12.-14. diena: pirmās ķezas - nesasniegta Kolumbija, neatrasts Ronaldu grafiti

Saranskā pirmdien pēc vēlās spēles starp Portugāli un Irānu atmosfēra bija patīkama - irāņi, neskatoties uz izstāšanos, varēja būt lepni par savas komandas parādīto vēlmi sensacionāli izslēgt Eiropas čempioni (bija ļoti tuvu!), bet portugāļi priecājās par iekļūšanu 1/8 finālā.

Lai tik vēlā stundā vēl kaut cik kvalitatīvi paēstu, bija nepieciešama veiksme. Pareizā taktika šādos gadījumos - novirzīties no galvenās ielas, pa kuru slāj fanu tūkstoši, un mēģināt atrast klusāku, taču pietiekami nozīmīgu ielu. Man izdevās.

Tā kā uz Saransku nolēmu doties pēdējā brīdī, pirmo reizi ceļojuma laikā nācās samierināties ar gultas vietu, nevis pilnu dzīvokli. Tomēr viss izvērtās nedaudz citādi. Saimnieki ierādīja vienu no trim gultas vietām, bet bija vēl tikai viens viesis - krievu īpašnieki noteica, ka man būšot interesanti ar viņu aprunāties, esot interesants sarunu biedrs, pēc tautības francūzis. Par to man bija šaubas, jo pie viņa gultas bija piekārts Portugāles karogs. Es ātri dzīvokli pametu, bet kad pēc mača ap vieniem naktī atgriezos, viņa mantiņu vairs nebija. Citiem vārdiem - pasūtīju gultas vietu, bet beigās saimniekoju pats itin plašajā dzīvoklī.

No rīta devos meklēt šoferi ("BlaBlaCar"), kur biju viens no diviem pasažieriem. Šoferis un pasažieris, protams, brauca mājup no futbola. Šoferis prasīja, vai esmu irānis. Uz pretjautājumu, vai pēc tāda izskatos, viņš norādīja, ka man esot jocīgs vārds. Brauciena laikā krietni runātīgāks gan bija priekšā sēdošais pasažieris. Laikam pirmo reizi Krievijas tūres laikā saskāros ar, kā lai korektāk pasaka, bravūru. No Krievijas visi baidās, labi, ka Krievijas robežas paplašinās un tā tālāk, un tā tālāk. Mēģināju gulēt.

Kad ieradāmies Kazaņā pirmo reizi, mūs sagaidīja lietavas un plūdi. Pagāja aptuveni nedēļa, ierodos Kazaņā otro reizi un vēl trakāk - atkal stiprs lietus, šoreiz arī pamatīgs krusas lādiņš un atkal plūdi. Šoferis teica, ka neko tādu Kazaņā nav piedzīvojis. Veiksmīgi ietrāpījām. Ejot pa zaļo zonu apkārt milzu peļķēm, man kājas stiga šai zālienā. Ar infrastruktūru Kazaņā problēmas. Izdevās iemūžināt šādu nedaudz ekstrēmu pasākumu:

Peļķu dēļ dzīvokļa virzienā nācās doties līkumiem. Vienu pieturu veicu ar autobusu - man kā žurnālistam bezmaksas brauciens, bet vispār biļete maksā nieka 25 rubļus jeb 34 eiro centi. Arkādijs, kurš brauca no Samāras, ieradās Kazaņā vēlāk. Es sazinājos ar dzīvokļa saimnieku, kurš bija interesants tipāžs. Varam, protams, kļūdīties, bet mums radās pārliecība, ka ar zālīti viņš ir uz tu - imidžs, runas veids, dzīvokļa alternatīvais iekārtojums par to liecināja. Dzīvokli viņš bija pārvērtis par tādu kā mākslas darbnīcu, katrā istabā pa klavierēm, vēl pāris mūzikas instrumenti. Toties ļoti viesmīlīgs un uzmanīgs. Brīdī, kad viņš stāstīja par dzīvokļa īpatnībām, viņam zvanīja mamma, kurai tika stingri norādīts: "Mammu, man ir viesi!"

Spēles mums otrdien nebija, tāpēc galvenais uzdevums bija pavērot Argentīnas un Nigērijas spēli. Atgriezāmies vietā, kurā reiz jau bijām un vismaz es emocionāli jutu līdzi Argentīnai - lai gan žēl bija arī islandiešu un nigēriešu, vēlējos, lai Lionels Mesi vēl paliek turnīrā. Pretējas vēlmes bija blakus sēdošajiem vācu līdzjutējiem (Vācijai Kazaņā bija spēle nākamajā dienā, tāpēc viņi jau iesildījās) - acīmredzot uzskatīja, ka Vācijai nāks par labu spēcīga konkurenta, 2014. gada fināla pretinieka, izstāšanās. Ja vien viņi zinātu, kas notiks pēc mazāk nekā diennakts...

Argentīna izrāva laimīgu uzvaru un restorānā priecājās arī vairāki viesmīļi. Viens no viņiem, neskatoties uz veicamajiem darba pienākumiem, ik pa laikam skaļi pūta līdzpaņemtajā taurītē.

Mums savukārt diennakts laikā bija jāpiesakās 1/8 fināliem. Attēlā var redzēt pieteikuma statusu, bet šodien uzzinājām, ka visas trīs kārotās 1/8 finālu spēles ir akceptētas. Viss notiek!

