Miļuns: "Hokejā visi ir gudri, un dažreiz vecāku ilūzijas ir ļoti grūti salauzt"

"Bērnu un jauniešu sporta pieejamība, manuprāt, ir ļoti palielinājusies, vismaz hokejā," teica Ēriks Miļuns, HK "Prizma" galvenais treneris. "Pats galvenais arguments šeit ir tas, ka pieaudzis objektu skaits, kur var spēlēt visu gadu. Ja kādreiz bija tikai atklātie laukumi, kuru skaits, jā, īpaši nav pieaudzis, tad ledus haļļu skaits gan ir krietni pieaudzis, turklāt ledus haļļu ģeogrāfija aptver arī reģionus. Ja agrāk par hokeju varēja domāt tikai Rīgā vai tās tuvumā, tad tagad bērni var spēlēt arī tādās vietās, kur iepriekš par to nemaz nedomāja, vai arī no kurām nācās braukt vairāk nekā 100km uz tuvāko halli."

"Arī futbolā tiek sekmīgi apgūti starptautisko partneru FIFA un UEFA līdzekļi, kas tiek izmantoti futbola laukumu būvniecībai Latvijas pilsētās," teica sporta skolas "Metta" direktors Miks Vilkaplāters. "Jāmin arī otrs fakts, proti, ka audzis arī privāto sporta skolu skaits, un tas īpaši attiecas uz futbolu. Ja Rīgā ir viena pašvaldības dibinātā futbola skola, kurā ir apmēram 400 bērni, tad privāto sporta skolu sektorā jau ir ap 2.5 tūkstoši bērnu. Attiecīgi bērnu sporta struktūra ir mainījusies un radies jautājums, kā pašvaldības sporta infrastruktūru varētu izmantot arī privāto sporta skolu audzēkņi. LFF un pašvaldības sadarbības modelis paredz, kā šos laukumus izmantot un kā tām var piekļūt privātās skolas, taču tas pagaidām ir tikai mazs solis, uz ko mums sporta pieejamības ziņā noteikti jātiecas."

Savukārt basketbola kluba "Rīgas Zeļli" ģenerālmenedžeris un ilggadējais basketbola apskatnieks Artūrs Šēnhofs intervijā norādīja, ka bērnu sporta masveidība Rīgā ir tik liela, ka infrastruktūra īsti netiek līdzi: "Rīgā mums fiziski zālēs vairs nav vietu. Nezinu, kur vēl bērni varētu trenēties. Vismaz Rīgā šobrīd basketbolā tiek strādāts maksimālajā kapacitātē. Par reģioniem? Tur savukārt lielākā problēma ir cilvēku trūkums."

Tam pievienojās arī Latvijas sporta izglītības iestāžu direktoru padomes (LSIIDP) priekšsēdētāja Diāna Zaļupe, intervijā sakot, ka Latvijas lielajās pilsētās ir sporta infrastruktūras trūkums: "Pietrūkst vietas, kur sportot. Par reģioniem to varbūt īsti nevar teikt, tur pārsvarā pietiek vietas, taču, runājot ar kolēģiem Rīgā, šajā ziņā ir lielas problēmas."

Par sporta treniņu izmaksām studijas viesi nekautrējas nosaukt konkrētus datus. Miļuns norādīja, ka "Prizma" šobrīd droši vien ir lētākā hokeja skola Rīgā un tajā mēneša maksa ir 220 eiro: "Tas ir tikai par treniņprocesu, tikai par ledus treniņiem, bez ekipējuma. Ja ne-privātām struktūrām šeit ir arī sadaļa par ekipējumu, tad privātās skolās tas ir, vai nu uz vecāku pleciem vai arī no privātiem atbalstītājiem, kurus esam piesaistījuši. Turklāt arī šie 220 eiro nav summa, kas pilnībā nosedz treniņprocesa izdevumus - tā vienkārši ir lielākā summa, ko mēs uzticam vecākiem, bet apmēram tikpat treniņprocesa nodrošināšanai uz katru audzēkni ieliek arī klubs, un šeit varu vēlreiz pateikties mūsu kluba atbalstītājiem!"

Savukārt "Mettā" jaunajiem futbolistiem šāda ikmēneša maksa ir 65 eiro. "Cik zinām, Rīgas futbola skolās, ieskaitot pašvaldības dibināto, mēneša maksa svārstās no 40 līdz tiem pašiem 65 eiro," sacīja Vilkaplāters. "Kad nonākam pie specgrupām jeb elites grupām, kurām ir arī sacensības ārzemēs, daudz vairāk spēļu un treniņnometnes, tad vecāku izmaksas gadā par vienu audzēkni sasniedz līdz 1500 eiro."

Raidījuma kopsavilkumā Vilkaplāters izteica cerību, ka Latvijā nonāks līdz tam, ka privātās sporta skolas un valsts/pašvaldību dibinātās tiks vērtētas pēc tiem pašiem kritērijiem: "Tiesību akti jau virzās uz to, ka mēs varētu nonākt līdzvērtīgā spēles laukumā, kur skolām, kas veic vienādu funkciju, arī tiek piemērots līdzīgs līdzfinansējums, un tad arī redzēsim, kurš šo darbu veic kvalitatīvāk. Tad arī palielināsies konkurence, un, kas zina, varbūt kāda pašvaldība arī nonāks pie secinājuma, ka viņiem pašiem nemaz nevajag iet savu ceļu un ka šo sporta skolas funkciju jau var veikt privātās iestādes."

Finansiālo līdzekļu pieejamība gan automātiski nenozīmē vispareizāko ceļu, ko vecāki izraugās savam jaunajam sportistam. "Mums hokejā visi ir gudri," sacīja Miļuns. "Ir vecāki, kuri savu atvasi hokejā veduši no četru gadu vecuma, dzīvojuši hokejā jau desmit gadus un uzzinājuši visu un iepazinuši visus. Ja vēl viņiem ir finanšu līdzekļi, tad atturēt viņus no došanās uz ārzemēm kaut kur, kur viņi ieguvuši kaut kādus kontaktus, praktiski nevar. Galu galā, tagad šo piedāvājumu ir ļoti daudz, un dažreiz tie ir ļoti neloģiski."

"Taču salauzt šo vecāku ilūzijas ir ļoti grūti. Man bijuši vairāki piemēri, kad cilvēks aizbrauc uz kaut kādu mistisku Amerikas vietu un pēc gada atgriežas, lai beigtu karjeru, saprotot, ka tas viss beidzies ar lielu izmestu naudu, pat 50 tūkstošiem par vienu gadu, kas samaksāta principā par neko," sacīja Miļuns. "Līdzīgi var teikt, ja, piemēram, man tagad no Zimbabves atbrauktu spēlētājs ar naudas koferi. Protams, ka es viņu izmantotu un trenētu, bet vai viņam pašam no tā būtu jēga? Vai viņš nebūtu pārlecis vairākus kāpņu posmus uz priekšu?"

Jauns TV raidījums - "(Bez)maksas sports"

Par naudu Latvijas sportā šosezon plašāk tiek runāts portāla Sportacentrs.com un TV4 kopīgi veidotā raidījumā “(Bez)maksas sports”. Raidījums būs 12 kvalitatīvu, informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju sērija par mūsdienu lielajiem jautājumiem sportā.

Raidījuma ieraksts pilnā garumā