Vai Latvija iedzīs vēl vienu naglu Bulgārijas basketbola zārkā?

Desmit gadi sarūgtinājuma

“Mums ir jāizcīna šī uzvara par katru cenu, jo zaudējums Latvijai, visticamāk, būs vēl viena nagla Bulgārijas basketbola zārkā,” preses konferencē pirms gatavošanās sākuma daiļrunīgs bija Bulgārijas izlases kapteinis Čavdars Kostovs. Kāpēc šāda “tagad vai nekad” līmeņa retorika no izlases kapteiņa? Atbildi meklēju pie Bulgārijas sporta portāla Sportal.bg basketbola apskatnieka Vasila Nedjalkova.

“Desmit gadi sarūgtinājuma - kvalifikāciju pēc kvalifikācijas...” jautāts par Bulgārijas šī brīža basketbola stāvokli, emocijas neslēpj Nedjalkovs. “Lai gan cenšos būt optimists, šobrīd mums neiet labi. Katru gadu basketbolā ir skandāli - tas nevar nākt par labu. Mēs nezinām, kā sagatavot spēlētājus, vietējā līgā dominē amerikāņu pirmgadnieki. Ceru, ka kaut vai tikai tik tuvā iespēja kvalificēties Eiropas čempionātam varēs motivēt bērnus sākt trenēties basketbolā, un cilvēki, kas ir atbildīgi par jaunatnes audzināšanu, paveiks savu darbu.”

Fakti paver skumju ainu. Laiks, kad bulgāri bija Vecā kontinenta groza bumbas virsotnē, ir desmitiem gadu senā pagātnē (1957. gada Eiropas sudrabs, 1961. gada Eiropas bronza). Pēdējoreiz “EuroBasket” finālturnīrā Bulgārija ar Īdžeju Roulendu sastāvā spēlēja 2011. gadā Lietuvā. Toreiz Ainars Bagatskis (ar asistentu Robertu Štelmaheru pie sāniem) spēra pirmos soļus “EuroBasket” starmešos. Ja latvieši ar piespiedu paaudžu maiņā komplektētu sastāvu zaudēja visās piecās spēlēs, tad bulgāri palika ārkārtīgi sāpīgu soli no otrās kārtas. D grupas finišā cīņā par pēdējo trešo vietu uz otro kārtu trim komandām bija vienāda bilance (2-3), bet gruzīni, pateicoties labākai punktu attiecībai, apsteidza gan Bulgāriju, gan Ukrainu.

Kopš tā laika finālturnīrs vairs nav sasniegts ne reizi. Kvalifikācijā uz 2013. gada “EuroBasket” atkal izšķiroša bija tikai punktu attiecība, uz 2015. gadu - tikai viena uzvara sešās spēlēs neļāva pat sapņot par kvalificēšanos. Mēģinot kvalificēties 2017. gada Eiropas čempionātam, nelīdzēja arī lielākās zvaigznes Aleksandra Vezenkova klātbūtne - divas uzvaras sešās spēlēs, grupā apsteigta vien Kosova, bet uz čempionātu no šīs grupas aizbrauca Ukraina un nākamā Eiropas čempione Slovēnija.

Ar Vezenkovu nerēķinās, par pagātnes nopelniem veterānus neņem

Aleksandrs Vezenkovs iededz nelielu gaismas staru Bulgārijas tumšajā basketbola pagrabā. Bulgāru ģimenē Kiprā dzimušais basketbolists uzauga Grieķijā, un šodien viņš oficiāli ir visu trīs piesaukto valstu pilsonis. Cienot senču izcelsmi, Vezenkovs jau jaunieša vecumā izvēlējās pārstāvēt Bulgāriju uz starptautiskās basketbola skatuves. Četras dienas pēc Kristapa Porziņģa dzimušais basketbolists pārstāvējis Saloniku “Aris”, spāņu superklubu “Barcelona”, bet kopš 2018. gada vasaras pārstāv Pirejas “Olympiacos”. NBA draftētais (2017. gada draftā 57. numurs, Bruklinas “Nets”) uzbrucējs šosezon Eirolīgā vidēji guvis 9,1 punktu, teicami uzbrūkot no tālienes, kā arī izcīnījis 4,7 atlēkušās bumbas - šī ir Vezenkova labākā sezona karjerā.

