Pirms 10 gadiem. Dopings. Čerkovskim divi gadi, Olijaram...

Daudziem no mums, pārcilājot rakstāmgalda atvilkņu saturu vai, piemēram, atritinot kādu pieliekamajā rūpīgāk noglabātu ievārījuma burciņu, kādreiz rokās trāpījusies kāda vecāka un varbūt jau iedzeltējusi laikraksta lappuse, kas momentā nozog visu uzmanību. Pastāsts, kas uzjundī senas atmiņas, fotoattēls, kurā smaidu izraisa kāda mūsdienu varoņa vien ar grūtībām atpazīstamās formas vai frizūra - bieži vien tas izrādās daudz interesantāk, nekā kārtējās šā brīža peripetijas. Kas bija aktuāls Latvijas sportā pirms apaļiem desmit gadiem - turpmāk reizi nedēļā ieskatīsimies vecajās „Sporta Avīzēs”. Iepriekšējo nedēļu apskati atrodami sadaļā „Pirms 10 gadiem”.

”Sporta Avīze” Nr. 296 (2001. gada 30. jūlijs – 5. augusts)

Čerkovskim divi gadi, Olijaram talkā nāk juristi

Starptautiskā modernās pieccīņas federācija neņēma vērā nekādus Latvijas kolēģu argumentus un diskvalificēja Denisu Čerkovski par dopinga lietošanu uz diviem gadiem. Savukārt par tādu pašu grēku aizdomās turētajam Staņislavam Olijaram spārnus deva juristi. Pirms desmit gadiem dopinga tēma bija kļuvusi tik aktuāla kā vēl nekad Latvijā, un tai neredzēja ne gala, ne malas.

Denisam Čerkovskim bez cerībām...
Pasaules čempionāta modernajā pieccīņā laikā tika paziņots spriedums: Deniss Čerkovskis diskvalificēts uz diviem gadiem, taču Latvijā ar to nesamierinājās, un federācija 30 dienu laikā grasījās iesniegt apelāciju. Kamēr nebūs zināms apelācijas rezultāts, Latvijas Modernās pieccīņas federācijas prezidents Andris Feldmanis uz laiku, līdz lietas galīgai izbeigšanai atkāpās no prezidenta pienākumu pildīšanas.

Feldmanis stāsta: „Diemžēl starptautiskā federācija .. neuzskatīja par nepieciešamu .. ieklausīties .., izdarot savu lēmumu šajā jautājumā. .. Piektdienas rītā .. mēs viņiem iesniedzām mapīti ar dokumentiem, faktiem un pierādījumiem par šo lietu. Izskatījās, ka viņi nebija gatavi tam, ka mēs ieradīsimies ar sagatavoto mājas darbu, un sacījās vienu stundu padomāt. Šī stunda pārvērtās par 48 stundām. Mēs apstrīdējām B proves analīzi. Redz, A provē nandronola daudzums bija 67, bet B provē - 111, bet principā B provē bija pat 144. Neviens no starptautiskās federācijas man nevarēja paskaidrot, kāpēc vienā vietā ir ierakstīts 111, bet otrā - 144. Man to mēģināja skaidrot ar laboratorijas mehānisko kļūdu. Piedodiet, bet šādās lietās nedrīkst būt nekādu kļūdu. Jebkurā gadījumā otrajā provē nandronola klātbūtne ir par 100% lielāka nekā A provē. Man neviens nepierādīs, ka jebkurā laboratorijā vai zinātniski pētnieciskajā institūtā, pētot vienu un to pašu vielu, nobīde ir par 100 procentiem. Tikpat labi es varu prasīt, kāpēc šie simt procenti nav nobīdīti uz otro pusi? .. Federācija pati atzinās, ka, jā, B provē ir pieļautas mehāniskas kļūdas, bet mēs orientējamies uz pirmo provi, kas skaidri norāda uz nandronolu. Mēģināju iebilst, jo B prove taču tiek ņemta tāpēc, lai pierādītu A proves rezultātus, un, ja B prove ir kaut par nieku pretrunā ar A provi, tad - viss, jautājums ir izlemts, un vairs nevar būt nekādas runas par dopinga lietošanu. Ja pati starptautiskā federācija ir atzinusi, ka B provē bijušas mehāniskas problēmas, tad kāds man ir pamats ticēt tam, ka arī ar A provi viss bijis kārtībā? .. Jābūt simtprocentīgiem pierādījumiem, tā, lai vainīgajam nebūtu kur sprukt.”

