Roberts Bērziņš: "Sezonas sākums bija samocīts, bet tagad esam sapratuši lomas"

Šosezon vietējā čempionātā vidēji 7,1 punktu gūstošais un 2,4 piespēles vidēji spēlē veicošais Roberts Bērziņš ir ceturtais Latvijā tik izplatītā uzvārda nesējs atjaunotās "VEF Rīga" spēlētāju vēsturē, sekojot Kaspara Bērziņa (Bērza), Jāņa Bērziņa (Boņa) un Artūra Bērziņa pēdās. Uzreiz pēc spēles Valmierā, rīdzinieki vēl atradās turnīra tabulas piektajā pozīcijā, bet aizvadītās nedēļas nogales cīņu iznākumi nu jau pacēluši Jāņa Gailīša trenēto vienību līdz trešajai vietai.

Pirmajā ceturtdaļā nemetāt garām pilnīgi neko, bet vienā brīdī trešajā ceturksnī palika vairs tikai +11. Noraksturo, kāda bija spēle pret valmieriešiem un kādēļ otrajā pusē palaidāties?
Es teiktu, ka mums pamainījās spēlētāju rotācija. Bišķiņ atslābām. Pirmā ceturtdaļa bija vienkārši perfekta. Metām ar perfektu procentu. Otrajā pusē jau švakāk metām, taču kopumā droši turējām spēli. Nedaudz atslābām aizsardzībā. Tas arī viss.

Tuvojoties spēles beigām biji tuvu mača iespaidīgākās epizodes veikšanai, taču nesanāca ielikt grozā no augšas, lai gan lēciens atkārtojumā izskatījās iespaidīgs. Nākamajā epizodē gribēji reabilitēties ar trīnīti, bet tas bija par stipru un nepieskārās pat stīpai. Kas notiek basketbolistam galvā, kad ir sanākušas divas tādas nolaistas epizodes?
Vispār sākumā gaidīju, ka Blūms dos augšā piespēli, lai triektu gaisiņu. Viņš iedeva bumbu apakšā. Es biju jau biju pārāk zemu zem groza. Pēc tam vēl tā trojka... nu nekas. Tā ir spēle. Tu vari aizmest garām vai aizdankot garām, vienkārši jāturpina spēlēt.

Ne visi pie mums ir apguvuši tiešraižu vērošanu no Igaunijas. Ieskicē, kas notika iepriekšējā spēlē pret Tallinas "Kalev/Cramo". Izvērtās vājš spēles sākums, un tā arī līdz uzvarai aizsniegties nesanāca.
Tajā spēlē mums pietrūka kārtīga vīriešu mentalitāte. Vajadzēja sakost zobus un izcīnīt to uzvaru. Vieglā solītī uzgājām uz laukuma un negaidījām, ka igauņi būs tik agresīvi. Neizpildījām arī stafa dotos norādījumus. Visa tā spēle tāda samocīta arī izvērtās.

Ir sācies sezonas trešais mēnesis, bet "VEF Rīga" atrodas sev pietiekami neierastā vietā (sarunas brīdī tā bija piektā pozīcija). Esam pieraduši redzēt VEF pirmajā vai otrajā pozīcijā. Kā tu teiktu, kā Vefiņš līdz šim ir spēlējis un kāda pašiem ir sajūta par to, kā performējat?
Pašā sākumā vēl nebijām sapratuši kas ir kas. Klubam neizpalīdzēja garais centrs [Ārons Džounss], kuru ātri palaida vaļā. Viss tas sākums bija samocīts, un paši vēl nesapratām kad, kurš un ko uzņemsies. Tagad noteikti esam labāk sapratuši savas lomas.