Tāpat kā Latvijā, tuvojoties katram kvalifikācijas logam, izskan cerību pilni jautājumi par Eirolīgas spēlētāju iespējamo ierašanos, arī Bulgārijā tā ir ierasta prakse attiecībā uz vienīgo valsts pārstāvi Eiropas prestižākajā klubu turnīrā. Arī šoreiz bulgāri cer, taču situācija nav labvēlīga. Lai gan “Olympiacos” spēle ir 18. februārī un pēc tās teorētiski varētu paspēt atlidot uz Rīgu, ir vairāki iemesli, kāpēc šāds scenārijs ir maz ticams. “Iespēja, ka viņš spēlēs, ir niecīga,” Nedjalkovs norāda ne tikai uz Vezenkova nesen gūto savainojumu, bet arī faktu, ka “Olympiacos” šobrīd ir bēdīgā situācijā - pieci zaudējumi pēc kārtas un palaist uz izlasi tikko no savainojuma atgriezušos spēlētāju, kurš turklāt aizvada savu labāko karjeras sezonu un ir pamata piecinieka spēlētājs, nebūtu prāta darbs no Grieķijas kluba puses.

Kurš ir nākamais labākais Bulgārijas izlases spēlētājs? Amerikāņu naturalizētais saspēles vadītājs Dī Bosts, kurš vidēji kvalifikācijā guvis 16,3 punktus, atdevis 5,8 piespēles, izcīnījis četras bumbas un pārtvēris 2,5 bumbas. 31 gadu vecais Bosts vidēji spēlē izmet vairāk nekā 14 metienu, taču uzbrūk ar zemu precizitāti (no spēles - 31%, 3p. - 29,3%, soda metieni - 63%). Bosts par “bulgāru” kļuva pirms 2016. gada kvalifikācijas turnīra, taču prakse piešķirt pasi kādam viesspēlētājam nav jauna. Piemēram, Rīgu labi iepazinušais Īdžejs Roulends (pārstāvējis “Baronu” un VEF) pārstāvēja Bulgāriju pat divos Eiropas čempionātu finālturnīros - gan 2009., gan 2011. gadā.

“Viņš ir mūsu nākamais labākais spēlētājs aiz Vezenkova, un tas nav labi Bulgārijas basketbolam,” pārdomās dalās Sportal.bg žurnālists. “Dī ir lielisks spēlētājs, viņš to parāda savā klubā [“Monaco”] Francijā un Eirokausā, bet kopumā tas apliecina to, ka mums ir problēma ar treneriem - mēs paši nespējam izaudzināt zvaigznes. Jums ir Porziņģis, Bertāns, Kurucs, Šmits, Timma un daudzi citi. Mums tādu luksusa preču šobrīd nav. Un nav arī uzlecošo zvaigžņu. Mana cerība ir uz diviem talantīgiem puišiem Spānijā - Konstantīnu Kostadinovu, kurš spēlē Madrides “Real” U18 komandā, un Emilu Stoilovu, kurš ir Madrides “Estudiantes”. Varbūt viņi varētu vest cīņā mūsu nākamo izlases paaudzi.”

Bulgārijas izlases galvenais treneris Rosens Barčovskis vēlējies redzēt abus nosauktos centrus, taču Stoilovu klubs neesot laidis. Tikmēr vien 17 gadus vecais Kostadinovs pirmo reizi izsaukts uz pieaugušo izlasi. Trenera vēlme redzēt jaunas asinis garajā galā ir saprotama, liek noprast Nedjalkovs. “Mums nav labu centru, tas ir mūsu vājākais punkts,” bez šaubīšanās teic žurnālists. “Droši vien atceries, kā [Mārtiņš] Meiers izrīkojās ar mums soda laukumā pagājušogad (27 punkti, metieni no spēles - 8/13, soda metieni - 11/17) - neviens viņu nevarēja apturēt. Mums ir divi centri - Staņislavs Vakļinovs un Andrejs Ivanovs, bet viņi nav spējīgi mums palīdzēt soda laukumā. Ar viņiem pret Bosniju novembrī zaudējām atlēkušās bumbas 31-52, pret Grieķiju - 38-60...” Starp citu, sākotnējā kandidātu sarakstā Vakļinova nemaz nebija, taču aizsarga Venčislava Petkova savainojums lika meklēt papildspēkus - šoreiz vietējā kluba “Beroe” centra Vakļinova izskatā. Jau sākoties nometnei, savainojumu guva Artūra Žagara vienaudzis Cvetomirs Černokojevs, kurš ikdienā spēlē Slovākijas čempionātā. Viņa vietā sastāvā iekļauts gados vecākais uzbrucējs Alekss Simeonovs, kurš spēlē vietējās līgas līdervienībā.

