Ierēdņi un netaisnība - eksperti izceļ sporta skolu sistēmas plusus un mīnusus
Latvijā jauno sporta censoņu izglītība ir jautājums, kurā vietas diskusijai netrūkst. Sportacentrs.com uzrunāja divu Latvijā prominentu sporta skolu vadītājus, Ģirtu Mihelsonu (FS “Metta”) un Gundaru Šēnhofu (BJBS “Rīga”), lai noskaidrotu viņu domas par šā brīža sporta skolu sistēmas galvenajiem plusiem un mīnusiem.
Plusu nav daudz
BJBS “Rīga” direktors Guntis Šēnhofs norādīja, ka, viņaprāt, šā brīža sistēmai ir tikai viens, bet liels un daudz aspektus aptverošs pluss.
“Sporta skolu pastāvēšanas garantijas – treneru algas, sporta zāles, kur trenēties un dalība valsts čempionātos. Arī nometnes tiek finansētas. Tas ir nopietns pluss,” skaidroja Šēnhofs.
Savukārt Mihelsons izcēla tieši ideoloģijas jautājumus. Viņaprāt, ir svarīgi saprast, ka jaunatnes sports Latvijā ir nepieciešams.
“Fundamentāli šo jautājumu esam nostādījuši kā būtisku. Vai tas risina pašu galveno jautājumu par veselīgas, aktīvas un darbspējīgas sabiedrības veidošanu? Manuprāt, nē. Bieži vien diskusijās izskan runas par sasniegumiem, medaļām un prēmijām, bet galvenais jautājums jau ir par veselīgu un darbspējīgu sabiedrību, kas galu galā arī noved pie valsts aizsardzības. Tomēr gribu teikt, ka vēlme mums ir, un tas ir pluss,” sacīja Mihelsons.
Arī viņš kā plusu izceļ faktu, ka uz valsts finansiālu atbalstu drīkst pretendēt arī nevalstiskas organizācijas jeb privātās sporta skolas. Mihelsons gan uzskata, ka pašreizējai sistēmai pārmaiņas ir nepieciešamas, lai sporta skolas no valsts saņemtu vēl lielāku atbalstu.
Ierēdņi un nevienlīdzība
Kad abi sporta skolu pārstāvji tika aicināti izteikties par esošās sistēmas problēmām, atbildes kļuva garākas un izvērstākas. Piemēram, Šēnhofs akcentēja ierēdņu un birokrātijas pārlieku būtisko lomu sporta skolu attīstībā.
“Tā ir problēma ne tikai sporta sistēmā, bet visur. Es runāju par ierēdņu izstrādāto dokumentu jūru. Šie dokumenti sporta skolu vadības padara ļoti nervozas, jo nepieciešamo prasību izpildes process ir ļoti darbietilpīgs. Šobrīd īsti nevaru atbildēt, kā to apkarot. Manuprāt, būtu nepieciešams ierēdņu funkciju audits valsts mērogā,” sacīja Šēnhofs.
Sportacentrs.com jau vēstīja, ka nesen akreditētās sporta skolas šobrīd aktīvi cīnās par valsts finansējumu, kas paredzēts treneru algu nodrošināšanai.
Ja nesen izveidotajām sporta skolām jācīnās par finansējuma saņemšanu, tad “vecajām” skolām šis jautājums galvassāpes nesagādā. Tiesa, kā uzskata Šēnhofs, valsts nodrošinātās treneru algas ne tuvu nav pietiekamas.
“Ar šīm algām faktiski nav iespējams iztikt. It sevišķi treneri, kuriem ir ģimenes ar bērniem. Līdz ar to jāmeklē citi veidi, piemēram, ar vecāku līdzfinansējums,” norādīja “Rīga” direktors.
Tāpat pieredzes bagātais sporta skolas direktors apgalvoja, ka, viņaprāt, bērnu vecāki ļoti labi zina savas tiesības, bet bieži vien pilnībā aizmirst savus pienākumus un atbildības.
“Šodien mēs bērniem īsti pat nedrīkstam pakratīt ar pirkstu, jo nav pārliecības, ka vecāki nepārpratīs,” sacīja Šēnhofs.
Ilggadējais “Rīga” vadītājs ir pārliecināts, ka sporta skolu sistēmas reforma tuvojas, bet viņam bažas rada tās potenciālais izpildījums.
“Reforma briest, to esmu dzirdējis vairākkārt. Ir skaidrs, ka politiķi neko saprātīgu nespēs izdomāt. Vai viņi izšķirsies par nopietnas darba grupas veidošanu, iekļaujot tajā reālus sporta vides cilvēkus? Šaubos... Es teikšu atklāti – man ir bail. Ja sāksies sporta sistēmas reforma, mani biedē iespējamie iznākumi. Tad jau, iespējams, lai labāk paliek kā ir,” piebilda Šēnhofs.
