7. un 8. diena: ar ko atšķiras Islande un Irāna, redzēt Mesi tuvumā

Otrdienas vakarā Maskavā iekāpām vilcienā un trijatā ar Azerbaidžānas žurnālistu pirmo reizi devāmies uz Kazaņu. Šī pilsēta ir atšķirīga no līdz šim apmeklētajām – tā ir Tatarstānas galvaspilsēta ar senu vēsturi, daudzām mošejām, lielu skaitu musulmaņu.

Bijām noīrējuši dzīvokli, uz kuru gan varējām doties pēc kādām divām stundām. Pabrokastojām tirgus ēdnīcā, apēdot garšīgas pankūkas ar iebiezināto pienu (divas porcijas kopā izmaksāja vienu eiro) un pamazām devāmies dzīvokļa virzienā. Pa ceļam konstatējām, ka Kazaņā esam uzskatāmi par potenciāliem teroristiem, jo paziņojumā pilsētas iedzīvotājiem viens no punktiem vēsta, ka jāuzmanās no cilvēkiem, kas īrē dzīvokļus uz īsiem termiņiem.

Mēs ne tikai drusku atbildām aprakstam, bet, lai būtu pavisam aizdomīgi, to arī nofotografējām.


Uzzinājām, ka šādu pirtiņu var iegādāties par 1 400 eiro. Kādam uz Latviju atvest?

Mums bija atlikušas burtiski piecas minūtes, lai būtu klāt, taču pēkšņi sākās pamatīgas lietavas. Noslēpāmies zem viena no daudzo dievnamu jumtiņa. Nācās gaidīt aptuveni pusstundu. Lija traki un ielas sāka pludot. Noteku sistēma nedarbojās kā nākas, vietām pat smirdēja pēc kanalizācijas. Gan mēs, gan citi ļaudis lēkāja kā vardītes, bet no slapjām kājām izvairīties nebija iespējams. Kādā krustojumā gribēju varonīgi pārvarēt milzīgu peļķi, taču sapratu, ka ūdens līmenis virs potītēm. Dūša papēžos, meklējām apkārtceļu.

Iečekojāmies dzīvokli, slapjās drēbes nost, atkārtojumā noskatījāmies klātienē redzēto Polijas un Senegālas spēli, un tad jau arī devāmies uz “Kazan Arena”. Nolēmām iet kājām un nācās mērot aptuveni astoņus kilometrus. Tagad lietu bija nomainījusi saulīte, taču arī stipras vēja brāzmas līdz 26 metriem sekundē. Pa ceļam no ārpuses novērtējām Kremli (jā, ne tikai Maskavā ir Kremlis, bet arī Kazaņā un arī Ņižņijnovgorodā), Kazaņas hokeja arēnu, kā arī pavērojām, kā Krievija mēģina pierādīt sevi auto pasaulē, demonstrējot “Kamaz” bezpilota elektrobusa bezskaņas braucienus.

Kazaņas Kremlis.

Jau tagad esam daudz ceļojuši un daudz staigājuši, tāpēc loģiski, ka ik pa laikam vēlamies arī sevi palutināt. Šoreiz nolēmām izbaudīt nesteidzīgas pusdienas lielā tirdzniecības centrā restorānā. Atkal jau priecēja cenas – par četriem ēdieniem (Cēzara salāti, žuljēns, eskalops ar frī un saldējums) un 0.5 Fantu samaksāju vien astoņu eiro ekvivalentu.

Teorētiski pusdienās varējām uzspēlēt “Kartupeli”.

Nesteidzāmies tik ļoti, ka Kazaņas Arēnā ieradāmies vien stundu pirms spēles, lai gan noteikumi paredz akreditācijas (spēles biļetes) izņemšanu ne vēlāk kā divas stundas pirms spēles sākuma. Uzskatījām, ka nav nekāda riska, jo šoreiz žurnālistu sevišķi daudz nebija. Lai gan atbildīgais cilvēks sākotnēji pabiedēja mūs ar tekstu, ka “iespējams, jūsu vietas izdalījām žurnālistiem, kuri bija “Waiting list””, viss bija kārtībā un saņēmām savas biļetes.

Tā bija jau otrā Irānas spēle, kuru apmeklējām un atkal redzējām to pašu – šī komanda darīja visu, lai vilcinātu laiku. Cilvēki mēdz jaukt divas lietas – aizsardzības futbols (to, piemēram, realizē Islandes izlase) un nesmuka laika vilcināšana (Irānas izlase). Varbūt TV ekrānos, pateicoties paužu aizpildījumiem ar atkārtojumiem, to tik ļoti nejūt, bet stadionā viss kā uz delnas. Labi, no lirikas pie faktiem. Mums kā žurnālistiem ir pieejama dažnedažāda statistika ar pievienotiem video par visām spēlēm. Ir tāds rādītājs kā tīrais spēles laiks jeb nospēlētās minūtes, kad bumba ir spēlē. Konkrēti šo rādītāju gan var atrast arī jebkurš fifa.com.