Otrdien devāmies uz Kazaņas arēnu uz spēli, no kuras, godīgi sakot, neko sevišķu negaidīju. Biju pārliecināts, ka Vācija pēc izmocītās uzvaras pār Zviedriju droši nokārtos panākumu pret Dienvidkoreju un soļos tālāk. Tribīnēs maksimāli ērti pagriezu TV ekrānu, lai cītīgi sekotu Meksikas un Zviedrijas mačam, kurā bija jābūt īstajai drāmai. Tomēr ne pirmo reizi šai turnīrā viss sanāca pretēji nekā gaidīts. Zviedri sabēra bumbas meksikāņu vārtos, bet Vācija neizprotami bakstījās ar korejiešiem. Ja pēc pirmā puslaika joprojām neticēju sensācijai, tad otrā puslaika gaitā ar katru minūti situācija kļuva biedējošāka. Pēkšņi Dienvidkorejai sāka rasties potenciāli bīstami pretuzbrukumi un jūs jau paši zināt, ar ko tas viss galu galā beidzās.

Nespēju noticēt notikušajam un šķita, ka tas pats ir ar visiem apkārtējiem. Preses centrā bija kluss kā kapos. Tiesa, bija saprotams, ka vairums vācu žurnālistu bija devies uz preses konferenci, lai iztaujātu Joahimu Lēvu. Mēs diemžēl nekādas reakcijas nesafilmējām, jo ar līdzjutējiem šai spēlē bija švaki. Likās, ka vairums skatītāju ir krievi, kamēr vāciešu bija pavisam maz, ja runājam par Vācijas standartiem.

Vismaz kaut kas skaists.

Vēl kāds vācu līdzjutējs, prognozējot iznākumu, kļūdījās par septiņiem vārtiem...

Vakariņojot centrā, iepazināmies ar diviem vietējiem puišiem - arhitektu Mihailu un projektu vadītāju (kaut kas saistībā ar naftas produktiem) Andreju. Ilgi norunājām par futbolu, kā arī palūdzām palīdzēt ar "BlaBlaCar" - mums bija jātiek līdz Samārai (Kolumbija - Senegāla) un citā materiālā jau stāstīju, ka šai servisā mēdz izlikt viltus sludinājumus, lai čakarētu šo biznesu. Es biju rezervējis vienu auto, bet sludinājums šķita aizdomīgs. Mihails un Andrejs mēģināja palīdzēt un mēģināja norezervēt citus variantus, taču arī viņiem nesekmējās - vai nu viltus sludinājumi vai arī, uzzinot, ka pasažieri būs ārzemnieki, sāka pamatīgi celt cenu vai pat principiāli atteikt. Līdz šim ar "BlaBlaCar" nebija nekādu problēmu, bet šis vakars/nakts bija gluži kā nolādēts. Galu galā sapratām, ka uz Samāru netiksim un nācās vienu ieplānoto spēli ziedot. Problēma bija, ka tai naktī Kazaņā vairs nebija īsti kur palikt, bet Mihails piedāvāja bez jebkādas samaksas palikt pie viņa - tā kā bijām runājuši ilgas stundas, protams, ka nekādu bažu nebija. Dzīvoklis plašs, ērts, 13. stāvā.

No vienas puses iznākums varbūt nebija nemaz tik slikts. Jā, nesanāca redzēt šai turnīrā kolorītos Kolumbijas fanus (pati spēle nebija no skatāmākajām), toties itin trako ceļojumu padarījām sev vieglāku - no Samāras mums tāpat bija jāatgriežas Kazaņā, un šis pavērsiens nozīmēja, ka varam palikt šai pilsētā kopumā piecas dienas. Atelpa.

Tomēr vēlamies arī ražot saturu Sportacentrs.com lasītājiem, tāpēc Kazaņā, gaidot lielo 1/8 finālu starp Argentīnu un Franciju sestdien, sākām domāt aktivitātes. Komandas šeit ieradīsies tikai piektdien, tādēļ šodien gribējām aizstaigāt līdz abām viesnīcām, kurās apmetīsies komandas. Viena no tām guvusi lielu uzmanību no medijiem - "Ramada" viesnīcas, kurā apmetīsies Argentīna ar Mesi priekšgalā, tuvumā esot milzīgs Ronaldu grafiti. Šodien krievu medijos parādījās ziņa, ka Kazaņas pašvaldība parūpēsies, lai blakus tiktu attēlots arī Mesi grafiti. Atradām viesnīcu, taču nedienas turpinājās - Ronaldu grafiti esot iekšpagalmā un Mesi grafiti darbi tieši šobrīd notiekot, tāpēc aizliegts interesentus laist iekšā. Mesi grafiti būšot gatavs tikai parīt (sestdien) no rīta. Starp citu, mēs nebijām vienīgie, kuri meklēja Ronaldu grafiti - tādu pašu mērķi bija nosprauduši vairāki līdzjutēji un žurnālisti.

Kāroto nedabūjuši, aizstaigājām arī uz viesnīcu "Miraž", kura vizuāli bija daudz pievilcīgāka - nav jābrīnās, jo Francija izvēlējās pirmā. Uzzināju no kārtības sargiem, ka Francijas izlase viesnīcā ieradīsies rīt (piektdien).

Tā ka mums sācis neveikties, bet rīt atkal jauna diena - mēģināsim sadabūt velosipēdus un iespēju robežās apmeklēt kādus pasākumus, kas saistīti ar Francijas un Argentīnas spēli.