Kas vēl būs Bulgārijas sastāvā Rīgā? Nedjalkovs uzskata, ka ne visi labākie pieejamie: “Uz Rīgu brauksim bez diviem no mūsu labākajiem spēlētājiem pēdējo desmit gadu laikā - Pāvela Marinova un Božidara Avramova. Viņi sezonai ieskrējās palēnām, bet viņi ir spējīgi būt par izlases līderiem ar savu pieredzi un visu, ko sasnieguši karjerās.” 32 gadus vecais uzbrucējs Marinovs, kurš izlaida visu iepriekšējo sezonu, šajā atlases ciklā piedalījās divos mačos novembrī, taču nespēja izcelties ar lietderīgu darbību. Tikmēr 30 gadus vecais aizsargs Avramovs, kurš karjeras pirmsākumā pabija pat spāņu “Valencia” apcirkņos, sastāvā bija pērnā gada februārī, taču divos mačos aizmeta garām visus desmit metienus, pret Latviju sešās minūtēs izceļoties vien negatīvajās statistikas ailītēs.

“Nedomāju, ka viņi nav izsaukti kādu savainojumu dēļ. Treneris vienkārši izvēlējās viņus neiekļaut sastāvā,” neraugoties uz spēlētāju blāvo sniegumu iepriekšējās izlases cīņās, žurnālists uzsver, ka šie vīri būtu lieti noderējuši izšķirošajā cīņā pret Latviju. Avramovs nule kā palīdzēja Botevgradas “Balkan” ar 19 punktiem, diviem no tiem sekundi pirms mača beigām, FIBA Eiropas kausa grupu turnīra izšķirošajā mačā par iekļūšanu Top16 Stambulā apspēlēt “Bešiktaš”.

Lielākā daļa izlases spēlētāju nāk no vietējā čempionāta. Tajā šosezon spēlē deviņas komandas - par vienu mazāk nekā pērnsezon, jo līdz bankrotam pagājušogad nodzīvojās slavenākais Bulgārijas klubs Sofijas “Lukoil Academic”, kurš aizgāja pa skuju taku ar visu savu bagāto vēsturi (26 Bulgārijas čempiontituli, divreiz spēlēts Eirolīgas finālos u.c.). Astoņās no deviņām komandām ir ārzemnieki, sešās no tām vismaz četri, lielākoties amerikāņi.

Nedjalkovs uzskata, ka vietējās līgas līmenis nespēj dot pienācīgu spēļu praksi izlašu kandidātiem. “Mūsu top klubiem ir mazāki budžeti nekā, piemēram, Šveices čempioniem. Tā bijusi problēma jau desmit gadu garumā - klubiem nav naudas. Basketbols Bulgārijā nav tik populārs, futbols un volejbols noteikti ir iecienītāki. Šosezon mums ir interesanta līga, labākajiem klubiem “Rilski Sportist”, “Levski” un “Balkan” ir labākie sastāvi pēdējo piecu sešu gadu laikā.” Atļāvos kolēģim neminēt, ka Latvijas čempionātā tikmēr ir sešas komandas, no kurām par simtprocentīgi profesionālām var saukt četras. Arī starptautiskajos turnīros bulgāriem šosezon ir divreiz vairāk komandu nekā mums. Tomēr Latvijai izlases līmeņa basketbolisti lielākoties atraduši darbu ārzemju klubos un ikdienā tiek pie laba līmeņa spēļu prakses.

Gatavošanos sāk nedēļu ātrāk, Bosta līdzdalība neskaidra

“Grūti nosaukt mūsu izlases stiprās puses pēc diviem zaudējumiem novembrī. Pret Bosniju un Hercegovinu izskatījāmies pēc amatieru komandas. Pret Grieķiju labi spēlējām aizsardzībā, bet ar to tik un tā nebija gana,” bulgāru kolēģis mēģina rast pozitīvisma garu pirms izšķirošās spēles pret Latviju. “Mēs pārāk daudz paļaujamies uz trīspunktniekiem. Tas, protams, var būt ļoti noderīgi, ja ir mūsu diena un tie krīt.”

