Pirms 10 gadiem. Pirmā formula Rīgā!

Daudziem no mums, pārcilājot rakstāmgalda atvilkņu saturu vai, piemēram, atritinot kādu pieliekamajā rūpīgāk noglabātu ievārījuma burciņu, kādreiz rokās trāpījusies kāda vecāka un varbūt jau iedzeltējusi laikraksta lappuse, kas momentā nozog visu uzmanību. Pastāsts, kas uzjundī senas atmiņas, fotoattēls, kurā smaidu izraisa kāda mūsdienu varoņa vien ar grūtībām atpazīstamās formas vai frizūra - bieži vien tas izrādās daudz interesantāk, nekā kārtējās šā brīža peripetijas. Kas bija aktuāls Latvijas sportā pirms apaļiem desmit gadiem - turpmāk reizi nedēļā ieskatīsimies vecajās „Sporta Avīzēs”. Iepriekšējo nedēļu apskati atrodami sadaļā „Pirms 10 gadiem”.

”Sporta Avīze” Nr. 288 (2001. gada 4.–10. jūnijs)

Pirmā formula... Daugavā

Uz tehniku ķertu vīru mūspusē vienmēr ir pieticis – vai tas būtu moto-, auto-, aero- vai ūdenssports. Parasti centienus ierobežo finanses, taču pirms desmit gadiem arī tas nebija šķērslis, lai uz Rīgu atvilinātu labākos pasaules sportistus karaliskajā pirmās formulas klasē uz ūdens. Arī mūsu komanda nebija starp pēdējām.

„37 gadus vecais maskavietis Viktors Kuņičs svētdien savā vienpadsmitajā ūdensmoto F-1 sacīkstē, kas notika Rīgā, finišēja trešais un pirmo reizi stāvēja uz goda pjedestāla,” tā rakstīja „SA” pirms 10 gadiem. Kāds Kuņičam sakars ar Rīgu?

Viktors Kuņičs bērnībā izmēģināja gan baleta pulciņu, gan moderno pieccīņu, vieglatlētiku, džudo, sambo un kalnu slēpošanu, klavieru, kā arī ģitāras spēli. Ar ūdensmotosportu Viktors sāka nodarboties kopā ar dvīņubrāli, kurš bija vēl labāks braucējs nekā Viktors, tomēr gāja bojā autoavārijā. Un kāda mums daļa gar kādu maskavieti? Izrādās, savulaik arī komandas "Kalnciems Racing Team" boss Agris Kalnciems bijis starp labākajiem ne tikai PSRS, bet arī Eiropas ūdensmotosportistiem, turklāt labi pazinis Kuniču. Pēc lielās un nedalāmās sadalīšanās 15 valstīs arī šo sporta veidu ietekmēja finanses, pareizāk sakot – to trūkums, un Agris, tāpat kā viņa brālis Modris, bija spiests pamest sportista gaitas, pievēršoties biznesam un ūdensmotosportā sākot darboties par menedžeri.

Atspēriena punkts jaundibinātajai komandai "Kalnciems Racing Team" (Rīgā startēja ar nosaukumu "Vivid Racing Team") bija F-2 laivas iegāde un pasaules čempionāta posma sarīkošana Rīgā, bet piemērotākais kandidāts uz pirmā pilota vietu bija Viktors Kuņičs.

"Laiva triju sekunžu laikā sasniedz 100 km/h ātrumu, un tā nav nekāda rotaļlieta. Brīžiem ir sajūta, ka tu lido, un nesaproti, uz kā tā turas. Turklāt ūdens ir neprognozējams. Bet visapkārt joņo vēl divdesmit tādi paši trakuļi kā tu," tā, raksturojot sajūtas sacīkšu laikā, teica V. Kuņičs, piebilstot: "Piemēram, startā sajūtas ir tikpat kā kaujas laukā. Gaidot šāvienu, stāv kādas divdesmit laivas, un katrs domā par to, kā izlauzties uz priekšu. Tā kā karā: tev jāmetas uz priekšu un visi "jāapšauj". Lai to izturētu, ir jābūt gan psiholoģiski, gan fiziski spēcīgam. Mans tautietis, kurš F-500 klasē bija trīs reizes kļuvis par pasaules čempionu, pamēģināja braukt ar F-1 laivu, taču viņam ļoti drīz šī apetīte pārgāja."

