Ekmanis: "Būtu arī pasaules čempionāts"

Vai pēdējā laikā ir mēģināts rast kopēju valodu ar Daini Dukuru par iespējamo pārbūvi?
Dukurs jau nav uzvarējis! Es esmu vairāk tāds mērķtiecīgāks un straujāks, kamēr Dukurs ir drusciņ konservatīvs. Problēmas bija no kamaniņnieku puses. Mēs zinām, kas ir jāizmaina. 2005. gadā bija atbraucis trases projektētājs, norādīja tās vietas, kuras vajadzētu pārtaisīt, un bija piedāvājums sagatavot projektu, taču nespēju novērst visas pārējās problēmas.

Tas vairāk ir attiecināms uz finansēm?
Toreiz jau bija treknie gadi. Varbūt kādam liekas, ka tas projekts ir par mazu, visi jau pieraduši pie miljonu projektiem. Projekts nebija tik liels, bet, protams, ja trasi pārtaisa, tad vajadzētu to arī restaurēt. Ja uzbūvēs starta estakādi, jau tas būs ļoti liels pluss. Tad mēs, piemēram, varētu noslīpēt iesēšanos bobā profesionālā līmenī - šajā treniņprocesā ir vajadzīga saskarsme ar ledu. Ir atšķirība, vai tu stum uz gumijas pamata pa sliedēm vai uz ledus. Par Dukuru es nevaru teikt nevienu sliktu vārdu - kā trases saimnieks viņš ir labs, cilvēks savā vietā. Taču mums atšķiras domas par trasi. Viņš varbūt negrib liekas klapatas, varu viņu saprast. Mūsējiem cepuri nost, profesionāli trases darbinieki, tur nav ko piebilst. Ļoti pieredzējuši un, ja grib, spēj sagatavot teicamu ledu. Vienīgais, ka mums tie laika apstākļi paliek aizvien neprognozējamāki un sliktāki. Ja ir mitrums, tad trase noklājas ar sarmu, bet teiksim braukt ir jāmācās pa spoguli. Man bija vēstule, ka mūs uzreiz iekļauj starptautiskajā apritē, respektīvi, Pasaules kauss regulāri tiktu rīkots Siguldā, vismaz reizi divos gados. Varu pateikt, ka Starptautiskās bobsleja federācijas prezidenta vārdus, kurus viņš pateica 2005. gada jūnijā, kongresa laikā: "Kad jūs beidzot to Siguldas trasi pārtaisīsiet!? Es jums uzreiz iedošu pasaules čempionātu!" Tie nebija tikai tādi vārdi! Ja Starptautiskās bobsleja federācijas prezidents ko grib, viņš to arī panāk. Saku, ka būs Pasaules kausa posms - man ir oficiāla vēstule. Neoficiāli saku, ka būtu arī pasaules čempionāts, bet tagad ātrākais, uz ko mēs varētu cerēt, ja mums būtu projektā gatava trase, ir 2013. gads. Vai tad cilvēki nav pelnījuši redzēt īstas zvaigznes? Nevis lūkoties tajās pseidozvaigznēs. Tad redzētu īstas zvaigznes un īstus vīrus.

Pēc Daiņa Dukura teiktā sanāk, ka jāpārbūvē 11 virāžas...
Kad viņš to teica?

Savā intervijā eSports.lv.
To viņš atkal ir izdomājis! Varbūt, ka arī..

Lielākā Siguldas trases problēma esot virāžu mazais rādiuss.
Mazs skaits varbūt varētu iziet cauri. Trasi pie lieliem spiedieniem izdangā, to es arī saprotu, tāpat arī lielās pārslodzes. Domāju, ka soli pa solim kaut kādu risinājumu vajadzētu rast, lai varētu Siguldas trasi iekļaut starptautiskajā apritē. Mājas trase - tas būtu liels pluss! Tad jūs redzētu, ko nozīmē, ka mūsu sportistiem ir priekšrocības! Ja uztaisa starta estakādi, esmu gatavs mazliet nomierināties, lai gan trases pārbūve tiešām būtu liels pluss. Gribētos trasi iekļaut starptautiskā apritē. Tagad ir bobslejs, skeletons un kamaniņas, tas kopā ir trīs mači, daudz cilvēku atbrauktu. Siguldā cilvēki dzīvotu nedēļu no vietas, un, protams, visi gribētu atbraukt te patrenēties, izmēģināt trasi.

Tātad Jūs uzskatāt, ka ekonomiski trases pārbūve atmaksātos?
Noteikti.