Čerkovska dopinga gadījuma upuris Staņislavs Olijars...
Ja maijā dopinga lietošanā netiktu pieķerts pieccīņnieks Deniss Čerkovskis, visticamāk, Olijars mierīgi gatavotos startam pasaules čempionātā Edmontonā. Tā kā Čerkovskis finansējumu saņēma no Latvijas Olimpiskās vienības (LOV), pēc viņa pieķeršanas dopinga lietošanā uz karstām pēdām kontrolei tika pakļauti vēl 14 LOV finansētie sportisti. Viena no provēm uzrādīja aizliegto medikamentu klātbūtni, un tās izrādījās Olijara analīzes. Tas jau tika rakstīts iepriekšējos „SA” numuros.

Jaunums bija tas, ka, lai pierādītu savu nevainību, Olijars sauca palīgā advokātu Juri Grīnvaldu, kurš, iepazinies ar dopinga procedūru un velkot līdzi ar pirkstu katram likuma burtam, saskatījis vairākas nelikumības.

Olimpiskās kustības Antidopinga kodeksa VI nodaļas „Pārbaužu procedūra” 5. punkts nosaka, ka mazsvarīgas procedūras kļūdas nevar tikt atzītas par tādām, kas ietekmē kopumā spēkā esošus pārbaužu rezultātus. Par mazsvarīgu kļūdu cita starpā nav atzīstama sportista paraksta nepieprasīšana. Kā pamanīja advokāts, Olijars nebija parakstījies visās vietās, kur tas tiek prasīts.

„Tālāk Grīnvalds veicis dopinga kontroles juridisko analīzi. 2001. gada 31. maijā dopinga kontrole tika veikta 14 (četrpadsmit) sportistiem. Katrā veidlapā ir paredzētas trīs ailes, kurās ir nepieciešams sportista paraksts.

1. daļā "Uzaicinājums uz dopinga kontroli" sportists ar savu parakstu apliecina, ka ir saņēmis uzaicinājumu uz dopinga kontroli un ieradīsies tajā;

2. daļā "Oficiālais ieraksts" sportists ar savu parakstu apliecina dopinga kontroles procedūrai nepieciešamo datu atbilstību patiesībai, tai skaitā apliecina, ka veidlapā ierakstītie A pudeles kods un B pudeles kods atbilst kodiem uz šīm pudelēm;

3. daļā "Apstiprinājums" sportists apliecina veidlapā ierakstīto medikamentu, kurus sportists lietojis pēdējo desmit dienu laikā, atbilstību patiesībai un to, ka viņam nav iebildumu par dopinga kontroles procedūru.

Nevienā no dopinga kontroles veidlapām, neviens no 14 sportistiem, tanī skaitā arī Staņislavs Olijars, nav parakstījis veidlapas daļu "Oficiālais ieraksts", kā arī ar savu roku nav ierakstījis A un B pudeļu kodu numurus. Tādējādi neviens no sportistiem ar savu parakstu nav apliecinājis, ka A pudeles kods un B pudeles kods, kuri ir ierakstīti dopinga kontroles veidlapā, atbilst kodiem uz A pudeles un B pudeles, kurās sportisti nodeva urīna paraugus. Staņislava Olijara A un B pudeļu kodu dopinga kontrolieris ir ierakstījis zem numura 065181. Šis pārkāpums ir jāsaista arī ar to, ka saskaņā ar sportistu sniegtajiem paskaidrojumiem analīžu A un B pudeles tiem tika iedotas tieši rokās un tiem nebija iespēju tās izvēlēties.

