Tēzes: Mihelsons par valsts stratēģiju un absurdiem sporta skolu sistēmā

Vēlamās pārmaiņas pašreizējā sporta skolu sistēmā

"Visiem viss ir labi zināms, ko ir nepieciešams izdarīt," norādīja Ģirts Mihelsons. "Pirmais solis būtu par piemēru izmantot izmaiņas, kādas savulaik tika veiktas pirmsskolas izglītības iestāžu līdzfinansēšanā. Pirmsskolas izglītības iestādes - vienalga privātas vai pašvaldību - šobrīd saņem līdzvērtīgu līdzfinansējumu. Varbūt ne 100% vienādu, bet tuvu tam. Līdz ar to vecāks attiecīgajā pašvaldībā pats var izvēlēties, kuru izvēlēties, un bērns saņems šo vitāli svarīgo pakalpojumu."

"Ja mēs raugāmies uz valsts stratēģiju par to, kādu tad mēs vēlamies nākotnes sabiedrību, tad mums nepieciešams darbspējīgs un veselīgs cilvēks. Ja skatāmies arī valsts drošības ietvaru, tad bez sportiski veselīgas sabiedrības mēs par valsts drošību principā varam nerunāt. Mums tad nebūs izpildītāju. Mēs jau gadiem runājām par katastrofālu situāciju policijas fiziskajā sagatavotībā, tāpat ugunsdzēsējiem, robežsargiem utt. Tādēļ, manuprāt, šajos apstākļos, vairāk kā nekad, ir pienācis brīdis, kad sporta aktivitātes bērniem ārpus skolas ir jāuztver un jāveido kā obligāta nodarbe."

"Mūsu uzdevums būtu panākt tādas sporta skolu sistēmas izveidi, kas veicinātu visu bērnu iesaisti šajās ārpusskolas sporta nodarbībās. Līdzīgi kā valsts domā par obligāto militāro dienestu jauniešiem, arī sporta skolām būtu jāsagatavo šis pamats, lai jaunieši vispār būtu gatavi obligātajam militāram dienestam. Jo bez šī obligātā fiziskā pamata ar skolās paveikto vueb nepietiek."

Sporta skolas sagatavo fundamentu

"Es pats personīgi esmu trīs bērnu tēvs," sacīja Mihelsons, atbildot uz jautājumu, kā viņa ieskicēto modeli varētu uztvert sabiedrība. "Mēs šobrīd nerunājām, ka no katra bērna un jaunieša vēlamies izveidot profesionālu sportistu. Mēs runājam par to, ka mēs sagatavojam fundamentu. Līdzīgi kā pārējā izglītības sistēma piedāvā izglītības pamatus, un tad jau pēc tam notiek izvēle par to, kuru skolu apmeklēt un uz kādu universitāti tiekties. To pašu būtu jādara sporta skolām, sagatavojot cilvēku kā sabiedrības locekli, kurš ir vesels un fizisks aktīvs. Es kā trīs bērnu tēvs būtu priecīgs, ja tā būtu valsts nospraustā stratēģija."

Vecāku vēlme redzēt savus bērnus kā zvaigznes

"Jā, bet tas jau nav valsts uzstādījums, ka katrs bērns kļūst par profesionāli vai zvaigzni. Tas saglabājies vēl no padomju laikiem, ka esam tā uzkonstruēti. Es šeit nerunāju par ambīciju mazināšanos, nē, ambīcijām jābūt. Kāpēc gan lai netiktu tēmēts uz to, ka bērns kļūs par lielisku sportistu, kurš nesīs Latvijas vārdu pasaulē? Bet reāli jāapzinās, ka tāds būs tikai pavisam neliels procents gadījumu. Tikai pavisam neliels! Bet par veselīgas sabiedrības locekļiem jāizaudzina visi."

"Un vēl es gribētu teikt, ka iemesls, kādēļ vecāki dažreiz pārspīlēti streso par visu šo, ir tāds, ka pats sākuma punkts, visa filozofija ir neatbilstoša mūsdienām," turpināja Mihelsons. "Mēs šajā kontekstā atpaliekam no Skandināvijas par 18-20 gadiem. Tāda diemžēl ir realitāte. Ja kāds vēlas par to pārliecināties, tad droši var uzklausīt vecākus no Norvēģijas, Islandes, Zviedrijas un Dānijas par to, kāds ir viņu izejas punkts, kādēļ viņi vēlas sūtīt savus bērnus uz sporta nodarbībām. Galvenais uzdevums, ko vēlamies atrisināt, ir fiziskās veselības joma."