Viens laivas korpuss maksā 100 000 USD, un F-1 pasaulē ir bagātnieku sporta veids. F-1 motors gan maksā „tikai” 22 000 USD. „Taču pēc katra posma jāveic tā pamatīga tehniskā apkope, kas izmaksā apmēram 7000 dolāru. Kuņičam ir tikai divi motori - kaujas un rezerves. Savukārt vairākkārtējais pasaules čempions Skots Gilmans pērn sezonas laikā - sacīkstēs un izmēģinājumu braucienos - atļāvās "nokaut" 17 spēkratu. Brits Džonatans Džonss ir bankas klerks. Viņš piekrīt startēt F-1 sacīkstēs tikai tādā gadījumā, ja kāda komanda viņam piedāvā lielāku algu par to, kuru viņš saņem, strādājot bankā.”

Sportacentrs.com atkāpe: Kuņiča lielākais panākums līdz Rīgas posmam bija 6. vieta F-1 posmā. Tāpēc apmierināts bija gan sportists, gan viņa darba devējs. Pateicoties Agra Kalnciema fanātismam un mērķtiecībai, Rīga divus gadus pēc kārtas rīkoja pasaules čempionāta posmu šajā elitārajā sporta veidā. Latviešu pašapziņas celšanai – ir taču sporta veidi, kuros komanda ir piederējusi latviešiem, bet par strādniekiem ņemti krievi un itāļi. Un nevis otrādāk!

Polijas čempions. Ne jau vienkārtējs. Raimonds Miglinieks

Raimonds Miglinieks savulaik bija pirmais Latvijas basketbolists, kas maizi pelnīt devās uz Poliju. Gadiem ritot, latviešu desants Polijā stipri savairojās pēc tam saruka, taču Miglinieks palicis uzticīgs tradīcijām un 2001. gada pavasarī Latvijā atgriezās jau kā trīskārtējs šīs valsts čempions.