Šādi pārkāpjot, tīši vai aiz nolaidības rupji pārkāpjot dopinga kontroles noteikumus, pilnīgi tika ignorētas sportistu, tanī skaitā arī Staņislava Olijara tiesības procedūras laikā, vienlaicīgi pakļaujot arī katru sportistu riskam, ka arī viņa analīzēs var tikt atrastas vielas, kas liecinātu par dopinga lietošanu.

Iepriekšminēto pilnībā apstiprina fakts, ka vienam no sportistiem 31.05.2001. g. iegūtās analīzes A pudelē un B pudelē tika nosūtītas uz Zviedrijas dopinga kontroles laboratoriju ar kodu 065207, taču ar tādu kodu nevienam sportistam urīna analīzes netika reģistrētas. Vienlaicīgi sportistam, kuram nodotās urīna analīzes tika reģistrētas ar kodu 065027, uz minēto Zviedrijas laboratoriju netika nosūtītas.

Iepazīstoties ar Staņislava Olijara dopinga kontroles veidlapas oriģinālu, bez iepriekš minētā tika arī konstatēts, ka kopējais urīna daudzums, kas tika nosūtīts uz Zviedrijas laboratoriju pārbaudei, sastāda 60 ml, bet nevis 75 ml, kā paredzēts iepriekš minētos noteikumos. Tādējādi pēc dopinga kontroles veidlapā minētiem datiem pārbaudes materiāls ir nosūtīts nepilnīgā daudzumā.

Pamatojoties uz šiem pārkāpumiem (pēc advokāta uzskatiem), Grīnvalds sava slēdziena pēdējā vārdā uzskata par nelietderīgu diskvalificēt Olijaru, un viņam būtu jādod atļauja piedalīties turpmākajās sacensībās.”

Latvijas Vieglatlētikas savienība informāciju par Olijara dopinga analīžu rezultātiem uzzināja 11. jūlijā, un kopš šā brīža LVS 28 dienu laikā bija jāpieņem lēmums - diskvalificēt vai attaisnot Olijaru. LVS vadība vērsās pēc padoma pie IAAF. Tāpēc tā vairs nebija tikai LVS un Latvijas lieta, bet IAAF varēja prasīt stingru dopingotāja sodīšanu.

”SA+” atkāpe: Vēl nekad advokāts nebija stājies Latvijas sportista aizstāvībai ar vērā ņemamām izredzēm uzvarēt. Ja tas izdotos, aktuāls kļūtu jautājums par LOV pielietotajām metodēm un saņemto naudu par neprofesionālu pienākumu veikšanu. Ja sportists zaudētu, būtu divu gadu diskvalifikācijas periods un atziņa, ka pat ar loģiskiem argumentiem ir velti sisties dopinga apkarotāju durvīs..

Latvijas kadetos četri virs diviem metriem!

Tā nu sagadījās, ka Rīgā rīkotajā Eiropas kadetu čempionāta finālturnīrā Latvijas jaunieši bija brangi noauguši. Parādījās cerība, ka vispārējā garu basketbolistu trūkuma apstākļos beidzot pavēries kāds gaismas stariņš.

Jau pirms kadetu čempionāta bija vairāki garie, kas rosināja cerības: 1998. gadā Latvijas junioru izlasē Eiropas čempionātā un 1999. gadā pasaules junioru meistarsacīkstēs spēlēja Raitis Grafs (dz. 1981. gadā, 209 cm), Māris Ļaksa (dz. 1981. gadā, 206 cm), Raimonds Jumiķis (dz. 1980. gadā, 204 cm), arī Kaspars Cipruss (dz. 1982. gadā, 210 cm). „Šobrīd ar Grafu un Ciprusu kā centriem nopietni rēķinās arī pieaugušo izlases treneri,” rakstījām pirms desmit gadiem. Valdīja gandrīz eiforija, jo vēl bija arī Kaspars Kambala, Bruno Pētersons, Alekss Šturms, Mārtiņš Skirmants, bet pa Ameriku ganījās vēl nenaturalizētais muguras vainu īpašnieks Trojs Ostlers.

