Jā, tev taisnība. Šis ir brīdis, kad vienīgais spēlētājs, kuram ir spēkā esošs līgums, ir Lasenbergs. Viņam ir 1+1 sistēma, kas arī, protams, viņam ļauj iziet, bet visiem pārējiem, ieskaitot mani un visu treneru kolektīvu, ir beigušies līgumi. Būs interesanta vasara, bet tas mūsu darbu padara gan atbildīgu, gan reizē arī nedaudz stresainu.

Jau pieskārāties komplektācijas lietām un tam, ka Mālmanis ar Dubultu ir diezgan līdzīgi spēlētāji. Kuluāros bija zināms, ka savu padomu komplektācijā sniedza arī Žanis Peiners. Pastāstiet, kāda bija viņa iesaiste un kāds bijis pienesums?
- Ar Žani pirms sezonas runājām. Galvenais, kas mūs, ''Liepājas'' komandu, principā ierobežoja, ir mūsu pašu uzliktais princips, ka maksimāli jāturas pie latviešu spēlētājiem. Tad tev ir ļoti mazs logs, kurā vari skatīties. Es tev minēju – Krišs Helmanis, Verners Kohs. Viņi būtu daudz labāk iederējušies mehānismā. Mēs viņus nedabūjām, mums jāskatās tālāk. Līdz ar to mums ar Žani diskusija vienmēr ir par to, ka viņš skatās no analītiskās puses. Domāju, ka Latvijai un vadībām ir jāpierod pie tā, ka tādējādi var skatīties un komplektēt sastāvu. Zinām pareizo ceļu – es, Žanis, mēs visi kopā, kā gribam, lai izskatās komanda, un tad ir otrs, kas nāk – šī identitāte par latviešu spēlētājiem. Mūs tas kaut kur ierobežo. Šajā gadījumā domāju, ka pirmssezonā vajadzēja spert to soli – okei, Sidorovu nedabūjām, bet meklēt varbūt citā pozīcijā ārzemju spēlētāju. Taču, kā jau minēju, iespējams, mums šim visam bija jāiziet cauri, lai gan spēlētāji, gan treneri, gan komanda spētu izanalizēt lēmumus un nākotnē pieņemt labākus. Tā atkal mums būs mācība un gudrība. Kā teicis Žeļko Obradovičs, komplektācija ir 70-80% no panākuma.

Un pat Žeļko kļūdās un šauj garām…
- Jā, tieši tā. Tam atkal ir kaut kādi iemesli. Liekas, ka tev ir visa iespējamā nauda un varēsi nokomplektēt jebkuru komandu ar super labākajiem džekiem. Kā Ziedonis Jansons teica, tu neņem 12 rezultatīvākos spēlētājus komandā. Tu būvē komandu uz principiem – meistarību, balansu, vai ir kas spēlē uzbrukumā un aizsardzībā, uz izmēru un raksturiem, kas ir super svarīgi – vai izveidojas komandas ķīmija? Basketbols tomēr ir un paliek komandas sporta veids. Kā sabalansēt individuālos ego un individuālos mērķus ar komandas mērķiem? Tas viss ir māksla, kuru, kā tu minēji, pat lielākie veterāni un dinozauri kopj visu dzīvi – vienreiz izdodas un vienreiz nē.

Palabojiet, ja kļūdos, bet, šķiet, kuluāros bija dzirdēts, ka pirms jaunu spēlētāju reģistrēšanas termiņa beigām izskatījāt ārzemniekus, bet beigās tomēr izlēmāt palikt ar esošo sastāvu. Kāpēc tā?
- Jā, nemelošu – mums bija vēlme skatīties. Bijām pat izgājuši cauri lielam atlases procesam. Tas pats Žanis mums palīdzēja. Tas process vispār ir diezgan garš un pamatīgs, lai tu atrastu to, kas tev ir nepieciešams, jo ideālu spēlētāju jau nav. Tev vienkārši ir jāatrod to, kurš tajā brīdī der tieši tev. Viņš nebūs ideāls. Vari rēķināties, ka viņš ir super metējs, bet varbūt ir maza auguma un pietiekoši efektīvi nevar spēlēt aizsardzībā, bet zini, ka kāds aiz muguras aizsargās, piemēram, Kārlis Šiliņš. Bijām atraduši, iesniedzām vadībai – gan to, kurš spēlētājs, gan to, cik tas varētu maksāt, bet beigās tika pieņemts kopīgs lēmums, ka paliksim ar esošajiem spēlētājiem un centīsimies aizvadīt izšķirošos mačus ar šo kolektīvu, cik labi vien varam.

