Autors: Emils Ozerinskis

Pļavnieks: "Visi džeki "Jelgavas" komandā man ir čomi, vienkārši baudu"

"Ramirent" Nacionālajā basketbola līgā līdz izšķirošajai fāzei aizgājušas izslēgšanas spēļu turnīra pirmās kārtas nokaitētākās sērijas. Ceturtdienas vakarā pamatīga sensācija varēja notikt Valmierā, kur pērnās sezonas vicečempioni "Jelgavas" basketbolisti bija piestumti pie Gaujas stāvkrastu malas. Kristapa Pļavnieka sniegums spēles beigās ļāva jelgavniekiem pagarināt sezonu. Saspēles vadītājs pēc izlīdzinājumu sērijā panākošās uzvaras dalījās savās pārdomās ar portālu Sportacentrs.com.

Kristaps Pļavnieks savulaik pārstāvējis visu vecumu Latvijas jaunatnes basketbola izlases, kopā ar savu vārda brāli Kristapu Porziņģi 2013. gada Eiropas U18 čempionātā Rīgā paliekot sāpīgajā ceturtajā vietā. Profesionālās karjeras laikā saspēles vadītājs spēlējis "VEF Rīga", "Jelgavas", "Ogres", "Jūrmalas", "Liepājas" un "Valmiera Glass/ViA" komandās. Kopš 2020. gada Pļavnieks spēlē Latvijas basketbola līgas piramīdas otrā spēcīgākā turnīra Nacionālās līgas (LBL2) vienā no vadošajām komandām "Jelgava".

Pats basketbolists, kurš jelgavnieku rindās šogad caurmērā gūst 16,7 punktus un izdara 5,2 rezultatīvas piespēles, jūtas apmierināts ar spēlēšanu Zemgales komandā un pēc profesionālā basketbola vairs neraujas. Izslēgšanas spēļu turnīrs gan jelgavniekiem sācies ar krietni spraigākām spēlēm nekā pirms sērijas varēja paredzēt. Šovakar pulksten 19:30 jelgavnieki dosies izšķirošajā ciņā par iekļūšanu ceturtdaļfināla kārtā.

Ar pirmo numuru izsētā komanda pret astotās vietas komandu. Pirms sērijas varēja domāt, ka nekādiem sarežģījumiem nevajadzētu rasties. Taču redzam, ka cīņa izvērtusies ļoti saspringta. Otrajā spēlē bijāt piecu minūšu attālumā no sezonas noslēgšanas. Pastāsti, kādēļ šī sērija ir izvērtusies tik sarežģīta.
Labs jautājums... [nopūšas] Es teiktu, ka tas viss jau sākās pirmajā spēlē, kad slikti iesākām. Valmierieši sajuta, ka var ieķerties. Man liekas, ka mēs vēl paši ar sevi cīnāmies un viņi to izmanto. Tādēļ mums ir grūti. Nespējam realizēt savas iespēja. Viņi ir jauni un uzspiež savu ātro basīti. Mēs brīžiem noguļam un iekrītam aizsardzībā. Tas ir tas, kas sagādā problēmas. Manuprāt, šīs bija divas ļoti sliktas spēles mūsu izpildījumā. Uz trešo bišķiņ ir jāsaņemas.

Regulārajā sezonā it kā komandai viss ir kārtībā - pirmā vieta Rietumos. Taču kaut kāda iemesla dēļ neesat bijuši gatavi play-off intensitātei. "Užavas" kausā izkritāt pret "Salaspili", tagad valmieriešiem izdodas ieķerties sērijā. Kādēļ tā?
Nezinu, nezinu... Viss komandas kodols ir pieredzējuši džeki. Visi šādās situācijās esam bijuši. Nezinu kādēļ, bet cīnāmies ar sevi. Mēģināsim to pārlauzt. Ir tikai diena starpā līdz trešajai spēlei. Kādēļ tieši izšķirošajās spēlēs tik slikti spēlējam, tam man skaidrojuma nav. Jāiet no spēles uz spēli uz priekšu. Šodien vinnējām. Tagad par to aizmirstam un gatavojamies nākamajai.

Pašam šīs spēles sākums statistiski bija kluss. Spēli uz sevi sāki ņemt pēc pārtvertās bumbas laukuma centā, kas ievadīja ātro uzbrukumu un pēc tam arī ar metieniem pavilki. Kurš bija tas brīdis, kad saprati, ka papēži deg un spēle jāņem savās rokās?
Jā, kā tu jau teici, iepriekšējā spēlē metieni neaizgāja. Arī šodien iesāku slikti, tieši tādā metienu kvalitātes ziņā. Es tā īsti nedomāju, ka, lūk, ir mirklis, kad ir jāņem. Vienkārši saproti, ka ir jādara kaut kas cits nekā mēs esam ieraduši darīt iepriekšējās trīs ceturtdaļas. Iepriekšējās ceturtdaļas kāds cits ņēma uz sevi, bet, kad redzi, ka kaut kas nesanāk, ir jāpamaina. Pamēģināju un kaut kādā brīdī jau vienmēr aiziet.