Un ko šī pārbūve vēl dotu bez Pasaules kausa izcīņas posma, varbūt tieši sportistiem?
Būtu jauna trase, ar savām odziņām, būtu pilnīgi kaut kas jauns.

Vai netraucētu ģeogrāfiskais stāvoklis? Tomēr Eiropas nostūris.
Nu, protams, nav jau viegli. Savā starpā jau esam runājuši, ka vajadzētu piespiest viņus [Pasaules kausa izcīņas dalībniekus – aut.] kādreiz izdzīties cauri visai Eiropai, un tad nostartēt. Tad viņi redzētu, ko tas nozīmē mums.

Kur rast finanses pārbūvei, no Izglītības un zinātnes ministrijas?
Protams, nav jau tik katastrofāli lielas tās izmaksas.

Pēc Dukura teiktā pārbūve izmaksās tik pat cik jauna trase.
Tad viņam ir jauna teorija parādījusies. Varu tikai atstāstīt to, ko profesionālis, kurš šo trasi ir projektējis. Atļaušos nosaukt ciparu, kas ir oficiālajā piedāvājumā, tikai lai kāds nenokrīt no krēsla... 400 tūkstoši eiro! Tas ir smieklīgi! Tāpēc arī saku, ka varbūt kādam tas projekts likās par mazu.

Vai pārbūve netraucētu kamaniņbraucējiem?
Domāju, ka nē. Viņi vienkārši sākumā domāja, ka ieeja pirmajā virāžā no dāmu starta būtu sarežģīta, bet startējot no vīru starta nekādas problēmas neradītu. Pie dāmu un divnieka starta ir lielākā izmaiņa jāveic, bet es nedomāju, ka tas arī nav neatrisināms jautājums.

Vai Sigulda kā mācību trase pagaidām apmierina?
Jā, kā mācību trasei viss ir kārtībā. Pat vairāk, ja Siguldu perfekti iemācās un brauc ar gandrīz aizvērtām acīm, tad jau ir 90% garantija, ka visās trasēs tiks cauri. Siguldas trase ir sarežģīta, un vēl sarežģītāk to izbraukt uz labu laiku. Ir ļoti daudz vietu, kur var iegūt pāris sekundes simtdaļas pat tādās vietās, kur to nejūt. Pasaulē ir dažas ļoti vieglas trases kā Īglsa un Vinterberga, , kur jāstrādā maz - tur ir mazāk vietu, kurās vinnēt laiku. Šeit vairāk sagatavojas tādām trasēm kā Altenberga, Čezāna, Kēnigze. Santmorica ir cits stāsts. Tā ir fantastika! Viņi to uzbūvē ledū un tā ir kā skulptūra. Vasarā tur ganās govis, iebetonētas ir tikai divas virāžas – Zirga pakavs un finiša virāža-, pārējās visas ir parasts ceļš un varbūt kādi valnīši. Trases darbinieki vasarā ir fermeri, bet ziemā zina visu par trasi - tur var jebkuram trases strādniekam paprasīt kā jābrauc. Šveicē bobslejs amatieru līmenī ir ļoti labs, viņi to uzskata par labu izklaidi. Šveicē ir laba klubu sistēma un tieši klubos arī sagatavo jaunos bobslejistus. Tāpat ir ļoti lielas tradīcijas.

Kāda Latvijā situācija ar jaunajiem pilotiem?
Pagaidām ir tikai Kotāns. Šogad mēģināsim atrast vēl pāris jaunos, jo jāatrod jau tādi puiši, kuri gribētu braukt. Šodien Latvijā bobslejs ir profesionālais sports tikai pēc būtības, bet pēc atalgojuma – amatieru. Profesionālais sports no sākuma prasa cilvēku atlasi pēc fizikālajiem rādītājiem un tad no tiem, kuri ir fiziski spēcīgi varētu audzināt pilotus. Kad astoņdesmito gadu sākumā sākām nodarboties ar bobsleju, mūs tieši tā atlasīja. Daudzi mēģināja braukt ar bobu. Kuram sanāca – tam tā lieta aizgāja. Tikmēr Šveices, itāļu piloti bija kā pākstis. Viņi labi brauca, bet fiziski bija ļoti vāji. Tad mēs tur milzīgos startus rāvām un uztaisījām tādu nelielu revolūciju attiecībā uz to, ka arī pilotam ir jābūt ļoti spēcīgam. Tagad piloti ir ļoti spēcīgi, tas pats Andrē Lange. Visi viņi ir pārcilvēki. Mums daudziem tas nav saprotams. Teiksim Latvijā 90% iedzīvotāju vispār nezina, ko nozīmē lielais sports. Mēs te maļamies pa savu smilšu kastīti, sitam viens otram uz pleca, sakot redz cik mēs forši esam, bet īstais rādītājs jau ir internacionālais līmenis. Tu izej visaugstākajā līmenī un salīdzini pēc tam savas spējas. Tad tu redzi kur ir tava vieta. Arī stūmēji mums pirmajai ekipāžai pagaidām ir līmenī. Tiešām pasaules klases spice, konkurētspējīgi un spēcīgi. Bet pārējiem vienkārši resursu nepietiek. Mēs ļoti daudz cilvēku sezonas laikā apskatām, taču - baigākie nīkuļi! Vidēji viens stūmējs sezonā atnāk, tas vēl prasa 4-5 gadus darba, un mums pat nav sporta skolas. Arī vieglatlētikā tagad vairs nav tādas masveidības.

