Putāns: "Sirdī vēl gribēju spēlēt profesionāli, bet naudas Latvijas sportā ir tik, cik ir"

Lai gan darbs kā Vefiņa fiziskās sagatavotības trenerim Albertam Putānam ir prioritāte, tomēr basketbola kedas pavisam ieliktas kastītē un iestumtas pagultē vēl nav. Šosezon viņš ir iekļauts "VEF Rīga" fārmkluba "Rīgas Stradiņu Universitātes" rindās, kas spēlē "Ramirent" Nacionālajā līgā. Ceturtdienas vakarā ar pretinieku sirēnlauzi RSU komanda Valmierā piedzīvoja savu sezonas pirmo zaudējumu, bilancei kļūstot 3-1. Putāns šajā sezonā piedalījies visās četrās komandas spēlēs, caurmērā izceļoties ar 13,8 punktiem, 6,5 izcīnītām atlēkušajām bumbām un 4,2 rezultatīvām piespēlēm vidēji spēlē.

RSU komandai neizdevās pabeigt sezonas pirmo mēnesi ar 4-0, kā to noteikti gribējās. Kā jūtaties par to, ko šobrīd rādāt laukumā?
Man pašam liekas, ka spēlējam skatāmu basīti - dalāmies ar bumbu. Šodien [ceturtdien] bija tāds izņēmums. Kaut kā nesajutām spēli. Vai tas bija izbraukums vai agrais spēles laiks - nezinu, kas traucēja. Vispār man patīk, kā mēs dalāmies ar bumbu un kā mēs skrienam. Principā visi ir tādi spēlētāji, kuri var izcīnīt bumbu un uzreiz raut pāri. Tādā komandā ir ļoti viegli spēlēt.

Kāds ir tas spēles stils, ko treneris Krists Pīternieks no jums vēlas? Kas ir tas, kas komandai ir laukumā jāizdara, lai pēc spēles viņš būtu smaidīgs?
[smejas] Pirmkārt, protams, mums ir jāuzvar. Treneris ļauj spēlēt diezgan brīvi. Principā gandrīz katrs, kurš izcīna bumbu, var uzreiz raut pāri. Mums ir pietiekami liela brīvība. Pirmais ir skatīties iespēju gūt punktus. Nav vispirms jāizspēlē sadarbība. Ja ir iespēja, ejam, uzbrūkam un metam grozā. Pēc tam domājam par kombinācijām. Tiek spēlēts uz visiem. Nav tā, ka uzsvars ir uz vienu spēlētāju, tādēļ visiem ir vieglāk iejusties spēlē.

Lielais jautājums, kādēļ gribēju ar tevi aprunāties - 26 gadu vecumā tāda ļoti interesanta pāreja. Paskatāmies VEF mājaslapā, tur no spēlētāja esi pārbīdīts uz komandas personāla sadaļu kā fiziskās sagatavotības treneris. Kā tas notika? Noprotu, ka profesionālais basītis pašam ir nost no dienas plāna.
Jāsaka, ka diemžēl, jā. Pašam vēl gribējās spēlēt, bet bija apsvērumi, kas lika beigt spēlēt. Nemelošu, tas bija finansiālu apstākļu dēļ. Visu laiku paralēli studēju. Man ir bakalaura grāds fizioterapijā. Šobrīd studēju maģistra programmā uzturzinātni. Man sāka dot iespējas un deva mājienus, ka varētu pārņemt fiziskās sagatavotības pusi. Vasarā vajadzēja mēnesi, lai sevi pielauztu. Sirdī vēl gribēju spēlēt basīti profesionāli. Tomēr šis likās pareizākais lēmums. Situācija Latvijā ar naudu sportā ir tāda, kāda tā ir. Šo iespēju bija grūti palaist garām. Vismaz vēl varu spēlēt normālā līmenī pie Stradiņiem.