Rietumu zonā regulāro sezonu uzvarējāt. Skatāmies tabulā, redzam, ka "Kandava" un "Saldus" ir spēcīgas. Taču kuras bija tās komandas, kas jums spēles stila ziņā sagādāja lielākās grūtības?
Tagad jāpadomā. Protams, "Kandava" mums visu laiku ir principiālie pretinieki. Tas nav noslēpums. Tikmēr, kamēr mēs paši spēlējam savu basīti, viss ir kārtībā. Ļoti bieži problēmas radām paši cīnoties ar sevi. Tā notika tad, kad mājās pirmo spēli zaudējām "Tukumam" un pēc tam arī "Saldum". Nekādā gadījumā nenoniecinot pretinieku, mēs zaudējam, nevis viņi vinnē.

Tev pašam tagad ir 28 gadi - parasti basketbola spēlētāja pīķa vecums. Taču kopš 25 gadiem jau spēlē šajā, tā saucamajā, pusamatieru līmenī. Kādas šobrīd ir tavas attiecības ar basketbolu? Vēl turies pie kādiem augstākiem basketbola mērķiem, vai šobrīd tā ir kļuvusi par spēlēšanu priekam "Jelgavas" komandā?
Visu pateici tā, kā tas arī ir. Nav īsti nekādi augstāki mērķi. Teiksim tā, ka es nedaru neko, lai kaut kur augstāk spēlētu. Es strādāju un spēlēju basīti "Jelgavā". Pašreiz mani apmierina šī situācija, un es esmu priecīgs. It kā jebkurā brīdī viss kas dzīvē var mainīties, taču uz doto brīdi noteikti nē.

Kristaps Pļavnieks savā pēdējā profesionālajā spēlē. Foto: Jānis Lārmanis

Kāda tobrīd bija tā situācija? Tā saucamais "lielais" basketbols pateica, ka vairs neesi augstākās līgas komandām aktuāls, vai arī pašam tas, ko pie mums saucam par profesionālo sportu, vairs nebija interesants?
Vienā brīdī bija tāds kā klikšķis... Tajā brīdī tieši Valmierā spēlēju, un kovids pārtrauca to sezonu. Tad ņem un sēdi mājās. Nezināju būs vai nebūs. Nezini īsti kas būs. Sāku aizdomāties par to, ko darīšu pēc basketbola. Vai vispār ir vērts to darīt. Sapratu, ka Latvijā nosacīti vari malties, taču tam īsti jēgu neredzēju. Pamēģināju nosacīti citu ceļu. Mani uzņēma Jelgavā, un pagaidām esmu ļoti apmierināts par to. Viss ir forši.

Daudzi jau runā, ka Jelgavā basketbola komandai vajadzētu spēlēt augstākajā līgā. Taču realitātē pilsēta augstākās līgas komandas dažādos sporta veidos var pacelt tik, cik var. Kas tev kā spēlētājam ir BK "Jelgava" šarms? Kas tev ļauj šajā organizācijā justies labi un kas tevi iepriecina par šādu "Jelgavas" komandu, kas katru gadu cīnās par Nacionālās līgas medaļām?
Tā noteikti ir komanda - komandas biedri. Visi džeki man ir čomi. Ar ikvienu ir ļoti labas attiecības. Es nezinu, kā ir ar mikroklimatu citās komandās, bet mums tas ir vienkārši izcils. Ejot uz treniņiem un spēlēm, kopā ar tiem džekiem atslēdzies no visa. Vienkārši izbaudi. Pluss vēl ir pievienotā vērtība, ka vari sacensties un kaut ko vinnēt. Es domāju, ka arī pārējie komandas biedri teiktu to pašu, ka izbauda šo pasākumu uz visiem simts.

No tribīnēm bieži vien liekās, ka azarta ziņā Nacionālajā līgā tā sišanās ir krietni vien interesantāka nekā profesionālo komandu spēlēs. Kā tas ir no spēlētāju pozīcijām?
Jā, man arī tam gribas piekrist. It īpaši tad, kad sākas izslēgšanas spēles. Gan tribīnes visur ir skaļas un pilnas. Jebkurš jebkuru var vinnēt. Katru gadu pa bišķim tas līmenītis aug, jo daudzi spēlētāji nāk lejā no augstākām līgām. Tāpat kādā gadā studentu komandas ir labākas. Vismaz man pašam tā liekas, ka intrigas ziņā ir interesantāk nekā augšā.