Statistika Nedjalkova sacīto apstiprina - bulgāri šajā kvalifikācijas ciklā vidēji mačā trāpījuši 10,8 trīspunktniekus, kas ir otrais augstākais rādītājs starp pilnīgi visām komandām. Toties vidēji izmesti 35,5 tālmetieni - pārliecinoši augstākais rādītājs turnīrā. 30,3% realizācija ir tikai 26. labākā 32 komandu vidū. Kontrastam - Latvija trāpījusi 35% trīspunktnieku, kas ir 11. rādītājs kvalifikācijā.

Kamēr Latvijā un citās spēcīgās, bet mazās basketbola nācijās FIBA un Eirolīgas konflikts atstājis negatīvas sekas uz vīriešu valstsvienībām, bulgāri to izbauda. “Pēc izlozes, nonākot vienā grupā ar Grieķiju, Latviju un Bosniju, protams, bija visai negatīva reakcija, bet bija cerības FIBA un Eirolīgas kara dēļ un arī tāpēc, ka izlasēm nevar palīdzēt NBA spēlētāji,” norāda Sportal.bg basketbola zinātājs. “Pēc pirmajām spēlēm pret Grieķiju (63:73) un Latviju (110:104) cerības kļuva vēl lielākas. Beidzot cilvēki tiešām sāka ticēt, ka varam uzvarēt šīs komandas, ja tām sastāvā nav labāko spēlētāju. Pat tad, ja mums nav Vezenkova.”

Latvijas un Bulgārijas pirmā apļa spēle izvērtās episka - pusminūti pirms pamatlaika beigām Latvijai bija septiņu punktu pārsvars, taču bulgāri spēja panākt izlīdzinājumu un uzvarēt otrajā pagarinājumā. Tā ir vienīgā bulgāru uzvara kvalifikācijā, taču deva iededza cerību. “Tas bija vienreizējs brīdis. Abas komandas atdeva sevi pilnībā šajā trakumā, bet man jāatzīst, ka tā bija veiksmīga uzvara, atceroties, cik daudz izšķirošus metienus beigās trāpījām - pilnīgi neticami,” piesardzīgs par bulgāru cerībām ir kolēģis Bulgārijā.

Tas, ka lielākā daļa izlases spēlētāju pārstāv vietējos klubus, ļāva Bulgārijai sākt gatavošanos izšķirošajām cīņām krietni agrāk, nekā to dara pārējie. Bulgāri jau 10. februārī sapulcējās uz nometni Samokovā. Līdzīga nometne bija arī iepriekš, taču tā noveda pie Covid19 uzliesmojuma, vairākiem spēlētājiem aplīpot ar vīrusu tieši šai nometnē. Atšķirībā no Latvijas, Bulgārijas izlases trenerim Barčovskim būs privilēģija pārbaudīt savu komandu kaujas apstākļos vēl pirms cīņas Rīgā. Proti, bulgāri sestdien un svētdien aizvadīs treniņspēles pret vietējiem klubiem “Rilski Sportist” (Bulgārijas čempionāta līdervienība) un “Akademik” (6. vieta), bet pirmdien lidos uz Rīgu.

Tiesa, šie treniņmači jāaizvada ar būtiskiem iztrūkumiem - divi no svarīgākajiem komandas spēlētājiem Dī Bosts un Aleksandrs Janevs pievienosies tikai Rīgā, jo nedēļas nogalē piedalīsies attiecīgi Francijas un Čehijas kausa izcīņās. Turklāt dienvidu vēji atpūtuši informāciju, ka Bosta ierašanās vēl nav par visiem simt procentiem droša, jo Monako klubs, ko pārstāv Bosts, šosezon spēlē ļoti atzīstami, bet kluba ārvalstu īpašniekiem nerūp FIBA iespējamās sankcijas pret Francijas federāciju, kas ir iespējamas, ja bulgāri sūdzētos par kluba rīcību. Savukārt Vezenkovs, ja nu tomēr par milzīgu pārsteigumu būs, tad ieradīsies tikai īsi pirms mača Rīgā. Lai vai kā, bulgāri cer un rēķinās ar Bosta klātbūtni, kamēr Vezenkova gadījumā - cer, bet nerēķinās.

Bulgārijas izlases kandidāti 2021