Diāna Dadzīte atklāti par trenera aiziešanu un "sitienu pa dibenu"

Pirms pieciem gadiem Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs Dadzīte šķēpmešanā kļuva par olimpisko čempioni, un ir tikai loģiski, ka Tokijā viņa tēmēja uz tādu pašu sasniegumu.

“Ja man prasītu, kādu vērtējumu sev dotu par izdarīto darbu, es ieliktu 7+. Augstākam vērtējumam neceļas roka. Neesmu apmierināta ar startu šķēpmešanā, taču nemeklēšu apkārt nekādus iemeslus. Pati esmu vainīga. Mēs – sportisti – paši esam atbildīgi par to, ko izdarām sacensībās,” nosaka Dadzīte.

“Vienkārši šoreiz šķēps nelidoja. Neuzpūta vējiņš, kad to vajadzēja (smejas). Šķēpmešanā mans mērķis bija augstākais pakāpiens – lai Tokijas stadionā beidzot izskan Latvijas himna. To es neizdarīju un jūtos, ka būtu pievīlusi Latviju, jo, man šķiet, daudzi gaidīja, lai stadionā vismaz vienu reizi izskan himna,” atzīst paralimpiete. “Jūtos vīlusies sevī, bet tas ir arī sitiens pa dibenu – ir jāstrādā vēl vairāk, jo varbūt sagatavošanās posmā pati kaut kur kļūdījos. Atbraukšu mājās, sakārtošu domas un prātošu, kā strādāt tālāk.”

Tokiju latviete atstāja tieši ceturtdien. Sajūtas divējādas – ja diska mešanā iegūtais sudrabs bijis patīkams pārsteigums, tad bronza šķēpmešanā simbolizējusi nesasniegtu mērķi.

“Darbs ir izdarīts, esmu atvieglota, ka šis posms ir aiz muguras, jo šis pandēmijas laiks bija smags,” neslēpj Dadzīte. “Neesmu no tām, kas guļ uz lauriem. Vienmēr esmu teikusi, ka tikt tur augšā ir vieglāk nekā tur palikt. Mūsu sports ir nežēlīgs, un konkurence aug. Ja paskatāmies rezultātus Riodežaneiro un Tokijā, atšķirība ir jūtama. Ja pirms pieciem gadiem olimpiskajās spēlēs diska mešanā bronzu izcīnīju ar 22,66 metriem, tad šogad ar tādu rezultātu knapi tiktu sešiniekā. Tāpat arī šķēpā. Ja Riodežaneiro zeltu izcīnīju ar 23,26 metriem, tad Tokijā kā minimums vajadzēja 24 metrus, lai vispār tiktu trijniekā.”

Noslēdzošos četrus mēnešus līdz Tokijas spēlēm Dadzīte gatavojās bez trenera. Viņa uzsver, ka tas nebija noteicošais faktors, kāpēc neizdevās iegūt zeltu šķēpmešanā, taču speciālista padoms noteikti būtu palīdzējis tikt vaļā no mazām kļūdām tehnikā.

“Šķēpmešana ir tik tehniska, ka vismazākā nepareiza rokas kustība var izmainīt visa metiena trajektoriju. Norādes uz niansēm metienā man tiešām pietrūka. Sacensību laikā arī galvā sēž doma, ka man nav trenera un ko es labāk varētu izdarīt. It kā fizioterapeitei teicu, ja viņa redz kādu konkrētu kļūdu, lai man uzbļauj. Bet viņa jau var pamanīt tikai lielās kļūdas. Nevaru prognozēt, bet ar treneri pie sāniem rezultāts Tokijā varbūt būtu bijis labāks,” uzskata Dadzīte.

Iemeslu, kāpēc Latvijas paralimpiete palika bez trenera, viņa pati nodēvē par smieklīgu.

“Lai labāk sagatavotos Tokijai, trenera dēļ dzīvoju un trenējos Vācijā, mazā pilsētā Trīrē. Viņš jau ir pensionārs, taču ļoti žirgts un aktīvs, var arī paskriet, kad vajag. Tomēr viņš pēkšņi izdomāja, ka vēlas pārdot savu māju. Aprīļa beigās treneris paziņoja, ka māju nopircis 600 kilometru attālumā no Trīres,” nosaka Dadzīte. Treneris gan aicinājis latvieti pārvākties tuvāk viņam, taču sportiste Trīrē bija labi iekārtojusies – pateicoties labām vācu valodas zināšanām, viņa strādāja biroja darbu. “Tas nebija tik vienkārši kā sakrāmēt somas un doties. Treneris to nesaprata un piedāvāja pats atbraukt pie manis, bet par to man būtu jāmaksā. Piekritu, bet tā naudas summa, ko viņam vajadzētu, lai četros mēnešos mani sagatavotu Tokijai, bija tik liela, ka Latvijas Paralimpiskajai komitejai gribot negribot bija jāatsaka.”

Tiesa, esot atrasts vidusceļš, kurā speciālistam tiktu samaksāta mazāka summa, taču viņš tik un tā varētu trenēt Dadzīti. Beigu beigās viņš sportistei uzrakstījis ziņu, ka tomēr nevar atbraukt un piedalīties treniņprocesā… “Ja viņam es kā sportiste būtu svarīga, viņš būtu atbraucis. Trenerim nebija nekāda laba iemesla, lai šādi rīkotos.”

Ja šāda situācija būtu notikusi ātrāk, piemēram, gada sākumā, Dadzītei vismaz būtu laiks, lai pagūtu atrast citu treneri. Taču maijā tas bija jau krietni par vēlu.

“Biju nošļukusi un domāju, kā tikt galā. Beigu beigās līdz Tokijai trenējos viena. Treniņos aizmetu šķēpus un diskus, kāpu ārā no ratiem un kāpu parastajos, un braucu pakaļ aizmestajiem rīkiem… Pēc tam atkal sēdos iekšā krēslā un turpināju mest. Šādi viena pati trenējos četrus mēnešus, īsti nezinot, kur tehnikā pieļāvu kļūdas. Tokijā tas viennozīmīgi nospēlēja kādu lomu, bet neteikšu, ka tas bija izšķiroši. Nemeklēju iemeslus, lai attaisnotos. Pati, rupji runājot, nolaidu lažu,” Dadzīte nenoveļ vainu uz ārējiem apstākļiem.

Pēc nepatīkamā trenera lēmuma neturpināt sadarbību Dadzīte atgriezās Latvijā. Kā pati saka, uz palikšanu. “Ij nedomāju kaut kur doties prom! Meklēšu treneri, kurš nāk pie manis, nevis es pie viņa. Šobrīd par to vēl pārāk galvu nelauzu. Nedaudz no visa jāatiet. Parunāšu ar mūsu pašu šķēpmetējām – Līnu Mūzi, Madaru Palameiku. Gan jau viņas arī dos kādu padomu. Ja būs tāda iespēja, labprāt atrastu kādu treneri Latvijā, jo tiešām vairāk negribu braukt prom.”

Sportošanai Trīrē bijuši labi apstākļi, jo pilsētas vadība Dadzītei atvēlējusi vietu treniņiem un mantu glabātuvei. Viņai kā parasportistei ir arī alga, taču dzīvošana Vācijā ir diezgan dārga, tāpēc bija jāmeklē nodarbošanās.