Kulačkovskis: "Pēc koledžas ir diezgan sarežģīti izmērīt, kāda līmeņa spēlētājs esi"

26 gadus vecais Matīss Kulačkovskis aizvada savu otro sezonu Latvijas augstākajā basketbola līgā pēc ilgāka perioda mācībām un basketbola spēlēšanas Atlantijas okeāna viņā pusē. Līdzšinējās astoņās sezonas spēlēs Kulačkovskis "Ogres" rindās atzīmējies ar vidēji 11,8 gūtiem punktiem un 5,4 izcīnītām bumbām zem groza. Piektdien Valmierā spēle aizritēja nestandarta apstākļos, jo no darba atteicās elektronika, nedarbojoties ne spēles tablo. ne uzbrukuma laika pulksteņiem. Tādēļ par šādu neierastu situāciju arī pirmais jautājums...

Mēdz gadīties, ka vienam grozam nestrādā laika pulkstenis. Kādreiz tablo mēdz raustīties. Tā, ka nekas no elektronikas nestrādā, to bieži nenākas piedzīvot. Kā no spēlētāja perspektīvas bija būt laukumā un vispār saprast kas notiek?
Mums kā basketbolistiem ir svarīgi adaptēties. Tāpat kā uz laukuma jāpielāgojas dažādām pretinieku aizsardzībām, tāpat tas notika arī šoreiz. Tablo neiet. Tā saucamais šotkloks nav. Vienkārši bija jāadaptējas. Varbūt tas arī palīdzēja, jo neredzējām laiku, nedzirdējām rezultātu, vienkārši spēlējām basketbolu.

Vai uzbrukumu izspēlēs tas radīja savas korekcijas? Ir kombinācijas, kuru izspēle sākas kādā konkrētā uzbrukuma laika sekundē, bet šeit šī vadlīnija nebija. Ieskicē, kas bija tas pie kā bija jāpierod?
Mums jau no paša sākuma, kad skautojām "Valmieru", bija plāns visur svičot (mainīties pie aizsegiem - aut. piez.). Zinājām, ka, ja spēlēsim citu aizsardzību, viņi mūs izmētās un varam zaudēt daudz brīvus punktus. Treneris pieņēma ļoti labus lēmumus, mēs izpildījām plānu un izcīnījām uzvaru.

"Ogrē" jauns saspēles vadītājs - Naidžels Džonsons. Cik daudz kvalitātes viņš iedeva jūsu spēlē?
Domāju, ka ofensīvi viņš mums ir iedevis ļoti daudz. Jau pirmajā spēlē 24 gūti punkti. Domāju, ka viņš būs liels palīgs. Jāturpina strādāt pie savstarpējās sapratnes, un domāju, ka nākotne "Ogrei" izskatās ļoti labi.

Ilgus gadus pats pavadīji štatos, tādēļ vēlējos painteresēties par vispārīgāku tēmu. Brīdī, kad nolem atgriezties Latvijā pirms pagājušās sezonas un sākt spēlēt profesionālo basketbolu, kā ir saprast, kāda līmeņa spēlētājs tu esi? Kura ir tā komanda, kura ir taviem spēku samēriem atbilstoša? Kā notiek šis profesionālās karjeras pirmā soļa izvēles process?
Šis ir ļoti labs jautājums. Mēs to pašu, kad izlēmu spēlēt profesionāli, daudz diskutējām ar savu tēti Viktoru. Protams, izmērīt to, kāda līmeņa spēlētājs esi pēc koledžas, ir diezgan sarežģīti. Ja aizej pa zemu, tad ļoti daudz met iekšā, ja aizej pa augstu, tad nespēlē tik labi un daudz sēdi uz soliņa. Domāju, ka man "Ventspils" variants bija tāds pa vidu. Nebija ne baigi labi, ne baigi slikti. Bija labas spēles un, protams, bija arī sliktas spēles. Tas bija labs mācību process, jo sapratu, kāds spēlētājs es esmu un kāds varu būt. Domāju, ka atnākšana uz "Ogri" man bija labākais lēmums, kādu varēju pieņemt. Izcīnītās uzvaras un statistika to parāda, esmu ļoti apmierināts.

