9.-11. diena: beļģiete lec pūlī, Krievijas uzbeks par alkoholu, musulmaņiem, meitenēm

Pamazām nogurums uzkrājas un aizvien grūtāk atrast spēka pilnu brīdi, lai pavēstītu par mūsu sekmēm. Vakar gan ar Arkādiju izgājām gandrīz stundu garā tiešraidē (apskatāms arī šeit materiāla apakšā), tā ka vairāk vai mazāk par mūsu gaitām ziniet. Tomēr šai blogā, domāju, uzzināsiet daudz ko interesantu, kas vēl nav izskanējis vai parādīts.

Tātad pēc Horvātijas dārdiem 21. jūnija vakarā Ņižņijnovgorodā pa nakti palikām pie fotogrāfa Sergeja (paldies!), pie kura atgriezīsimies vēl. Nākamajā dienā, piektdien, mums beidzot bija brīvdiena, taču nevarētu teikt, ka diena bija viegla - šoreiz nebija pieejams bezmaksas vilciens un dienas karstumā vairāku stundu garumā bija jāmēro vairāk nekā 400 kilometru garš ceļš ar automašīnu līdz Maskavai, kur mums bija noīrēts dzīvoklis uz divām naktīm. Otro reizi ceļojuma laikā izmantojām "BlaBlaCar" servisu un pa 1 200 rubļiem (16 eiro jeb astoņi eiro katram) devāmies ar kādu šoferi un citu krievu pasažieri, kurš sēdēja viņam blakus, kamēr mēs iekārtojāmies aizmugurē.

Tā kā šoferis brauca ārkārtīgi ātri (vairākjoslu ceļš to ļauj, satiksmes noteikumi gan nē) un karstajā automašīnā bija atvērti logi, komunicēt īsti nevarējām un dzirdēt abu priekšā sēdošo sarunas arī tikai daļēji. Taču šo to jaunu uzzinājām. Piemēram, izrādās, "BlaBlaCar" vēloties slēgt vai vismaz ierobežot valsts, jo šī servisa dēļ aizvien tukšāki paliek starppilsētu satiksmes līdzekļi. Tāpat reizēm viltus sludinājums "BlaBlaCar" liek autobusu šoferi, lai servisa lietotājiem liktu vilties un tomēr izmantot autobusus.

Šoferis, kura izteiksmes veids bija visai primitīvs (piedodiet!), atklāti stāstīja par savām finansēm un minēja, ka nevarētu katru nedēļas nogali doties uz Maskavu, ja nebūtu "BlaBlaCar". Viņa alga ir tikai 15 tūkstoši rubļi (203 eiro). Abi divi priekšā sēdošie regulāri paņirgājās par varasvīriem un, viņuprāt, regresējošo valsti. Bez maz vai slavēja padomju laikus: "Toreiz valsti slauca cilvēki, tagad valsts slauc cilvēkus." Kā punkts spriedumiem par valsti bija secinājums, ka uz šosejas pēdējā laikā ievērojami palielinājies ielasmeitu skaits.

Maskavā ieradāmies pēc sešiem, kad pilnā sparā ritēja Islandes un Nigērijas mačs. Mūsu interneta gigabaiti ļāva vērot futbolu video formātā telefonā, tikai metro ik pa laikam pazūdot "kontaktam". Jau kārtējo reizi sastapāmies ar dzīvokļa saimnieku vai saimnieču piesardzību. Mūs nāca satikt pretī un atkal jau divi cilvēki - mamma un meita. Varēja manīt, ka abas vēlas saprast, kas mēs par fruktiem, lai acīmredzot kliedētu jebkādas bažas par iespējamajiem nodarījumiem dzīvoklim. Arī viņas apņēmās mūsu prom došanās brīdī atnākt paņemt atslēgas pašrocīgi. Kad ieminējos, ka Eiropā reizēm pat nesatiec "Airbnb" saimnieku, dodot mājienu, ka nav vērts tā iespringt (atgādinu par Maskavas izmēriem un patērēto laiku, nākot pretī utt.), sekoja atbilde, ka tas taču ir nepieklājīgi. Varbūt arī tāds ir izskaidrojums šai uzmanībai un saimnieku puses.

Vēlā vakarā turpat dzīvoklī izbaudījām skatāmo Serbijas un Šveices dueli, bet sestdien Maskavā "Otkritie" ("Spartak") stadionā mums bija agrā spēle Beļģija pret Tunisiju. Atlika man pačīkstēt par to, cik daudz nerezultatīvi mači ir iekrituši, tā redzējām septiņu vārtu karnevālu. Jā, intriga spēlē kādā brīdī zuda, toties beļģu futbolistu izrīkošanos ar bumbu izbaudīju. Pēc pārtvertas bumbas es kā skatītājs mēģinu ātri noorientēties, kāda ir jaunā situācija, bet beļģi pāris sekunžu laikā jau pagūst izdarīt divas zibenīgas piespēles un nonākt lieliska sitiena pozīcijā. Iespaidīgi, laba ķīmija.