Arī 2001. gadā Rīgā nākotne likās spoža – Andris Biedriņš (dz. 1986. gadā, 207 cm), Kaspars Bērziņš (dz. 1985. gadā, 204 cm), Bruno Valaks (dz. 1986. gadā, 204 cm) un Kristaps Šurkus (dz. 1985. gadā, 210 cm) – „turklāt Biedriņš un Bērziņš rādīja labu sniegumu, sevišķi jau pirmais, prasmīgi apspēlējot savus pretiniekus ar muguru pret grozu, dažreiz iemetot kādu pustālo vai arī labi cīnīdamies par atlēkušajām bumbām un bloķēdams metienus”.

Kadetu izlases galvenais treneris Raivo Otersons: "Biedriņš līdz šim ir attīstījies ļoti strauji, piemēram, viņš īsā laikā ir izaudzis par sešiem-septiņiem centimetriem. Taču vēl nekas nav zvanīts, un viņam vēl ļoti daudz jāstrādā. Katrā ziņā, ja viņš pats izmantos iespējas un izdarīs nākotnē visu, kas jāizdara, sevišķi jau turpmākajos divos trijos gados, tad Andris varētu tikt augstu. Bet Biedriņš vēl ir jauns, jo viņam pirms diviem mēnešiem palika tikai 15 gadu, un priekšā ir meiteņu un alkohola laiks. Pārbaudījumu pietiek, tāpēc nav nekādu garantiju, jo nav zināms, kā viņš tam visam izies cauri."

Biedriņam jau čempionāta laikā tika izteikts kāds interesants piedāvājums: Francijas pilsētā Nantē kādai aģentūrai piederot īpaša sporta skola, kas uzsvaru liek uz jaunajiem atlētiem. Tajā tiem tiekot dota iespēja koncentrēties tikai basketbolam un paralēli absolvēt vidusskolu, bet pēc tam varot turpināt mācības arī universitātē. Protams, ka visam pamatā ir diezgan drakonisks līgums ar aģentūru, kurai būtībā pieder jaunā talanta miesa un dvēsele (interesanti, kur kaut kas tāds būtu dzirdēts Latvijas sakarā?). Turklāt akadēmijai esot cieša sadarbība ar Francijas augstākās līgas komandu "Pau Orthez".

Arī mīnusi jau bija pamanīti. Jaunajiem un garajiem, strauji augot, jau bija savas nopietnas veselības likstas – gan Biedriņam, gan Valakam, gan Šurkum. Un aiz viņu muguras bija vēl arī Pēteris Šiliņš (dz. 1984. gadā, 205 cm) un Jānis Ruksis (dz. 1983. gadā, 204 cm), kā arī Latvijas izlases centra Igora Meļņika dēls Aleksandrs, kurš dzimis 1987. gadā un tobrīd bija izstiepies līdz 207 cm. Vēl tika minēti arī 1988. gadā dzimušie Rolands Freimanis, Armands Kravals un Sergejs Šnepts, kurš basketbolā divos gados „jau tagad esot ievērojami pārāks par saviem garajiem vienaudžiem”.

”SA+” atkāpe: Vēl neviens nav izskaidrojis Latvijas basketbola nacionālās īpatnības un fenomenu, kāpēc garie lietaskoki Latvijas basketbolā nokalst, tā arī nesasnieguši kādreiz solītos augstumus...

Gaidīja medaļu pasaules čempionātā vieglatlētikā...