Kas ir tās būtiskākās nianses, kas pēc daudziem gadiem Amerikā, kur basītis ir nedaudz citāds, no jauna šeit ir jāiemācās vai arī jāatsvaidzina kopš jaunatnes līgas aizmirstās?
Šeit tiek spēlēts krietni taktiskāk. Vairāk tiek spēlēts uz lietām, kas ir nostrādātas līdz automātismam. Ja pie pikenrola nāk divi spēlētāji virsū, tad uzreiz meklē piespēli. Arī Amerikā tā teorētiski var spēlēt, taču ļoti labi zinām, ka tur spēlētājiem patīk spēlēt viens pret vienu. Ja jāsalīdzina basketbolu šeit un tur, tad šeit ir taktiskāka spēle, kamēr Amerikā tas viss ir daudz fiziskāks.

Kas ir tās īpašības laukumā, kur "Ogre" tevi visproduktīvāk liek lietā? Kādā spēlē pats jūties visērtāk?
Es varu iemest tālmetienu, teikšu, ka tas ir mans numur viens ierocis. Mēs ar treneri par to esam runājuši, un man ir dota zaļā gaisma metienu izpildīšanai. Kā metējam tas ir viss, ko vien varu vēlēties. Man bija jāpiestrādā pie mentalitātes maiņas, jo, jā, es varu iemest, bet pie tā, ka jāmet, jāmet, jāmet vienalga vai krīt garām vai iekšā, pie tā bija jāpierod. Aizsardzībā esmu gan pietiekami garš, gan pietiekami kustīgs. Varu nosegt kā mazos, tā iet cīņā ar garajiem. Mēs svičojam. Tādā sistēmā varu nospēlēt no viens līdz pieci un tas viss strādā.

"Ogrei" šobrīd ir četras uzvaras astoņās spēlēs - neitrāla bilancīte. Kā tu teiktu, kas šajā sezonas pirmajā mēnesī komandai ir sanācis un kuros elementos spēle vēl būtu jāuzlabo?
Mēs ļoti labi skrienam. Šogad "Ogrei" ir jaunāks sastāvs nekā iepriekšējā gadā un arī vēl gadus pirms tam. Esam ļoti ātri. Naidžels [Džonsons] un Endrū [Korums] mums ļoti labi šādā spēlē palīdz. Bilancīte ir 4-4. Mums tas pirmais zaudējums pret "Raplu" bija ļoti sāpīgs. Noteikti to spēli varējām uzvarēt, tur bija pāris kļūdiņas beigās, kas izšķīra spēli. Šobrīd tās esam izlabojuši. Arī pret Vefu varējām ieķerties. Pret "Tartu" bija ļoti sāpīgs zaudējums. Nākamā spēle mums ir pret "Prometey", bet šī jau ir beigusies un jāaizmirst. Skatīsimies, ko varam darīt, lai cīnītos par uzvaru pret "Prometey".

Šogad "Ogres" basketbolistiem ir jauna mājvieta - "Arēna Ogre". Iepriekš skatītāji piepildīja mazo hallīti, uz kuras izmēriem tas atbalsts bija patiesi skaļš. Kā šobrīd ir daudz plašākajā Arēnā, kāda ir atmosfēra mājas spēlēs?
Atbalsts ir izcils. Mēs visi varam teikt, ka "Ogrei" šajā līgā ir vieni no labākajiem faniem. Viņi allaž ir klāt katrā spēlē, īpaši mājas spēlēs. Ar to, ka plašums ir lielāks, līdzjutējiem arī ir jāstrādā, lai ar bungām un balsīm to ierasto atmosfēru turētu. Arēna ir izcila. Kad parakstīju līgumu ar "Ogri" nemaz, godīgi sakot, nebiju informēts, ka spēlēsim jaunā zālē. Kad to uzzināju un ieraudzīju jauno zāli - tas bija wow! Tas ir ļoti labs uzlabojums Ogres sporta infrastruktūrā.