15.-18. diena: redzēt Maradonu, nonākt Joškarolā un bezgalīgā korķī

Pēdējo reizi rakstīju, kad izstāšanos Kazaņā piedzīvoja Vācija, bet mēs tālāk netikām uz Samāru, jo neizdevās rezervēt auto "BlaBlaCar". No iepazītā Andreja pēcāk saņēmu sarakstes ar pāris šoferiem, kuri uzmeta. Viens no gadījumiem bija šāds (sludinājumā norādītā cena 700 rubļi jeb 9.5 eiro) ar sekojošu saraksti:
Andrejs (mūsu paziņa): "Jūs tiešām šodien brauksiet uz Samāru?"
Šoferis: "Cena ir 2 500 rubļi [34 eiro] no cilvēka."
Andrejs: "Bet sludinājumā taču norādīti 700."
Šoferis: "Cena ir 2 500. Jūs gribat braukt pats?"
Andrejs: "Nē."
Šoferis: "Tad vēl jo vairāk [jaunā cena]."
Andrejs: "Bet ja es brauktu?"
Šoferis: "Jūs nebrauksiet. Zinu, ka jūs palīdzat ārzemniekiem. Viņiem algas ir 300 tūkstoši rubļu [4 000 eiro], bet jūs gribat viņus nosūtīt ar "BlaBlaCar" par 100 rubļiem. Apnikuši man visi šodien - vairāk nekā 30 pieteikumu. Visi grib ārzemniekiem ietaupīt naudu. Viss, uz redzēšanos [komunikāciju patiešām vairs neturpināja]."

Šis vismaz bija reāls sludinājums (kaut ar pagalam nepatiesu cenu) un notika vismaz kaut kādas pārrunas, bet vēl virkne sludinājumu bija viltus.

Tā ka palikām Kazaņā un piektdien ar Arkādiju devāmies pilsētā, pie reizes apmeklējot Francijas izlases treniņu - frančiem sestdien Kazaņā bija mačs pret Argentīnu. Tomēr pilsēta plaša, bet mēs svelmē izvēlējāmies iesvīst pastaigājoties, nevis pārsvīst ar kondicionieriem neaprīkotajos maza izmēra pārbāztos autobusos. Īsāk sakot, visu dienu pavadot uz kājām un noejot daudzus kilometrus, laiks ātri paskrēja un mājās, pa ceļam redzot tipisku Krievijas ielu konfliktu, pārnācām bez labi padarīta darba sajūtas. Tiesa, Francijas izlases treniņu apmeklējām.

Arī tas nebija tik vienkārši (lasi: prasīja laiku). Aiziet līdz stadionam, kurā vēl nebijām bijuši (treniņš notika "Rubin" mājvietā, nevis jaunajā PK2018 stadionā), noorientēties stadiona teritorijā un atrast pareizo ieeju, iziet drošības kontroli, ierasties laicīgi, kas nozīmēja gaidīšanu jau stadiona tribīnēs. Un Francija, protams, ļāva pavērot vien treniņa pirmās 15 minūtes, pēc tam visus padzenot prom. Mediju gan tāpat bija daudz, taču ne jau rakstošie kā mēs, bet gan pārsvarā TV cilvēki un fotogrāfi. Iemesli saprotami - intervijas nebija iespējamas, tāpēc pamatā žurnālisti ražoja īsos video sižetus (žurnālists ierunā standarta tekstu, fonā futbolisti trenējas), nu un par fotogrāfu misiju skaidrs. Pārsvarā manīju franču un vietējos krievu žurnālistus.

Ja ceturtdien pēc Vācijas un Dienvidkorejas spēles Kazaņa šķita ārzemju līdzjutēju pamesta, tad piektdien situācija
jau atkal bija cita. Trivializējot, korejiešus bija nomainījuši argentīnieši. Kazaņas tūrisma galvenajā (gājēju) ielā, Baumana ielā, rosība bija liela. Vietējais bizness varēja nedaudz uzzelt. Turīgo tūristu uzmanību mēģināja piesaistīt dažādos veidos. Pēc skata 16 gadus veca meitene tautu tērpā smalkā balstiņā aicināja tūristus uz samagona muzeju... Lai gan to neapmeklējām, pēc daudzu stundu gājiena tāpat izskatījāmies pārkarsuši un sarkani. Neskatoties uz to, palaidām Sportacentrā savu prognozi izslēgšanas spēlēm. Kamēr grupu turnīrā vairākas prognozes smuki izgāja, izslēgšanas spēlēs manas prognozes pagaidām bijušas vājas.

Dažādu iestāžu nosaukumos vērojama izdoma.