Uz pasaules čempionātu Edmontonā arī tāpat kā šogad uz Tegu vieglatlēti brauca ar domu par pirmo medaļu atjaunotajai Latvijai un par pirmo 18 gadu laikā. Lielākā cerība bija soļotājs Aigars Fadejevs, kurš iepriekš pasaules čempionātos 20 km distancē divreiz bija izstājies, bet 1999. gadā Seviļā tika diskvalificēts, vicojot tālu pa priekšu visiem pārējiem konkurentiem...

Aigars Fadejevs Edmontonā ieradās gandrīz mēnesi pirms starta. Tieši tāpat viņš rīkojās pirms Sidnejas olimpiskajām spēlēm un izcīnīja sudrabu 50 km distancē. Kā ir un būs, prasījām Aigaram pašam:

„Tik agri uz Kanādu devos, lai varētu kārtīgi aklimatizēties. Pērn Austrālijā tikai pēc trim nedēļām organisms bija pieradis pie jaunajiem apstākļiem, un es sajutu, ka varu normāli trenēties un soļot. Līdz šim esmu startējis divos pasaules čempionātos un ne reizi neesmu finišējis. Tāpēc šobrīd sevi vispirms noskaņoju uz to, ka man būs jātiek līdz finišam. Par medaļām nedomāju... ..

Mana treniņmetodika ir tāda, ka gada laikā treniņos es „piecdesmitnieku" nosacīti nosoļoju kādas piecpadsmit reizes. .. Īpašas ilūzijas attiecībā uz 20 kilometriem neloloju. .. 20 kilometri būs ļoti labi soļa ievingrināšanai, spriedzes noņemšanai un distances iepazīšanai. Turklāt šobrīd pasaulē ir tikai viens soļotājs - Roberts Kožeņevskis -, kurš var augstā līmenī nosoļot abas distances un izcīnīt tajās medaļas. Ja godīgi, tad es tam vēl esmu par jaunu. .. 50 km distancē daudz ko izšķir tas, cik tu esi psiholoģiski spēcīgs. Pēc 35. kilometra, kad sākas īstais pārbaudījums, tu vairs ne tik daudz cīnies ar konkurentiem, cik ar sevi, lai kādā brīdī nesabruktu un neapstātos. Tikko tu kaut vai uz brīdi nespēj savākties un atlaid grožus, tā vilciens ir aizgājis. .. Kožeņevskis būs favorīts numur viens. Pēkšņi ir uzpeldējis austrālietis Dīks, kuram 50 km ir sezonā labākais, bet 20 km - trešais labākais rezultāts pasaulē. Vienīgi viņam nav pārāk laba soļošanas tehnika.”

”SA+” atkāpe: Šogad mēs pēc medaļas braucām jau ar 28 gadu atstarpi...

Pārējās tēmas

NHL. Apnikuši viens otram līdz nelabumam, šķīrās krievu hokejists Aleksejs Jašins un Otavas „Senators”, Jašinu aizmainot uz Ņujorkas „Islanders”. Cīņā par lielāku līguma summu 1999./2000. gada sezonu hokejists bija streikojis Šveicē, cerot, ka tādejādi iepriekšējā līguma pēdējais gads būs beidzies, taču tiesa lēma, ka nobastotā sezona jāatstrādā nākamajā sezonā...

Hokejs.