Irānas spēlē pret Maroku tīrais spēles laiks bija 42 minūtes un 50 sekundes (ar visu to, ka tiesnesis otrajam puslaikam noteica sešu minūšu kompensācijas laiku), kas ir ārprātīgi maz un, manuprāt, tā bija antifutbola paraugstunda. Līdzīgi Irāna spēlēja pret Spāniju, taču tīrais laiks sakrājās 55 minūšu un 2 sekunžu apmērā, kas principā ir tikai nedaudz zem turnīra vidējā rādītāja, ko gan var skaidrot ar spāņu ilgajiem bumbas turēšanas nogriežņiem (laika vilcināšana notika brīžos, kad Irāna tika pie kaut kāda veida teikšanas). Salīdzinājumam Spānijas un Portugāles spēlē tīrais laiks bija 63 minūtes un 25 sekundes, kas ir lielākais laiks līdz šim. Un, lūdzu, tā bija skatāma spēle.

Ir tādi, kuri saka, ka Irāna cīnās visiem iespējamajiem līdzekļiem. Protams, galvenais pārmetums šeit ir FIFA, nav nekādu jautājumu – ir jādomā, kā izskaust vai vismaz ievērojami samazināt pretīgas laika vilcināšanas iespējas. Islande tā nedara! Islandieši atšķirībā no irāņiem neievada sānu iemetienu 30 sekundes, vārtsargs nespēlē teātri, kad jāizdara atsitiens no vārtiem, laukuma spēlētāji nekrīt pēc katra mazākā kontakta un nevārtās minūti, simulējot savainojumus, maiņas tiek veiktas pienācīgā ātrumā nevis pusstundu. Lūdzu, spēlējiet no aizsardzības, bet nenogaliniet futbola spēli!

Islandes un Argentīnas tīrais spēles laiks bija 61 minūte un 43 sekundes jeb par 26% vairāk nekā vidēji divās Irānas spēlēs! Šie skaitļi tikai apliecina to, ko klātienē varēja redzēt ar neapbruņotu aci. Starp citu, krievu žurnālists Vasilijs Utkins, kurš visā visumā interesanti raksta un runā, nesmuki izteicās par Islandes izlasi, par ko saņēmis dusmu šaltis no Islandes, kamēr es uzskatu, ka salinieki tieši pretēji ļoti džentlmeniski cīnās un aizsardzības taktika nav nesportisks paņēmiens atšķirībā no irāņu paņēmieniem.

Savilku kopā visu līdzšinējo spēļu tīro laiku:

Irāna vidēji spēlē bumbu ir kontrolējusi 15 minūtes, kamēr otrs sliktākais rādītājs pieder Tunisijai, kura pret Angliju ar bumbu pabija nedaudz vairāk par 22 minūtēm.

Par ko gan Irānu var uzslavēt, ir līdzjutēji. Bija jocīgi redzēt Irānas vareno pārsvaru tribīnēs. Pagaidām no apmeklētajām Eiropas izlasēm visvairāk likuši vilties spāņu un vācu fani, kamēr izlases, kas atrodas ārpus Eiropas, tiek atbalstītas pamanāmi un skaisti.

Šodien (ceturtdien) mums bija no Kazaņas jānokļūst Ņižņijnovgorodā. Pirmo reizi nevarējām izmantot turnīra rīkotāju organizēto bezmaksas vilcienu, jo šāda reisa vienkārši nebija. Vēl vairāk – nebija pieejami arī starppilsētu autobusi un/vai vilcieni. Vienīgā palikusī opcija - "BlaBlaCar” serviss, kur šoferi par samaksu ņem līdzi pasažierus.

Arī šis veids mums gandrīz nobruka. Kāds šoferis aprakstā minēja, ka brauc uz futbolu – nopriecājāmies, īstais variants un mierīgu sirdi devāmies gulēt. Taču no rīta konstatējām, ka šis šoferis plkst.06:38 paaugstinājis cenu. Nu, labi, arī nekas traks, uzcenojums nebija jūtams (no 13.5 eiro līdz 16 eiro). Ap deviņiem uzrakstījām, ka piekrītam. Šis: “Nē.” Ļenars (Lenārs) ir slikts cilvēks. Viņa dēļ gandrīz palikām bez futbola. Tomēr izdevās atrast pēdējā brīža citu variantu (pa 1000 rubļiem jeb tiem pašiem 13.5 eiro) un plkst.11:30 startējām. Ar mums ietilpīgajā auto brauca vēl divi pasažieri – protams, uz futbolu.