Sestdien pienāca lielā spēle starp Argentīnu un Franciju. No dzīvokļa mums tāls ceļš, tāpēc šoreiz gan izmantojām sabiedrisko transportu un, neskatoties uz kārtējo karstuma vilni, bijām apmierināti ar ātro nokļūšanu stadiona tuvumā. Līdz pirmspēdējai pieturai transports darbojās, pēc tam vēl viens kilometrs pa satiksmei slēgto ielu kājām un vēl gandrīz kilometrs, lai apietu gandrīz visam stadionam apkārt un tiktu līdz mediju centra ieejai. Drošības kontrole, paķertas biļetes un atgriezāmies atpakaļ, lai stadiona teritorijā pabaudītu atmosfēru un to nodrošināja kvēlie Argentīnas līdzjutēji.

Vairāki argentīnieši gan bija saguruši un slēpās ēnā.

Stadionā sēdējām aptuveni 30 metru attālumā no Maradonas. Lai kā viņš uzvestos, futbola leģendas statuss iegūst uz mūžu un katra viņa kustība izpelnījās milzu uzmanību. Tiklīdz ieradās savā VIP vietā, tā argentīniešu fanu tūkstoši savas galvas pagrieza no laukuma uz Maradonas pusi - izkliedzieni, fotografēšana, filmēšana un vienkārša vērošana. Pat brīdī, kad vārtus guva Argentīna, daudzi vēroja nevis futbolistu priekus, bet kā noreaģēs Zelta rokas īpašnieks. Un Maradona patiešām bija rosīgs - tādu performances līmeni, kāds bija mačā pret Nigēriju, viņš neatkārtoja, tomēr mierīgs arī nesēdēja. Šķiet, Maradona perfekti apzinās sava tēla nozīmi un pievērstā uzmanība tiek izbaudīta. Arī es biju ziņkārīgs un iespēju robežās viņu vēroju. Kā nu ne, ja 1994. gadā kāri lasīju avīzēs par viņa padzīšanu no finālturnīra, bet tagad viņš, 1986. gada pasaules čempions, sēdēja tepat tuvumā.

Spēles laikā izjutu lieliskas emocijas un pieķēru sevi pie domas, ka aizvien izteiktāk klusībā jūtu līdzi komandām, kuras klātienē kvēli atbalsta vairāk fanu. Ja iepriekš vairāk vadījos pēc lokālpatriotisma un allaž vēlējos redzēt savas Eiropas pārākumu pār citu zonu komandām, tad tagad, jūtoties kā Buenosairesā, vēlējos, lai uzvar Argentīna. Kad Sampaoli komanda izvirzījās vadībā ar 2:1, tas bija kaut kas. Visi lēkāja, laistīja ārā dzērienus, kaislīgi sadziedājās, bet arī dzīvoja līdzi laukumā notiekošajam. Grūti iztēloties, kādus skatus mēs redzētu pēc mača stadiona apkārtnē, ja Argentīna uzvarētu... Tas nenotika un, protams, novērojām tieši pretējo - pēc spēles visi salīdzinoši klusi izklīda.

Mums svētdien vakarā bija jānokļūst līdz otrai izslēgšanas spēlei Ņižņijnovgorodā starp Horvātiju un Dāniju. Atkal kliboja "BlaBlaCar", un jauniegūto paziņu padoms bija aizdoties līdz 150 kilometru attālās Marijelas (viena no Krievijas republikām) galvaspilsētai Joškarolai, no kurienes satiksme līdz Ņižņijnovgorodai ir dzīvāka. Sacīts darīts.

Joškarola (starp citu, vienīgā pilsēta Krievijā, kas sākas ar burtu Й [ij]) kļuva par pirmo ne PK2018 pilsētu, kuru tā kārtīgāk apmeklējām. Ko lai saka, kontrastu pilsēta. Vairāk nekā apbrīnojama, fantastiska krastmala ar iespaidīgām būvēm, bet pārējā pilsēta noplukusi, pa ielām staigā ļoti daudz acīmredzami nabadzīgu cilvēku, un, kas mūs kā viesus pārsteidza visvairāk, reāla smirdoņa vairākās centrālajās ielās. Savu "BlaBlaCar" šoferi gaidījām autoostā, kurā ainas arī, maigi sakot, šķebināja. Kā mums tika skaidrots, 2007. gadā vietējā valdība novirzīja milzīgus līdzekļus krastmalas (un ne tikai) uzpucēšanai, to nosauca par Briges krastmalu. Grūti spriest, ko par to visu saka parastā tauta, kuras vairumam, šķiet, dzīve nav salda.

Joškarolā vairāk vēroju acīm, nevis fotografēju.

Šoferis nokavēja 40 minūtes un 13:00 vietā izbraucām 13:40. Ņižņijnovgorodā spēles sākums bija plkst.21:00 un mums bija vairāk nekā astoņas stundas, lai pieveiktu nieka 340 kilometrus. Lai gan šoferis auto vadīja salīdzinoši lēni un mierīgi (tas ir, ap 110 kilometriem stundā), mēs pietiekami strauji tuvojāmies mērķim. Kad bija palikuši 100 kilometri, mūsu rīcībā bija vēl vairākas stundas. Un... mača sākumu nokavējām.