Savukārt Mihelsons pie galvenajiem mīnusiem izcēla pašvaldības un privāto sporta skolu nevienlīdzību.
“Pašvaldības un privātā sektora sporta skolas nav līdzvērtīgas. IZM kontekstā varētu teikt, ka daļēja vienlīdzība ir. Kāpēc daļēja? Šobrīd jaunajām skolām nav konkrētu kritēriju, kā pretendēt uz lielāku līdzfinansējumu, ja pieaug bērnu skaits, kas vēlas sportot jaunizveidotajās sporta skolās,” sacīja Mihelsons.
Vēl viena netaisnība, viņaprāt, ir tieši pašvaldību attieksme pret privātajām un pašvaldību sporta skolām.
“Iestādē, kuru dibinājusi pašvaldība, iespējams par izdevīgākiem nosacījumiem saņemt infrastruktūru, kā arī apjomīgāku līdzfinansējumu pedagogu algām, nometnēm, dažādiem izbraucieniem utt. Savukārt pārējie var pieteikties konkursos. Ja pašvaldības finansējums par vienu skolnieku pašu dibinātās skolās var būt ap 1000 eiro gadā, tad šajos konkursos var pretendēt uz labi ja pāris desmitiem eiro gadā,” skaudro realitāti skaidroja Mihelsons.
Sporta skolu sistēma Latvijā ir raidījuma (Bez)maksas sports janvāra sērijas galvenais temats. Sporta žurnālistiem Jānim Celmiņam un Rolandam Eliņam studijā uz sarunu pievienosies Sporta skolu direktoru padomes priekšsēdētāja un Limbažu Novada sporta skolas direktore Diāna Zaļupe, Latvijas Treneru tālākizglītības centra vadītāja Signe Luika, kā arī bijusī izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece.
Savukārt papildus intervijās viedokli par šo jautājumu izteica arī Ģirts Mihelsons (FS “Metta” ģenerālsekretārs), Krišjānis Rēdlihs (Sporta skolas BIG vecākais treneris un valdes loceklis) un Guntis Šēnhofs BJBS “Rīga” direktors).
Janvāra sēriju televīzijas kanālā TV4 varēs vērot jau šovakar plkst. 21. Pēc tam tas būs atrodams TV4 "YouTube" kontā, kā arī populārākajās audio straumēšanas vietnēs.
Raidījums veidots ar mediju atbalsta fonda ieguldījumu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4.
+1 [+] [-]
Pirmkārt, skolu sports, kur iesaistīts ir ikviens skolnieks. Tas, ka skolās nepieciešams lielāks skaits sporta stundu, labāka infrastruktūra ar inventāru, ģērbtuvēm un dušām, sen jau tiek runāts, tikai līdz naudas piešķiršanai parasti lietas neaiziet. Tieši šajā līmenī tiek izmēģināti dažādi sporta veidi un noteikti tie censoņi, kuriem ir kāda perspektīva.
Otrā sadaļa ir sporta skolas. Paradoksāli, bet Latvijā noteikti vairāk par pusi "sporta skolu treneru" tos pašus bērnus "trenē" arī skolās kā sporta skolotāji un daudzi arī sporta klubos kā treneri. Trīs vienā, tā teikt, bieži ar vieniem un tiem pašiem bērniem, jo kāds par to ir izdomājis piešķirt finansējumu.
Sporta skolai nav jābūt katrā miestā, lai treneris pierakstītu savas grupas sastāvā arī tādus fruktus, kuri nekad treniņos nav redzēti. Jo vajag kaut kā sakasīt to treniņgrupu. Sporta skolām jābūt tur, kur ir pieteikami daudz bērnu vai arī ir infrastruktūra, tiem dažiem citu novadu talantiem var piedāvāt labus hosteļus, ja nepieciešams.
Un tad ir trešā grupa- sporta klubi, kas pat Latvijas bezfinansējuma situācijā sevi ir ļoti labi pierādījuši, kā piemēram, orientēšanās, florbols, daļēji hokejs.
Es neredzu jēgu sporta skolām tādā mazā valstī kā Latvija ar tik mazu bērnu un treneru resursu, ja ir gan skolu sports, gan sporta klubi, kur tiešām nokļūst meistarīgākie un motivētākie, kuri 18 gados, pēc vidusskolas nepazūd, jo pēc sporta skolas par viņiem vairs nevienam nav daļas. Es noteikti balsotu par Igaunijas sistēmu, kur pagaidām ir hibrīda situācija, bet klubi gūst acīmredzamu virsroku sasniegtajos rezultātos pār sporta skolām, cik nu tur to vēl ir palicis.
[+] [-]