Pieminējāt to, ka līgums gan Jums, gan visam treneru korpusam ir beidzies. Ir kādas domas nākamās sezonas virzienā – palikšana Liepājā vai ārzemes? Vai vēl ir par agru par to spriest?
- Domāju, ka ir par agru par to spriest, bet tajā pašā laikā jūtu, ka arī loģiski ir noiets piecu gadu cikls šeit Liepājā. Skaidrs, ka šis posms ir noslēdzies. Vai sāksies jauns posms Liepājā? Es to nezinu. Labprāt uzklausītu. Mums vēl tikai būs sanāksmes ar vadību – vēlos saprast viņu viedokli, uz ko mēs varētu iet, kāda nākotnes komanda, ko viņi no manis vēlās. Ir būtiski, lai to vēlētos abas puses. Atceros, ka pirms pieciem gadiem satikāmies, viņi izklāstīja savu ideju un sapratu, ka varu tur palīdzēt, varu būt noderīgs, pacelt komandu un sistēmu soli uz priekšu. Tagad man ir jautājums – kas ir nākamie soļi? Kas ir viņu redzējums, stratēģiskais redzējums un vai tas sakrīt ar to, ko es varētu pienest. Personīgi skatoties, es vienmēr esmu gatavs jebkuram piedāvājumam, jo man vairs nav konkrētu mērķu, uz kuriem es eju. Mums jāsaprot viens – aģents tavā labā var strādāt, cik grib, bet tev ir jāizdara savs darbs, ir kaut kas jāuzvar. Lai treneris nonāktu nākamajā līmenī, kaut vai nokļūtu Vācijā kā Jānis Gailītis, vai nonāktu Igaunijā vai kur citur – kaut kas ir jāuzvar. No malas visi skatīsies tikai tavu ierakstu, cik tev ir medaļas, kausi un viss pārējais, vai tu spēj komandu sagatavot. Man šī sezona nav tik spilgta. Līdz ar to apsveru dažādus variantus – gan darbu kā galvenajam trenerim, gan kā asistentam un, iespējams, arī kā pasniedzējam. Nedomāju mētelīšu pasniedzēju, bet augstskolā pasniegt lekcijas. Virzieni ir dažādi. Vasarā ir vairāki interesanti projekti, kuros esmu iesaistījies, piemēram, Elite Basketball Camp, kur Mārtiņš Tīss uzaicināja izveidot stingrāku un vēl precīzāku basketbola programmu. Mani tas ieinteresēja. Būvējam foršu nometni. Latvijas Basketbola savienība atkal mani izsūta pa Latviju novadīt pāris seminārus reģionos, tā kā ir, ko darīt arī bez trenēšanas.

Nākamās spēles Jums būs ar Latvijas izlasi, ne klubu. Kāda ir pašreizējā situācija izlasē – jau sācies aktīvs darbs pie gatavošanās ''EuroBasket 2025'' finālturnīram?
- Šobrīd vairāk notiek darba dalīšana. Pirmkārt, turpinām monitorēt spēlētājus – kā viņiem iet, kādi ir viņu veselības stāvokļi. Nāks aizvien tuvāk, mums būs jāsaprot, kurus aicināt, kurus neaicināt, kuri ir pieejami. Otrkārt, darba dalīšana – sākam sadalīt, kuram par kuru pretinieku būs vairāk vai mazāk jāatbild. Mums ir papildinājumi sastāvā – Dāvis Čoders nāk iekšā kā pilnvērtīgs treneris. Tas arī ir veiksmes stāsts, kas sabiedrībai jāstāsta. No trenera, kurš bija brīvprātīgais treneris izlasē, viņš šobrīd kļuvis par pilntiesīgu komandas locekli. Eiropas čempionāts prasa ļoti lielu resursu. Tur principā ar diviem asistentiem noteikti nepietiek. Šobrīd iet sarunas par, iespējams, vēl vienu asistentu, kurš nāks palīgā. Drīzumā, kad Jānim [Gailītim] un Lukam noslēgsies sezona, mums plānojas bootcamp, kur sanāksim kopā tikai treneri, divas, trīs dienas gatavojoties, daloties ar idejām, skatoties video no iepriekšējām spēlēm, kādu zīmējumu gribētu veidot. Tas viss atkal, protams, atkarīgs no spēlētājiem. Paredzēta tāda kā treniņnometne treneriem jūnija beigās.