Lieta tāda, ka bija svētdienas pievakare un ļoti daudzi no vasarnīcām atgriežas pilsētā. Varbūt daļēji ietekmēja arī futbola spēle, tāpat novērojām ārkārtīgi daudz smago auto ar ļoti daudzām "Krasnij i belij" (alkohola tirgotājs) automašīnām priekšgalā. Pie apdzīvotas vietas Rabotki sākās pamatīgs korķis un mēs nosprūdām. Zināms, ka korķi, tostarp daudzu stundu garumā, globāli nav nekāds pasaules brīnums, taču es pirmo reizi nokļuvu tik nozīmīgā ārpuspilsētas korķī.

Diezgan neizlēmīgi un kļūdaini rīkojās arī mūsu šoferis. Redzot, ka uz šosejas stāvam, viņš padeva 20 metrus atpakaļ, lai laistos lejā zem pārvada un mēģinātu izlauzties pa lauku celiņiem, kā to darīja daži desmiti auto pirms mums. Tomēr segums labākajā gadījumā bija piemērots džipiem, vienviet bija bedre, kurā atlika nosprūst vienam auto, lai pārējie garām vairs netiktu. Ātri vien tas arī notika. Mūsu šoferis mēģināja meklēt vēl vienu ceļu (pa kuru nebrauca praktiski neviens) un drīz bija spiests mest apkārt, lai meklētu ceļu atpakaļ uz šoseju. Pretī brauca vietējie ar mopēdu - mūsu nopietnais šoferis izbāza pa logu roku, vēloties apstādināt un pavaicāt ceļu, bet mopēda šoferis to neuztvēra, lielā ātrumā traucās garām un... sita šoferim "pieci". Īsāk sakot, pēc pusstundas, ja ne vairāk, mocīšanās atgriezāmies starta punktā uz šosejas un tupējām. Viss gāja ļoti lēni...

Detalizētāk vairs nestāstīšu, bet Ņižņijnovgorodā nonācām plkst.20:00 (lielais jautājums ir par infrastruktūru - vai šādas kaitinošas situācijas atkārtojas katru svētdienas vakaru?), taču tas bija lielās pilsētas sākums, kur šoferis (katrs viņam samaksājām rubļus astoņu eiro ekvivalentā) mūs izlaida - mums bija vēl diezgan tāls ceļš līdz stadionam. Tieši šajā brīdī Krievija sensacionāli bija uzvarējusi Spāniju un Ņižņijnovgorodas ielās katrs otrs braucošais šoferis jautri pīpināja. Pilsētā bija sirreālas sajūtas.

Labi, ka sabiedriskais transports turpināja kursēt kā nākas, un ar divu autobusu palīdzību tuvojāmies stadionam. Diemžēl, kad jau bijām visai tuvu un vēlējāmies veikt vēl tikai vienu vai divas pieturas, pretēji "Google" norādītajam, autobuss nogriezās citā virzienā un devās pāri ļoti garajam Metro tiltam. Satiksme bija lēna un mēs zaudējām vismaz pusstundu. Nācās doties atpakaļ un tad vēl pusotru kilometru kājām. No attāluma dzirdēju horvātu priekus par izlīdzinājumu piektajā minūtē un sāku skriet. Stadiona mediju zonā ierados ap 10. minūti, bet, lai gan bijām pirms tam zvanījuši uz stadionu un brīdinājuši, lai atliek mūsu biļetes un sagaida mūs, biļešu vairs nebija. Cīnījos ar info meitenēm, mums lika gaidīt un tikai 28. minūtē tikām iekšā tribīnēs.

Nokavēto 28 minūšu vietā redzējām 30 papildlaika minūtes un pendeles. Lai gan spēle tiešām nebija no aizraujošākajām, arī 11 metru sitienu sērijā mačā ar tik augstu likmi vismaz reizi dzīvē jāredz. Check!

Dāņi palika centrā, kamēr horvāti pēc Rakitiča realizētās pendeles metās svinēt.

Ar fotogrāfu Sergeju, pie kura reizi jau bijām palikuši pa nakti pirms vairāk nekā nedēļas, veikli tikām no stadiona apkārtnes un pēc vieniem naktī bijām dzīvoklī, lai šorīt astoņos celtos un dotos uz Maskavu. Šeit Maskavā mums vairs spēļu nav, taču tāpat devāmies ar metro uz "Spartak" ["Otkritie"] stadionu, lai mediju centrā pastrādātu un noskatītos Brazīlijas - Meksikas spēli, kā arī pavērotu Kolumbijas izlases treniņu. Redzējām, ka Hamess Rodrigess netrenējas kopējā grupā ().

Mums vienos naktī vēl viens bezmaksas vilciens uz Sanktpēterburgu, kur rītvakar noslēgsim savu PK2018 misiju, noskatoties Zviedrijas un Šveices 1/8 finālu.