Tā trajektorija uz fizioterapeita darbu ir bijis tāds mērķtiecīgāks nodoms, kā sevi paturēt basketbolā ilglaicīgāk, nekā tas būtu tikai spēlējot profesionālā līmenī līdz kādiem gadiem 32 vai bišķiņ vairāk? Tā doma ir jau ilglaicīgi bijusi?
Tas man radās tikai un vienīgi basketbola dēļ. Vēl vidusskolas laikā sāku "Latvijas Universitātes" basketbola sistēmā spēlēt, un tur priekšā bija Ivars Ikstens. Man ļoti patika, kā viņš strādā. Es vēl 12. klasē nezināju, ko gribētu studēt. Iepatika, kā viņš strādā - varētu teikt, ka viņš kļuva par tādu kā elku. Es arī uz to parāvos. Sapratu, ka gribu palikt basketbolā arī ar fizioterapijas un fiziskās sagatavotības pusi. Cik es ilgi esmu basketbolā? 14 - 15 gadus? Pa lielam visu dzīvi.

Noteikti tāda visai dīvaina sajūta. Pagājušajā gadā vēl pret Dairi Bertānu sities treniņos un esat komandas biedri. Viņš visu basketbolā ir dzirdējis un redzējis. Tagad pēkšņi vienā brīdī vasarā sāksi viņu komandēt, kā trenēties un ko darīt. Kāda ir tā dinamika, ka pagājušajā gadā vēl ar šiem spēlētājiem bijāt komandas biedri, bet tagad jau atsevišķos brīžos viņi nonāk tavā pakļautībā?
To man arī sākumā galvā bija grūti saprast, vai es to varēšu - būt džekiem, ar kuriem tikko kopā spēlēju, par treneri. Par komandēšanu... es to neuztveru kā komandēšanu. Drīzāk cenšos palīdzēt viņiem. Viņi ir mašīnas šoferi, es esmu tas, kurš rāda ceļu, kā labāk izbraukt. Viņi ir profesionāļi, un normāli cilvēki visu saprot. Jau no pirmās dienas nav nekādu problēmu. Es esmu normāls džeks, viņi ir normāli džeki. Tā kā nekādu problēmu mums nav.

Paver mums aizkariņu, cik daudz tev ir jāiesaistās treniņu procesā un kādi ir tie tavi uzdevumi, ko galvenais treneris Mārtiņš Gulbis ir uzticējis?
Tātad ir fiziskās sagatavotības puse. Mēs gandrīz katru dienu ejam svaru zālē. Tas, ko tur darām, tas ir uz maniem pleciem. Sekoju visam tam, kas tur tiek darīts. Vadu iesildīšanās procesu, gan pirms treniņiem, gan arī pirms spēlēm. Sekoju līdzi tam, kā viņi ir gulējuši un ēduši. Ievācu informāciju par to. Īstenībā diezgan bieži piedalos arī pašā basketbola procesā. Kur vajag, pieslēdzos palīgā uz aizsardzību. Ja ir pārāk maz spēlētāji, tad ieeju iekšā uzspēlēt. Tā kā man ir jābūt gatavam uz visu.

Tā teikt, aizstāj konusus...
Tieši tā, jā.

Modernā darba puse, skatoties, kā planšetē lēkā tie stabiņi spēlētājiem. Cik sarežģīts ir tas process, darbā ar datiem saprast, kā vari ietekmēt spēlētāju formu?
To procesu domāju, ka esmu jau diezgan labi apguvis. Man ir lielisks palīgs Oskars Ernšteins, kurš līdz šim bija galvenais ar fizisko sagatavotību VEF komandā. Viņš man ir galvenais, kas to visu diriģē. Es esmu tas, kurš ikdienā visu laiku ir uz vietas. Viņš man ir jau ļoti daudz iemācījis, ko es tiešām novērtēju. Jau vasarā viņš mani bija paņēmis pie lielās izlases. Divas nedēļas pastrādāju "Open Gym" [atvērtajos treniņos - no angļu val.], kas man bija ļoti laba pieredze. Iedomājies izlases džekus, un man viņi ir jāvada... [smejas] Tas bija kultūršoks. Tur sapratu, ka ja visu normāli dari, tad nav tik grūti. Pēc tam arī VEF komandā ar to visu bija vieglāk. Neieslīkšu niansēs, ko mēs izmantojam un ko nē, bet ar tiem datiem vispār ir interesanti. Es gribētu sezonas beigās apkopot datus un izvilkt paralēles par to, kāda ir miega kvalitāte un kādi ir bijuši rezultāti spēlēs. Tādu pašu informāciju par ēdienu. Tāpat gribētu paskatīties, kādu iespaidu atstāj uzvarētas vai zaudētas spēles. Tās ir interesantas lietas, un ar datiem daudz ko var darīt.