Pa ceļam uzzinājām, ka biļetes, kuras tiek tirgotas tikai vietējiem (ceturtā klase, sliktākās vietas), nonāk spekulantu rokās un cenai tiek likta klāt viena nullīte. Proti, šāda tipa biļetes sākotnēji tiek oficiāli iegādātas pa 630 rubļiem (8.5 eiro), bet pārdotas ārzemniekiem pa 6 300 rubļiem (85 eiro). Mūsu šoferis brauca ātri un nepiesprādzējies – stāstīja, ka tieši dienu iepriekš par to pieķerts un samaksājis sodu 1 000 rubļu apmērā (13.5 eiro). Tā nu viņš, ieraugot policijas patruļu, piesprādzējās, lai burtiski 50 metrus aiz patruļas atkal atsprādzētos.

Aptuveni 400 kilometrus, neskatoties uz dažām remonta vietām un ilgstošām apstāšanās reizēm, veicām sešās stundās un plkst.17:30 bijām iebraukuši Ņižņijnovgorodā. Atkal jau argentīniešu līdzjutēju tūkstoši spēles laikā radīja izcilu atmosfēru. Himnas dziedāšana bija kaut kas tiešām iespaidīgs. Horvāti centās atbildēt un arī viņi bija dzirdami, taču Argentīnas un Horvātijas fanu attiecība droši vien varēja būt 10:1. Laukumā bija citādi un horvāti spēlēja nobriedušāku, sabalansētāku futbolu.

Dabūju arī pieeju Mix zonai un, protams, galvenais mērķis bija redzēt Lionelu Mesi un viņa reakciju. Lai gan spēle noslēdzās jau plkt.22:50, tikai pēc pusnakts žurnālisti sagaidīja pirmos futbolistus. Mesi gāja viens no pirmajiem. Situācija veidojās jocīga. Tikai retais uzdrošinājās uzrunāt Leo (biju gaidījis lielākus žurnālistu centienus), bet nesekmīgi. Saprata, ka atteiks? Baidījās tādā nepatīkamā brīdī traucēt?

Mesi kā tāds mītisks tēls monotonā gaitā pagāja visiem garām. Es sastingu – pārņēma neaprakstāmas sajūtas viņu redzot tik tuvu.Grūti aprakstīt precīzi, bet šķita, ka viņa galvā, viņa domās nespētu ielīst pat pasaules labākais psihologs. Viņa domas nebija nolasāmas. Lai gan šis turnīrs viņam pagaidām ir bāls, liekas, ka psiholoģiski Mesi ir kā klints - pārliecināts par sevi, bez jebkādas intereses par apkārtējo ziņkārību, pilnībā saprotot, kas notiek. Taču kāds tieši viņš ir - dusmīgs, vienaldzīgs, kaujiniecisks vai citāds - absolūti nevarēja nolasīt.

Fotografēt Mix zonā ir aizliegts. No argentīniešiem tikai retais piekrita sniegt interviju, viens no tiem bija Serhio Agvero.

No horvātiem sagaidīju tikai “Atletico” malējo aizsargu Simi Vrsaļko. Ja laukumā viņš ir nepiekāpīgs un reizēm spēlē netīri, tad sarunās ar žurnālistiem izskatījās pēc miera mikas, viņa runu bija grūti saklausīt. Daļu no horvātu valodā teiktā varēja saprast – sacīja, ka, viņuprāt, uzvara bija pelnīta. Piekrītu.

Pēc Vrsaļko aiziešanas cerēju drīzumā sagaidīt pārējos horvātu varoņus, bet viņi kā nenāca, tā nenāca. Brīvo brīdi ar smaidu uz lūpām izmantoja horvātu žurnālisti. Viņi paaicināja tuvāk horvātu komandas ārstu (cienījamā vecumā), kurš smejoties nāca ar un prasīja, vai viņu gribot intervēt. Žurnālisti norādīja uz ārsta rokās esošo kolas pudeli un prasīja, vai tad dakterim ir pareizi reklamēt tik neveselīgu produktu spēlētāju acu priekšā. Visi smējās.

Nesagaidījis pārējos spēlētājus, plkst.00:33 pametu Mix zonu, jo mani jau gaidīja gan Arkādijs, gan mūsu namatēvs Ņižņijnovgorodā fotogrāfs Sergejs. Viņš laipni piekrita mūs uzņemt savā dzīvoklī. Diena sanāca gara, bet spēkus varējām šodien netaupīt. Rīt gan atkal 420 kilometru garš ceļš uz Maskavu (atkal izmantosim “BlaBlaCar”), tomēr tā būs pirmā diena, kad mūsu grafikā nav spēles – nevarējām saplānot tā, lai pagūtu. Tāpēc galvenais ir dienas laikā tikt līdz Krievijas galvaspilsētai un noenkuroties turienes īrētajā dzīvoklī.