Futbols. "Skonto" futbolisti Čempionu līgas otrās kārtas pirmajā mačā savā laukumā ar 1:2 zaudēja Krakovas "Wislai", tādejādi ievērojami apgrūtinot kvalificēšanos turpmākajām cīņām, kur pretī varētu nākt Spānijas "Barcelona". Savukārt Latvijas čempionāta mačā pret "zemessargiem" sešus vārtus guva "Skonto" futbolists Mihails Miholaps (rezultāts - 9:0). Intervijā „SA” Latvijas izlases aizsargs Artūrs Zakreševskis, kuram no mātes puses rados latvieši, no tēva – poļi, stāsta, ka LU Ekonomikas fakultātē dienas nodaļā izmācījies par finanšu un kredīta speciālistu, ka trešajā klasē skolas albumā ierakstījis, ka grib kļūt par futbolistu, RAF sastāvā paspējis vēl iziet laukumā PSRS 2. līgas spēlēs. Kļuvis par Latvijas PSR čempionu Jelgavas RAF sastāvā 1989. gadā, toties nespēlēja 1992. čempionāta „zelta mačā” starp RAF un „Skonto” augstas temperatūras dēļ. Ziemeļīrijā Latvijas izlases mačā, tiekoties ar viņu tarāntipa uzbrucēju Doviju, „šo bullīti pat nepaspēju aizskart, līdz viņš jau divreiz iebelza – vienreiz ar kulaku pa krūtīm, otrreiz ar elkoni pa degunu. Nogāju malā, lai apturētu deguna asiņošanu, un devos atpakaļ atmaksāt. Dažas reizes iesitu pretī, un otrajā puslaikā viņš pavisam nomierinājās.” Savukārt cīņā Dublinā ar Īrijas valstsvienību (Latvija zaudēja ar 1:2) vispirms cīņā ar mājinieku uzbrucēju Kvīnu pats Artūrs gulējis zālītē, bet pēc tam pirmā puslaika beigās jau Zakreševskis trāpījis Kvīnam pa uzaci. Artūrs stāstīja, ka spēles laikā nekad nekritis un nevārtījies pa zālāju pat pēc sāpīga sitiena pa kājām, bet vienmēr atradis izdevību par to pretiniekam atbildēt. 1994. gadā viņš jau gandrīz pieņēmis piedāvājumu iet strādāt uz banku, taču viņu uzaicināja uz Latvijas izlasi...

Basketbols. Pa visām vīlēm ira daudzkārtējais Latvijas basketbola čempions, bijušie broči, tobrīd – BK LMT. Tika lēsts, ka LMT basketbola klubs, no kura uz Ventspili pārgāja Skirmants, jaunajā sezonā sauksies citādi (baumoja pat par "Latvenergo" vai "Latvijas gāzi"), piedevām klubs šķīries no trenera Igora Miglinieka pakalpojumiem. Ukrainas kolēģi bija apstiprinājuši, ka Miglinieks jaunajā sezonā varētu trenēt Kijevas klubu. Kristaps Janičenoks savukārt grasījās doties uz studijām Džordža Vašingtona universitātē ASV, kopā ar aģentu augstskolu izvēloties pēc trim principiem – laba komanda, laba konference un spēles laiks. Mārtiņš Skirmants parakstījis līgumu ar BK "Ventspils", bet Kristaps Valters devies atrādīties Slovēnijas "Olimpijai". Latvijas kadešu izlase basketbolā Eiropas čempionāta finālturnīrā izcīnīja augsto piekto vietu.

Citi sporta veidi. Pasaules čempionātā peldēšanā Fukuokā (Japāna) galvenā persona bija 18 gadus vecais austrāliešu brīnumbērns ar iesauku Torpēda, kurš laboja četrus pasaules rekordus (vienu no tiem kopā ar kolēģiem 4x200 m brīvā stila distancē) un izcīnīja sešas zelta godalgas. Trešo reizi pēc kārtas „Tour de France” velobraucienā uzvarēja amerikānis Lenss Ārmstrongs, bet Romāns Vainšteins divreiz kāpa uz pjedestāla atsevišķos posmos – 1. posmā viņš bija otrais, bet pēdējā – trešais, kopvērtējumā finišējot 132. vietā, savukārt Raivis Belohvoščiks kopvērtējumā Romānu apdzina – 110. vieta. Soļotājs Uģis Brūvelis varēs piedalīties pasaules čempionātā, kaut arī viņš kvalifikācijas normu izpildījis pirms gada, turklāt toreiz 50 km distances vietā nosoļojot teju par 2 km īsāku gabalu. Pludmales volejbolistes Inguna Minusa un Inga Pūliņa izcīnījušas tiesības piedalīties pasaules čempionāta finālturnīrā planētas 48 spēcīgāko pāru vidū.