- Kārtējo reizi esi kļuvis par Polijas čempionu. Vai vispār pats vēl skaiti šīs medaļas un vai uzvaras joprojām sagādā gandarījumu?
- Polijas čempionāta zelta medaļa šī man bija jau trešā, bet pagājušogad pārmaiņas pēc biju otrais, tā kā esmu trīskārtējs čempions un vēl reizi vicečempions. .. Katrreiz tā tikusi izcīnīta citādākā veidā, un līdz ar to tai ir sava īpaša vērtība. Tāpēc varu teikt, ka - jā - man ir gandarījums par katru čempiontitulu.
- "Zepter" visas sezonas laikā bija ļoti nospiedošs pārsvars pār konkurentiem. Kā to var skaidrot?
- Es domāju, ka lielā mērā mūsu panākumu pamatā bija ļoti laba komandas komplektācija - bija atlasīti patiešām labi spēlētāji un visi nepieciešamības gadījumā varēja nospēlēt līdera lomu. .. Taču arī mūsu pārliecinošie rezultāti ir nedaudz mānīgi - uzvaras nebūt nenāca tik viegli. .. Sevišķi grūtas Polijā ir izbraukuma spēles - vienalga, vai pretī nāk turnīra tabulas otrā vai pēdējā komanda. Turklāt vēl viena lieta ir tā, ka jebkurš pretinieks spēlei pret mums gatavojas īpaši. Uzvarēt "Zepter" - tā bija iespēja pierādīt sevi un sagādāt pārsteigumu.
- Un tu pats? Principā Polijā jau esi kļuvis par vietējo, tomēr patiesībā esi viesspēlētājs, turklāt pietiekami dārgs, lai no tevis varētu prasīt atbildību par katru neveiksmi.
- Sava atbildība bija katram basketbolistam, un es nebiju nekāds izņēmums, taču par tādām lietām nedrīkst domāt - tieši tad arī nekas nesanāktu. Centos vienkārši koncentrēties uz basketbolu, uz to, ko no manis prasa, un tad jau visam bija jābūt kārtībā. Gadījās dienas, kad citiem nekrita, un tad es uzņēmos arī punktu gūšanu, taču kopumā nodarbojos ar saspēles vadīšanu.
- Kā tu pats esi apmierināts ar aizvadīto sezonu?
- Es domāju, ka man šī sezona izdevās, un arī komandas vadība ar manu spēli bija ļoti apmierināta.
- Sezonas vidū "Zepter" klubam pievienojās arī Uvis Helmanis. Cik lielā mērā tas bija tavs pirksts?
- Cik nu tur mans pirksts - ja spēlētājs ir labs, tad komanda viņu arī vēlas iegūt. Protams, viņi man apjautājās, ko es domāju par Uvi un kāds viņš ir spēlētājs, taču, manuprāt, iekļūšana komandā bija viņa paša un tikai viņa paša nopelns. Sliktu basketbolistu "Zepter" nepirktu. .. Domāju, ka viņš komandā iekļāvās ļoti labi - katrā ziņā treneri bija ļoti apmierināti. Gan spēlēs, gan treniņos pats galvenais bija tas, lai cilvēks sevi atdotu simtprocentīgi - tas mūsu trenerim bija ļoti svarīgi un pat izšķirīgi. ..
- Tu pietiekami ilgus gadus esi pavadījis Polijā, lai tagad varētu rezumēt, kā mainījies šīs valsts basketbola līmenis.
- Par citiem klubiem diezgan grūti spriest, taču man ir bijusi iespēja novērtēt, kā mainījies "Zepter" klubs. Viennozīmīgi var apgalvot, ka tas ir kļuvis profesionālāks - es domāju, tieši vadīšanas ziņā. Atceros, ka pirms četriem gadiem nevienam nebija lielas sajēgas, kā vispār jāvada basketbola klubs, taču pa šo laiku klubs ir ļoti progresējis. No šā viedokļa es labprāt paliktu Vroclavā, turklāt tā ir skaista pilsēta ar cilvēkiem, kas azartiski fano par basketbolu. No sadzīviskā un profesionālā viedokļa "Zepter" mani apmierina, tagad vienīgais - cik veiksmīgi tiks meklēts risinājums kontrakta jautājumā. ..
- Ņemot vērā izlozi, iespējamo izlases sastāvu un citus faktorus, ko, tavuprāt, šoruden iespējams gaidīt no Latvijas izlases (Eiropas čempionāta finālturnīrā. – D.Ā.)?
- Skaidrs, ka mums ir ļoti grūta grupa - slovēņiem ir labi spēlētāji, arī turki savās mājās būs smags pretinieks. Personiski es domāju, ka no visiem trijiem pretiniekiem paši bīstamākie būs tieši turki - atliek vienīgi cerēt, ka pašā pirmajā spēlē viņi būs nedaudz "pārdeguši" un spēle var "neaiziet". Bet mums nav ko zaudēt, un tas principā ir labākais variants. Latvijai sasniegums ir jau tas vien, ka esam iekļuvuši šajā finālturnīrā, un katra iespējamā uzvara jau būs liels panākums. Protams, mēs visi iesim, spēlēsim un atdosim sevi simtprocentīgi, un tas, ka mēs ne tuvu nebūsim favorīti, mums var tikai palīdzēt. Pats galvenais: nedrīkst sasapņoties - ja katrs darīs savu darbu, šis čempionāts mums var būt pietiekami veiksmīgs.

Sportacentrs.com atkāpe: Raimonds Miglinieks kā klasiska saspēles vadītāja paraugs ar lielu pievienoto vērtību komandās, kurās spēlēja izteikti centra spēlētāji, bija pieprasīts Polijā laikā, kad mūsu spēcīgākie klubi sita poļus visos piecos veidos. Viens tāds centra spēlētājs grasījās pievienoties arī Latvijas izlasei rudenī Eiropas meistarsacīkstēs – Kaspars Kambala.

Lēciens nemirstībā...

Ir par mūžīgajiem nosauktie rekordi, bet arī starp tiem ir savi izcilnieki, ja tiek pārsniegta kāda zīmīga robeža. Vieglatlētikā desmitcīņniekiem lielmeistara norma ir 8000 metru, bet pirms desmit gadiem čeham Šebrlem (joprojām vienīgajam pasaulē) padevās lēciens aiz 9000 punktiem.

To, ka desmitcīņā tiks pārsniegta 9000 punktu robeža, varēja prognozēt. Taču reti kurš pareģoja, ka pirmais atlēts, kuram tā padosies, būs čehs Romans Šebrle. Priekšroka tika dota nu jau pasaules eksrekordistam - viņa tautietim Tomāšam Dvoržākam, kuram līdz kārotajam mērķim vienreiz pietrūka tikai sešu, bet otrreiz - desmit punktu.