Ar šo spēli esi vismaz apvienotajā līgā jau noķēris pērn sezonas gaitā aizvadīto spēļu skaitu. Tagad, aizvadot otro gadu VEF rindās, cik apmierināts esi ar savu spēli un cik daudz izpildi no treneru dotajiem norādījumiem?
Cenšos izpildīt visu, bet, protams, ne vienmēr viss sanāk. VEF ir komanda, kurā ir jāspēj sava loma izpildīt perfekti. Katru spēli cenšos saprast, ko no manis vairāk vēlas. It kā jau zinu, ko grib, bet tik un tā vienmēr ir nianses pie kurām ir jāpiestrādā.

Pārejot no tādiem "Jūrmalas", "Liepājas" līmeņu klubiem uz valsts čempioni VEF, kur uzdevums ir uzvarēt katrā spēlē un nav iedomājams nekas mazāk kā čempiontituls, kā tas ir emocionāli? Perfekti jāpilda sava lomiņa, kas reizēm var būt arī visai limitēta, un spēles laiks ne vienmēr ir tik liels, cik noteikti pašam gribētos.
Pirmais gads bija grūtāks ar savu nesaprašanu, kā lietas šeit notiek pēc "Liepājas" un "Jūrmalas". Šogad jau jūtos krietni labāk adaptējies un daudz vairāk izprotu savu lomu. Protams, ka gribētu to lielāku, taču pašam laukumā ir jācīnās un tā jānopelna.

Tagad esat divi Roberti komandā. Kuram pienākas Roberta vārds un kuram ir jāiztiek ar iesaukām?
Godīgi sakot, katru dienu mūs citādāk saukā. Kādu dienu mēs vienkārši abi divi esam Robji. Vienu dienu viens ir R.B., bet otrs Bērziņš vai Bērzs. Katru dienu mēdz tas mainīties. Nav konkrētas iesaukas mums abiem diviem. Kā citi attiecīgajā dienā jūtās, tā arī nosauc.

Pagājušajā sezonā gribēji spēlēt ar gariem matiem. Šogad esi pamainījis imidžu uz konservatīvāku frizūru. Kā tam šosezon esi pievērsis uzmanību?
Jāatzīst, ka bija diezgan grūti ar gariem matiem spēlēt. Vasaras vidū izdomāju, ka paņemšu īsākus, lai būtu vieglāk spēlēt bumbu.

Arī esi viens no daudzajiem basketbolistiem, kurš ir bijis Spānijas jaunatnes sistēmā. Tas laiks gan tādai plašākai publikai palika zem radara, un daudz par tevi tajā laikā nedzirdēja. Pastāsti īsumā, kāda bija tava Spānijas pieredze. Ko no tās paņēmi un kuras lietas tur nesanāca?
Tas gads bija ļoti grūts, pirmkārt, jau mentāli. Pirmo reizi biju prom no Latvijas, vecākiem, ģimenes un draugiem. Konstatēju, ka biju tāds sevī pazudis. Daudz sanāca traumēties. Tur bija četri treniņi dienā. Tas bija kas tāds, ko uz sava ķermeņa nebiju sajutis. Es teiktu, ka spāņi man uzlika pārāk traku slodzi. Mans ķermenis tajā vecumā vēl nebija gatavs ar to visu tikt galā.

Cik liela treniņslodze šobrīd ir VEF rindās, spēlējot profesionālo basketbolu?
Mums tas ir ļoti atkarīgs no spēlēm. Ir tādas spēles, kurās esam mazāk patērējuši spēkus - tad treniņu uzliek grūtāku. Ja ir bijusi sarežģīta spēle, tad iedod mierīgāku režīmu. Treneru un fiziskās sagatavotības korpuss visu laiku seko līdzi slodzēm un attiecīgi pielāgojas.

Lasi vēl...

# Šulcs: "Mūsu identitāte ir spēles kontrolēšana no aizsardzības"
# Jaunzems: "Sajutu savu metienu un uzreiz ieguvu divreiz lielāku pārliecību"
# Lācis: "Iesaku visiem noskatīties "Rīgas Sargus", lai varam sajust latvieti sevī"
# Kulačkovskis: "Pēc koledžas ir sarežģīti izmērīt, kāda līmeņa spēlētājs esi"