Paejam atpakaļ tajā, kādā formas tērpā tieši šobrīd atrodies. Cik daudz sanāk iesaistīties RSU treniņprocesā?
Nemelošu, ka ir nedēļas, kurās ir grūti uz kādu treniņu tikt. Labi, ja sanāk viens komandas treniņš. Tajā pašā laikā cenšos pats sevi uzturēt formā. Pēc VEF treniņiem pats eju pastrādāt svaru zālē. Tā kā tieši pirms šīs spēles sanāca uz tikai vienu treniņu šonedēļ aiziet, tad uzreiz jutu, ka ir grūtāk ieiet spēles ritmā. Kā ir, tā jādzīvo. Basītī tāpat visu laiku esmu iekšā kaut vai ar acīm.

Tūdaļ sākas arī Latvijas basketbola "Užavas" kauss. Iepriekšējās divās sezonās spēlēji komandā, kas izcīnīja šo trofeju, tagad atkal vienībā, kurai ir cita veida skatījums uz šo turnīru - tikt līdz tām augstākās līgas komandām un parādīt savu varējumu. Vai jau komandā sākas tāda mīņāšanās un domāšana, kā nu būs kausā?
Par to vēl neesam domājuši, ejam no spēles uz spēli. Tagad beidzās šī spēle un varam sākt domāt par "Užavas" kausu. Ir interesanta situācija, pāriet no VEF uz Stradiņiem. Katrā spēlē nebūsim tie, par kuriem domā, ka uzvarēs. Tādā situācijā esmu jau iepriekš bijis "Latvijas Universitātē" - nekas jauns tas man nav. Man pat kaut kādā mērā patīk tas, kādā situācijā esmu tagad, jo pats vairāk varu ietekmēt rezultātu. Tas noteikti ir patīkami, bet uzvarēt arī gribās. Gribās tikt līdz tiem zeļļiem un iekost viņiem. Tā noteikti ir ekstra motivācija.

Lai līdz zeļļiem tiktu, vēl jāuzveic "Ķekava". Cik daudz tu kā spēlētājs seko līdzi tam, kas notiek Nacionālajā līgā. Seko rezultātiem un spēlētājiem? Vai arī, kas nāk pretī, pret to vienkārši spēlē?
Iepriekš daudz es varbūt tam nesekoju. Taču tā, kā tagad esmu tajā iekšā, tad vismaz pirms spēlēm ir jāapskatās, kuri ir metēji un kuri nemetēji. Kaut kādas profesionālas pieejas ir jāpieturās. Sekoju līdzi aktuālajām spēlēm un paskatos, kā spēlē top komandas arī otrā pusē. Paskatos, kuri spēlētāji labi spēlē, lai sezonā būtu gatavs pret viņiem.

Pēdējās pāris sezonas RSU palika ar koka medaļām. Vai iekšēji ir apņemšanās, ka pienācis laiks pie kāda bleķa tikt?
[smejas] Konkrēti neesam par to runājuši, bet, protams, būtu patīkami tikt pie kādas no medaļām.

Lasi vēl...

# Ķēdis: "Ir interesanti mēģināt izskolot augšupejošos talantus"
# Ar ierastajiem favorītiem un jaunām sejām sākas Nacionālās līgas sezona
# Pozņaks: "No agras jaunības neesmu specializējies vienā sporta veidā"
# Ķeķis: "Nevaru iedomāties, ka LBL2 līmenī varētu spēlēt kur citur kā Saldū"
# Immers: "Basketbols krusto ceļus - uz Limbažiem atveda sapazīšanās ar Ošiņu"
# Pļavnieks: "Visi džeki "Jelgavas" komandā man ir čomi, vienkārši baudu"