„Tradicionālajās un prestižākajās daudzcīņnieku sacīkstēs Gecisā (Austrija) pirms pēdējās, desmitās disciplīnas - 1500 m skrējiena - Romāns Šebrle no Tomāša Dvoržāka pasaules rekorda atpalika par 68 punktiem. Lai to uzlabotu, čehs distanci nedrīkstēja veikt lēnāk par 4:26:68. Tā kā līdz šim viņš nebija skrējis ātrāk par 4 minūtēm un 28 sekundēm, bet lielākoties - vēl sliktāk, tad izredzes sasniegt 9000 punktu robežu nebija pārāk spožas. Taču tā varēja domāt tie, kas nezināja, ka, gatavojoties sezonai, Šebrle ļoti lielu vērību bija veltījis izturības uzlabošanai un šā uzdevuma izpildei pat tika uzaicināts speciāls treneris.”

Taču par sasniegto rezultātu (4:21,98), kas ļāva ne vien labot pasaules rekordu, bet arī pārlēkt 9000 punktu robežai, Romāns varēja būt pateicīgs ne tikai paša fiziskajai sagatavotībai, raksturam un trenerim, bet arī Ungārijas sportistam Atilam Šivockim, kurš desmitcīņnieku vidū ir labākais gargabalnieks. Intervijās pēc sacīkstēm Šebrle neskopojās ar komplimentiem un pateicības vārdiem ungāram, kurš vārda vistiešākajā nozīmē aizvilka čehu līdz pasaules rekordam. Šebrle neslēpa, ka pirms skrējiena palūdzis Atilu būt par zaķi un ka ungārs labprāt esot piekritis palīdzēt, ko paveica ne vien ar vārdiem, bet arī ar darbiem. Proti, Šivockis skrējiena laikā centās uzturēt tādu tempu, lai "astē sēdošais" Šebrle "nenolūztu", kā arī vienlaicīgi varētu sasniegt rekordam nepieciešamo rezultātu. "Atila skrēja ne par ātru un ne par lēnu. Tieši tā, kā man vajadzēja. Taču es šo tempu neizturētu, ja pirms tam speciāli nebūtu gatavojies 1500 m distancei," tā, komentējot pēdējo skrējienu, teica jaunais pasaules rekordists un pirmais 9000 punktu klubiņa biedrs.

Pats Šebrle uz jautājumu par to, kāda ir cilvēka iespēju robeža desmitcīņā, atbildēja, ka 9200-9300 punktu. Treneris Zdeneks Vanja, kurš gatavoja gan Droržāku, gan Šebrli, uzskatīja ka visu laiku labākais desmitcīņnieks ir Dens O'Braians un ka amerikāņa potenciāls būtu ļāvis viņam krietni pārsniegt 9000 punktu, ja vien O'Braianu nebūtu pieveikušas traumas.

Sidnejas olimpisko spēļu sudraba medaļnieks Šebrle pirmo reizi 7000 punktu robežu pārvarēja 1993., bet 8000 - 1997. gadā. Vēl pēc 4 gadiem pienāca arī 9000, precīzāk 9026 punktu (atsevišķās disciplīnās: 10,64 (942) - 8,11 (1089) - 15,33 (810) - 2,12 (915) - 47,79 (919) - 13,92 (985) - 47,92 (827) - 4,80 (849) - 70,16 (892) - 4:21,98 (798)) robežas kārta. Otrais Gecisā bija igaunis Erki Nols, bet trešais – tagad jau bijušais pasaules rekordists Dvoržāks.

Sportacentrs.com atkāpe: Raugoties, kā arī pēc 10 gadiem nevienam no sportistiem nav izdevies pārspēt 9000 punktu robežu šajā prestižajā disciplīnā, liekas, ka 10 000 robežu atlētiem neredzēt, ja vien nemainās disciplīnu novērtējums punktos. Latvijas atlētiem liels panākums būtu kaut vai 8,5 tūkstošu punktu robežas sasniegšana.