Pirms spēles ar Beļģiju tunisiešu "brāļi" (varbūt arī bez pēdiņām, kas to lai zina) vēl smaidīgi.


Fotogrāfe ar galvassegu.

Šī laikam bija pirmā spēle, kurā bija grūti noteikt, kuras izlases līdzjutējiem bija skaitlisks pārsvars - ne tikai tāpēc, ka abu komandu pamatkrāsa ir sarkanā un viss saplūda, bet arī atbalsts bija itin līdzīgs. Beigās gan secināju, ka tunisiešu, visticamāk, bija vairāk, kamēr vairāki beļģu līdzjutēji izcēlās ar stila izjūtu un uzvaras svinībām:

Spridzinošs video ar kulmināciju – beļģu līdzjutēja ielec fanu pūlī.

Šis filmēts vēl pirms spēles – lipīgs tas meldiņš.

Vēlā vakarā kādā burgernīcā/krodziņā noskatījāmies Vācijas dramatisko uzvaru pār Zviedriju un, kamēr Latvija līgoja, mēs diezgan laicīgi (tas ir - drusku pēc pusnakts) devāmies pie miera, jo nākamajā rītā, svētdien, bija jāmostas pēc pieciem, lai pagūtu uz agro spēli Ņižņijnovgorodā, kur tikās Anglija un Panama. Atdevām atslēgas un atkal veikli ar metro, reizi pārsēžoties, nonācām pareizajā stacijā. Četru stundu ilgajā braucienā ar "Lastočka" izdevās kaut cik pagulēt, lai gan ik pa laikam kāds angļu žurnālists ar skaļu balss tembru pamodināja. Uzzināju svarīgu informāciju, ka viņam šis ir jau astotais PK finālturnīrs (visi kopš 1990. gada).

Braucām vienā vilcienā ar Latvijas fotogrāfi Noru. Trijatā devāmies kājām uz stadionu, pēc tam papusdienojām tirdzniecības centrā ar nosaukumu "Septītās debesis" - ironiski, ka futbola ierobežojumu dēļ centrālā ieeja bija slēgta, nācās iet pa avārijas izeju un "septītās debesis" drīzāk atgādināja iespējamo došanos uz elli.

Tunisieši ierodas uz spēli ar auto.

Ņižņijnovgorodā svilināja saule, termometram svārstoties 33-34 grādu amplitūdā. Stadionā vēlreiz un vēlreiz bija jāsecina, ka Eiropas līdzjutēju (šajā gadījumā - Anglijas) Krievijā ir pamaz, kamēr Panamas, kurai iedzīvotāju tikai divreiz vairāk nekā Latvijā, fani, šķiet, tomēr bija vairākumā. Kā teica Arkādijs, daudzi bez maz vai pārdevuši savas mājas, lai atbrauktu uz šo finālturnīru un redzētu savas izlases debiju prestižajā turnīrā. Laukumā Panamas futbolisti gan spēlēja huligāniski un absolūts disciplīnas trūkums maksāja vārtus pēc vārtiem. Mums ar Arkādiju divās spēlēs izdevās redzēt 14 vārtus.

Tautu draudzība – bildējas Panamas, Baltkrievijas un Latvijas līdzjutēji.

Tālāk mums plāni atšķīrās. Nora devās atpakaļ pie savējiem uz Maskavu, Arkādijam vakarā vilciens uz Samāru, lai nākamajā dienā vērotu Krievijas un Urugvajas spēli, bet es šo spēli no saviem plāniem izsvītroju un nolēmu doties uz Saransku, kur Portugāles un Irānas duelim sportiskā nozīme lielāka. Pirms šķiršanās vēlējāmies video formātā pastāstīt portāla lasītājiem par savām gaitām, tāpēc nolēmām pēc mača doties uz manis īrēto dzīvokli (es no Ņižņinovogorodas uz Saransku devos vien pirmdien, jo attālums tikai 300 kilometri un man vēlā spēle). Arī tas nebija viegls uzdevums - sešus kilometrus kājām veikt nevarējām, jo tilts bija slēgts, tāpēc nācās izmantot organizatoru piedāvāto sabiedrisko transportu - ik pa divām minūtēm piebrauca tukšs autobuss, lai pamazām nogādātu līdzjutēju tūkstošus pāri upei. Karstums bija mežonīgs, visi svīda. Bijām laimīgi nokļūt manā dzīvoklī, kas bija mājīgs un gaumīgs.