Kas tāds ir bijis arī iepriekš?
- Nē, šis ir kaut kas jauns. Iepriekš neesam sanākuši kopā tādā speciālā nometnē, bet, protams, ka formāti ir dažādi. Zoom zvani savstarpējā saziņā mums ir ikdiena. Tajā pašā laikā vienmēr pirms sākas cikls tiekamies pāris dienas ātrāk un saliekam visus punktus uz i. Šis ir kas jauns. Man patīk, ka tādā ziņā Luka nekad nepaliek uz vietas, viņš vienmēr meklē jaunas pieejas, jaunus variantus, kā uzlabot ne tikai vidi spēlētājiem un kaut ko jaunu ieviest basketbolā, bet arī šajā treneru kolektīvā, lai visu laiku mēs būtu entuziasma pilni strādāt.

Vakar pāris Latvijas medijiem bija iespēja aprunāties gan ar ''Celtics'' galveno treneri Džo Mazullu, gan ar Kristapu Porziņģi. Ja veselība ļaus, Kristaps būs ierindā. Cik liels faktors tas ir Latvijas izlasei? Cik ļoti tas atvieglo vai tieši no otras puses apgrūtina treneru darbu, jo jāmeklē dažādi risinājumi, kā atvieglot viņa darbu abos laukuma galos?
- Skaidrs ir viens – ar Kristapu vai bez Kristapa mēs esam divas dažādas komandas. Kristaps vienmēr ir gribējis spēlēt Latvijas izlasē. Vienīgais, kas viņam ir traucējis, ir kāda negaidīta trauma. Šajā gadījumā cerams, ka arī viss grafiks – būs beigusies sezona, būs laiks atpūtai un sagatavošanās procesam – palīdzēs. Ja runājam par trenera darbu, tā ir tā māksla trenerim izveidot sistēmu, kurā neesam atkarīgi no viena spēlētāja talanta, bet mūsu kopējā kultūra un identitāte ir tāda, lai, pieliekot vai noņemot spēlētāju, spēles stils un virzība uz uzvaru nebeidzās. Tas, ka paliek vieglāk vai grūtāk, ir skaidrs, jo talants nosaka ļoti daudz, bet mūsu sistēma ir tāda, kas nav atkarīga tikai no talanta. Tāpēc ar Kristapu mēs esam soli uz priekšu – labāki, iespējas izcīnīt augstākas vietas. Bez Kristapa ticu, ka arī varam aizvietot to vietu. To parādīja Pasaules kauss, ka mehānisms nesabrūk. Protams, ka tas uzreiz ir daudz, daudz grūtāk. Tā ir mūsu māksla. Luka jau no pirmās dienas nāca ar to ideju – izveidojam kultūru, identitāti, mehānismu. Pats zini – logos sastāva mainība ir milzīga un katram ir jāspēj atrast vieta. Ja katru reizi mēģināsim visu pielāgot vienam spēlētājam, mums būs ļoti sarežģīts process.

Kā Jūs vērtētu Latvijas apakšgrupu?
- Manuprāt, visi ir ļoti spēcīgi pretinieki. Serbija un Turcija neprasa nekādus komentārus. Domāju, ka Igaunija ir melnais zirdziņš. Viņi labi spēlē. Man patīk, kā viņi spēlē. Tur ir jauni un forši spēlētāji, tā kā būs jābūt ļoti uzmanīgiem. Viņiem arī šeit būs līdzjutēji, kas radīs troksni un atmosfēru viņiem. Neatkāpšos no tā, ko jau teicu iepriekš – nav jāskatās uz pretinieku, ir jāskatās uz sevi. Varbūt skan klišejiski, bet tā ir pilnīga taisnība. Mums jābūt labākajā sastāvā, cik vien spēcīgiem uz to brīdi iespējams. Katra spēle jāņem atsevišķi. Jāiet tikai soli pa solim – ejam vienu spēli, izvērtējam, ejam tālāk nākamo spēli. Neskatāmies uz to, kur finišā mums jābūt. Mērķi mēs zinām – par to nav divu domu, bet šobrīd ir viens mērķis un tā ir pirmā spēle un sagatavošanās tai.