Pārējās tēmas

Hokejs. Iepriekšējā nedēļā Latvijas Hokeja federācijas valdē neapmierinošas izlases spēles dēļ nobalsojuši par Haralda Vasiļjeva un valsts izlases turpmāko nesaderību, LHF vīri lēmumu par jauno treneri paziņošot 27. jūnijā. Kirova Lipmana vadībā lēmumi par valstsvienības trenera apstiprināšanu bijuši gana kuriozi: pēc tam, kad no galvenā trenera pēc neveiksmes B grupas turnīrā Kopenhāgenā bija atkāpies Helmuts Balderis, tika izsludināts konkurss, tomēr uzvarētājs (Ēvalds Grabovskis) tika nosaukts vēl pirms tā beigām, kad dažs labs vēl tikai nesa pieteikumu uz LHF; 1997. un 1999. gadā Lipmans pasvieda ideju par Vladimiru Jurzinovu, senioru (un realizēja to) izlases konsultanta lomā; tikai dejas ap Jurzinovu 1999. gadā lika vilkt līguma parakstīšanu ar Haraldu Vasiļjevu, kurš darbu ar izlasi vasarā uzsāka bez līguma. Un tā strādāja ilgi... LHF vēl nav izlēmusi, kas būs Vasiļjeva vietā. Par reālākajiem kandidātiem tiek saukti Vasilijs Tihonovs un kāds mistisks somu speciālists, kurš par hokeju esot sarakstījis vairākas grāmatas.

Futbols. Briselē pasaules čempionāta kvalifikācijas spēlē Latvijas izlase zaudēja mājiniekiem beļģiem ar 1:3, bet parādīja krietni saturīgāku sniegumu kā angļa Džonsona vadībā. Vienīgie vārti Mariana Pahara rēķinā. Latvijas čempionātā uz trim minūtēm pārtraukta „PFK/Daugavas” un „Ventspils” spēle, jo kāds no ventspilniekiem uz skrejceļa izmeta dūmu sveci, kas izraisīja policistu represijas pret 15 viesu līdzjutējiem tribīnēs. Britu futbola žurnāls „Total Football” jūnija numurā četras lappuses veltījis latviešu futbolistu „desantam” Britu salās. Tur bija arī tādi kuriozi kā tikai trīs klubi Latvijā, kas spēlēja PSRS čempionātā, 12 000 skatītāju stadiona būvēšana Latvijā par naudu no Mariana Pahara pārdošanas un to, ka „Skonto” Čempionu līgā spēlējusi ar „Deportivo”(?!)... Eksotika britiem!

Basketbols. Atskatoties uz aizvadīto LBL sezonu, galvenais secinājums ir – naudas trūkums... Providensas koledžā spēlējušais Māris Ļaksa „SA” stāsta, ka spēlējis vidēji spēlē ap 20 minūtēm, kas pirmgadniekam ir daudz, ka treneris ar viņa snieguma bija vairāk apmierināts nekā Māris pats, ka sezonas sākumā pretinieki Ļaksam atļāvuši mest pa grozu brīvi, bet sezonas beigās šādas vaļības vairs neesot atļāvušies un ka pēc veiksmīgās sezonas ASV ir piedāvājumi no Eiropas klubiem. Aizvadītajā nedēļā Latvijas Basketbola savienības prezidents Ojārs Kehris atkal tika ievēlēts šajā amatā, turklāt - uz nenoteiktu laiku, kaut arī pats pirms tam izteicās, ka vairs nevēlas vadīt basketbolistus.

Citi sporta veidi. Par atgriešanos tenisa laukumā (veterānu turnīros) paziņojusi zviedru leģenda Bjerns Borgs. Par Latvijas čempionu golfā kļuvis Artūrs Krukovs. Vieglatlēts Viktors Lācis ASV augstskolu čempionātā sasniedzis Latvijas rekordu 400m barjerskrējienā (49,60s), kas ir arī pasaules meistarsacīkšu A normatīvs. Vieglatlētikas sacensībās "Rīga-2001" šķēpa metējs Voldemārs Lūsis uzrādīja savu sezonas labāko rezultātu (81,86m). Pēdējās nedēļas laikā 22 gadus vecais kanoe airētājs Vladimirs Sičevskis divreiz pratis pieveikt titulēto Jefimiju Klementjevu. Daugavpils "Lokomotīves" spīdvejisti ar uzvaru sākuši Starpnacionālās līgas meistarsacīkstes, uzvarot Vladivostokas "Vostok" (57:51).