Ierakstījām video un Arkādijs devās uz vilcienu.

Es Ņižņijnovgorodā vēl fiksēju dažus kadrus:

Tiek piedāvāts darbs Krievijas “maximā” – pārvēršot eiro, veikala direktors var pelnīt no 600 eiro, prečzinis no 400 eiro, pārdevējs no 340 eiro.


No rubrikas “iespējams tikai Krievijā” – cieši blakus intīmpreču veikals un apģērbu veikals bērniem...

Es nākamajā dienā, šodien, dzīvokli pametu un aptuveni pēc pusotra kilometra man kāds garāmgājējs vaicāja, kur ir Puškina iela - sakritība, bet dzīvoju tieši Puškina ielā (nebija nekāda dižā centrālā iela, bet gan nomalē) un varēju palīdzēt. Vēlāk pabrokastoju - lūk, šāda suši porcija man izmaksāja nieka četrarpus eiro. Stundas garumā šai iestādē biju vienīgais apmeklētājs.

Kvalitātei gan labākajā gadījumā varu ielikt 3/5...

Pēcāk ierados sarunātajā vietā, lai ar "BlaBlaCar" šoferi Šuhratžonu, pēc tautības uzbeks, brauktu uz Saransku. Viņam blakus sēdēja draugs, tadžiks. Runātīgi vīri, kuri daudz gribēja zināt par Latviju, bet vēl vairāk pastāstīja par savu dzīvi un dzīves vērtībām - reliģiju (93% Uzbekistānas iedzīvotāju ir musulmaņi), dzīvi pēc nāves, atšķirību no krieviem, sievietēm, autobraukšanas kultūru un daudz ko citu. Kad stāstīju par latviešu iespējām ceļot un Eiropas Savienību bez robežām, viņi sapņaini noteica, cik gan skaisti kādu dienu būtu apmeklēt Romu. Zemāk daži video izgriezumi no mūsu sarunas (krieviski, satur nenormatīvu leksiku, dažviet grūti saklausāms teksts).

Par cilvēku notriekšanu dzērumā, par alkohola lietošanu, musulmaņu vērtībām (maza piezīme: kad policija mūs pārbaudīja, iebraucot Saranskā, un vaicāja, lai uzreiz godīgi pasaka, vai nav petaržu, šoferis atbildēja: “Tikai šņabis.”)

Vēl ārpus kadra daži Šuhratžona citāti: "Braucam fanot par Irānu, bet fočēties ar Ronaldu!", "Mēs šeit ēdam šurmu [kebabu], "Mc Donald's" mums ir greznība!", "Visi grēko, bet jācenšas grēkot pēc iespējas mazāk, jo par visiem grēkiem pēc dzīves būs jāatbild. Pravietis saka - ielieciet roku ugunī, būs ļoti sāpīgi. Bet ellē uguns ir 70 reizes sāpīgāka un stiprāka nekā dzīvē."

Savukārt tadžiks pastāstīja par savu pieredzi, apmeklējot Kolumbijas un Japānas spēli Jekaterinburgā - jā, tā ir pilsēta, kur tas jocīgais stadions. Viņš neslēpa - tā bija slikta pieredze. Nebija tā karstākā diena un vējš pamatīgi pūtis, bija vēsi. Skatāmība nekāda - laukums ļoti tālu. Viņš gan nedaudz uzlaboja savu pozīciju, jo daudz vietu bija brīvas.

Atbraucām uz Saransku trīsarpus stundu laikā un atkal sakritība - iebraucot pilsētā, skanēja krievu dziedātājas Valērijas (tās pašas, kuru Latvija nobanoja, vēlāk "Jaunajam vilnim" pazūdot no Jūrmalas kartes) izpildītā dziesma "Rīga-Maskava". Es steigā devos atrast savu dzīvokli, lai pēc tam tikpat strauji dotos uz stadionu, jo mača biļetes man nav un jāiestājas "Waiting list". Pa ceļam manīju, ka daudzi irāņu fani guļ uz zālītes, manāmi saguruši – laikam pēc Ronaldu nakts miega traucēšanas. Tomēr ne visi gulēja - kopā ar mani uz stadionu “soļoja” arī milzīgs Irānas karogs:

Lieku punktu šim blogam īsi pēc Portugāles – Irānas spēles. Viens no emocionālākajiem augsta ranga mačiem, ko savā dzīvē esmu redzējis. Esmu laimīgs, ka pēdējā brīdī izdevās visu pārplānot tā, lai ierastos Saranskā uz šo spēli, lai gan sākotnēji tā nebija plānots.

Portugālei bez "Euro 2016" zelta vārtu guvēja Edera klājas smagi.