Iekšējā konkurence starp pašvaldības un privātajām skolām - absurda

"Pašvaldības sporta skolai konkurēt ar nevalstiskā sektora iestādēm par tās pašas pilsētas, par tās pašas valsts bērniem ir absurda situācija. Absurda. Daudzkārt ir pieredzētas situācijas, kurās kādam speciāli nedod izmantot sporta zāli šī iemesla dēļ. Nevis mēs domājam, kā uzbūvēt jaunu sporta zāli futbolam un basketbola, bet gan aizliegt kādam citam tādu un tādu iemeslu dēļ. Vai arī vēl šāds variants - mēs izdomājam, ka mums zāle ir noslogota, lai viņi tur nenāktu, un tad mēs ceram, ka šī organizācija, kas savākusi, piemēram, 200 bērnus, izzudīs, un tad šie bērni atnāks pie mums. Un tad mēs varēsim visiem parādīt, cik mēs labi strādājam. Tas ir absurds. Bērniem vajadzētu būt iespējām izvēlēties, kuru sporta skolu viņi vēlas apmeklēt, kura ir tuvāk mājām utml."

Konkurence par bērniem dažādos sporta veidos

"Pierunāt bērnu nākt trenēties kādā konkrētā sporta veidā, protams, var, bet uzsvēršu, ka šo treniņu turpināšana jau ir viņa izvēle un atkarīga no tā, kā viņš bijis, teiksim tā, uzkonstruēts savā ģimenē. Runājot par bērnu piesaisti kopumā, skaidrs, ka nozīmīgs faktors būtu finansiālais. Lai ģimenes motivētu savus bērnus sūtīt trenēties sportā, būtu svarīgi, lai ģimenes finansiālie izdevumi nebūtu lielāki nekā tad, ja bērns tiktu sūtīts nodarboties ar ko citu. Mēs daudz runājam par to, ka nepieciešams attīstīties vispārīgi, mediji daudz par to runā, bet situācija ir tāda, ka bērnam ir obligāti jāpasaka, kura ir viņa galvenā sporta skola un kura attiecīgi saņems līdzfinansējumu. Nevar, piemēram, līdz 12 gadu vecumam izvēlēties šaha un reizē arī futbola nodarbības. Izvēlēties jau var, bet ar līdzfinansējumu tiks atbalstīts tikai viens treneris."

"Mums nebūtu jākonkurē starp sporta veidiem. Mūsu galvenajam mērķim būtu jābūt, ka bērns nodarbojās ar sporta aktivitātēm vairākas reizes nedēļā. Ja runājam tieši par futbola, basketbola un hokeja salīdzinājumu, tad futbols skaitliski vienmēr ir bijis priekšā. Manuprāt, šobrīd šis pārsvars ir nedaudz audzis. Ne tāpēc, ka nācis klāt daudz vairāk bērnu, bet gan tādēļ, ka futbols iemācījies noturēt bērnus savā sportā veidā. Ja pirms 10-15 gadiem mēs skatījāmies, kurš bērns būs profesionālis un ies pēc medaļām (lai gan "Mettā" mēs jau no sākuma uzsvērām, ka galvenais mērķis ir bērnu fiziskas aktivitātes un tikai pēc tam sasniegumi), tad šobrīd futbols ir izveidojis daudzlīmeņu sacensību sistēmu, kurā var piedalīties visu prasmju līmeņu bērni. Viņi attiecīgi var nodarboties ar šo sporta veidu atsevišķās vidēs."

"Basketbola un hokeja izlašu starptautiskie panākumi - teikšu, ka šie panākumi nav diez ko augstāki par futbola, bet vienkārši tie ir skaļāki. Futbolā mēs pirms 10-15 gadiem nevarējām iztēloties, ka mūsu U17 un U19 izlases regulāri tiks EČ elites raundos, kas ir ļoti vērā ņemams panākums. Tas savukārt ir pamats cerībām uz nākamajiem panākumiem. Un tas tika sasniegts, futbolam panākot masveidību, jo labākajiem futbolistiem joprojām bija konkurence."

Trenera motivācija izaudzināt zvaigzni

"Nemācēšu pastāstīt, kā tas ir citās sporta skolās, bet mēs "Mettā" uz to raugāmies sekojoši: mūsu vēlēšanās ir tāda, ko mēs nevaram nopirkt par naudu, un šī vēlēšanās būtu Latvijas kā valsts atzinība uz pasaules skatuves - Latvijas iekļūšana EČ un PK finālturnīros. EČ esam bijuši vienreiz, PK vēl nekad. Islande ir bijusi abos, to panākot kā valsts ar tikai 400 tūkstošiem iedzīvotāju un valstisku filozofiju, ka sporto visi. Šis ir tas, ko vēlamies redzēt mēs, tā ir galvenā vēlme."

"Protams, paēdis treneris ir laimīgs treneris. Bez tā nevar, un trenera finansiālais nodrošinājums ir būtisks faktors. Ja trenerim darba laikā jādomā par to, ko pēc tam mājās teikt ģimenei, tad tur nekas nevar sanākt. Trenerim jābūt cienītam, un tas nozīmē arī finansiālo novērtējumu.

Raidījuma "(Bez)maksas sports" janvāra ieraksts: Latvijas sporta skolu sistēma