Vai pie tā nav vainīgs fakts, ka jauniešu intereses ir mainījušās?
Jā, bet mēs ar savu piemēru varam pierādīt, ka puisis no Alūksnes, dziļiem laukiem, piecu gadu laikā kļūst par Eiropas čempionu, un viņš savu piemēru parāda visiem pārējiem! Protams, jābūt jau dotumiem. Taču kādu prieku uzvaras atnes omītēm, kuras priecājās, kad mēs vinnējām! Arī kāds prieks ir šajā depresīvajā laikā! Tas prieka mirklis arī dod gandarījumu.

Pēc pagājušās sezonas interesei būtu jābūt lielākai...
Jā, pagājušā sezonā sanāca labāk nekā bija cerēts. Grūti jau to līmeni noturēt - es nesolu, ka mēs iesim un atkal gāzīsim. Bet nebūsim autsaideri un lūzeri. Mēs cīnīsimies, turpat vien būsim. Sešiniekam ir jābūt mūsējam un kādreiz jau būtu arī goda pjedestāls jāaizsniedz. Vismaz viss ir izdarīts, lai tā būtu. Jānim arī jau nāk tādi bobslejista brieduma gadi, ja kādreiz braukšanā viņam bija rezerves, tad tagad viņam būs handikaps.

Kāda ir pašreizējā situācija ar divnieku bobu?
Šogad būs labāk. Noteikti ir sperts solis uz priekšu, bet diemžēl finansiālā situācija ir tāda, ka nespējam dabūt vienu bobu, kas jau sarunāts. Lai sarunātu, ir jāveic milzīgs darbs aizkulisēs, bet diemžēl nespējam šīs kamanas izpirkt, jo tad mums finanses jāatņem no ikdienas vajadzībām paredzētās naudas. Jau tāpat absolūti nešikojam un dzīvojam ļoti pieticīgi. Puiši visi no provinces, viņi ir saprotoši un arī redz, ka mēs cenšamies un nodrošinām izdzīvošanu. Bet bez naudas vairs nevar, tehniku vajag. Bobslejs sastāv no trīs komponentiem – braukšana, tehnika un spēks. Viņiem visiem ir jābūt līmenī! Ja viens no viņiem iztrūkst, tu pat vairs neesi pirmajā piecpadsmitniekā. Mums ir visi priekšnoteikumi, lai šīs trīs lietas būtu labā līmenī - ir zinoši speciālisti, treneri. Visi treneri varētu strādāt ārzemēs. Prūsim Latvijas izlase ir goda lieta. Tomēr arī mēs domājam, lai noturētu trenerus arī viņu atalgojumam ir jābūt tādam, lai tas tuvotos tirgus līmenim.

Kādas ir Jūsu prognozes gaidāmajai sezonai?
Mēs visu laiku sitīsimies par labām vietām sešiniekā. Laiks rādīs, visi tāpat gatavojas. Pašlaik informācija ir tāda, ka visi ļoti piestrādā pie tehnikas. Vāciešiem divnieks ir uz noteikumu pārkāpuma robežas. Mums bija tāda kā mazo valstu koalīcija un mēs sakustinājām ūdeni, taču līdz šī olimpiskā cikla beigām nekas nemainīsies. Pēc Vankūveras ziemas olimpiskajām spēlēm likums būs stingrāks. Iespējams, likums speciāli ir tāds, lai to varētu pielāgot dažādiem jauniem izgudrojumiem. Mums, diemžēl, pašiem nav tik lielas finanses, lai veiktu tos eksperimentus. Pašiem bobsleja vidē jāizspiego un jāuzzina, kurā vietā ko pielietot, kur to iegūt. Tas ir sarežģīts process.