Palameika: "Pēc starta pasaules čempionātā tēvam nespēju paskatīties acīs"

- Ja reiz šodien mūsu tikšanos nedaudz nokavēji, tad pavaicāšu – vai sportists savā ikdienas rutīnā vispār var atļauties kavēt?
- Nē. Patiesībā viss ir ļoti saplānots. Taču tagad ir brīvāks laika posms un esmu atļāvusies mazliet atslēgt prātu. Ja tomēr kavēju, tad vienmēr padošu ziņu, jo man pašai ļoti nepatīk uz kādu gaidīt. Prom gan tādēļ nekad neesmu aizgājusi, tik traki vēl nav bijis.

- Bet, vai tu uzskati, ka sievietei piestāv likt vīrietim uz sevi pagaidīt?
- Jā. (Smejas) Ja liec vīrietim pagaidīt, tad pēc tam vari izvērtēt viņa reakciju. Tas ir sava veida psiholoģiskais testiņš. Kā jau minēju, kavēju ļoti reti, bet, ja ir gadījies, tad ir nācies arī novērot apslēptas dusmas. Tas gan nav man raksturīgi.

- Pieminēji, ka tagad tev ir brīvāks laika periods. Sporta spēļu pārstāvjiem septembrī sezona sākas, bet kāds šis mēnesis ir šķēpmetējiem?
- Mēs parasti jau ļoti laicīgi zinām, kad beigsim sezonu. Šogad zināju, ka man ir jātiek galā ar veselību, tādēļ neplānoju uz septembri nekādus treniņus un pat atpūtas braucienus. Šobrīd tam nav laika, es tikai atpūšos, dodos uz procedūrām un ārstējos, jo nākamajai sezonai jau no tās sākuma gribu būt gatava par 100%. Man ir pēdas fascijas iekaisums, kas man bija jau visu sezonu. Par laimi, ne štopera kājai. To veiksmīgi izārstēju pirms šīs sezonas. Bet otra kāja šosezon pēc sacensībām reizēm tā sāpēja, ka nācās klibot, bet treniņos bija rūpīgi jāizvērtē, kad varu skriet un lēkt.

- Pēdējie mači šosezon tev bija septembra sākumā Berlīnē, kur aizmeti 59,71 metru. Kāpēc smaidi, kad pieminu šīs sacensības?
- Man nemaz nevajadzēja tur startēt, jo emocijas bija uz nulles. Pēc Dimanta līgas pēdējā posma nekā vairs nebija atlicis, taču tā bija sava veida pārbaude. Bija grūti gan fiziski, gan morāli, jo pati sevi jau biju norakstījusi. Uz Dimanta līgas pēdējo posmu gan braucu apņēmības pilna, taču pēdējā metienā zaudēju trešo vietu. Tobrīd iekniebu sev, sak, kas notiek? Katros mačos atdodu visus spēkus. Profesionāls sportists taču ir atbildīgs par katru startu, tādēļ jautājumi par sportisko formu ir nevietā. Ja arī kādās sacensībās uzmetu sezonas labāko rezultātu, tas vēl nenozīmē, ka tieši tajos mačos esmu bijusi baigā top formā. Labākajā sportiskajā formā vienmēr esmu atbildīgākajos mačos, bet pastāv vēl arī emocionālā gatavība.

- Un tomēr – sezonas labāko rezultātu sasniedzi aptuveni mēnesi pirms starta pasaules čempionātā. Kāds ir tavs skaidrojums?
- Ir periodi, kad treniņi ir vieglāki, un ir periodi, kuros vairāk tiek piestrādāts pie fiziskās bāzes. Tas tomēr ietekmē rezultātus sacensībās. Londonā bija vieglāks posms, bet apakšā bija laba bāzīte. Tad nemaz tik daudz nevajag. Protams, var jau gribēt tā izdarīt visos mačos vai tikai galvenajos mačos, taču tehniskais izpildījums ir dažādos līmeņos. Man nepatīk taisnoties, bet gribu, lai visiem ir skaidrs, ka tādi metieni var sanākt jebkuros mačos. Nepieciešams, lai viss sakrīt un pavada arī veiksme. Būtu vieglāk, ja nejustu spiedienu no apkārtējiem, jo, pirmkārt, pārdzīvoju par tiem cilvēkiem, kuri mani atbalsta. Tētim [un trenerim Gintam Palameikam] vispār nevarēju skatīties acīs pēc mačiem. Arī lai varētu no sirds apsveikt Sinču [Sintu Ozoliņu] bija nepieciešams laiks. Nākamajā dienā ar viņu aprunājos un pateicu, ka viņa ir malacis un izdarīja to, kam man šoreiz pietrūka veiksmes. Bija jātiek galā arī ar šādām emocijām.

- Un, kā ietekmēja tas, ka Sinta jūsu treniņu grupai bija pievienojusies tikai šovasar?
- Protams, mēs esam konkurentes, to mēs labi apzināmies. Taču es viņu pazīstu jau ļoti sen. Arī viņai ir savi mērķi, taču tie nevar apslāpēt manējos. Vienkārši jāļauj katram darīt savu darbu. Tu pat nevari iedomāties, cik grūti bija aiziet uz pasaules čempionāta finālsacensībām. Starp citu, pirms fināla aizgāju uz treniņu pacilāt svarus, bet ēģiptietis Ihabs El-Sajeds, kurš izcīnīja sudrabu, mani ieraugot, novēlēja man veiksmi finālā. (Smejas) Viņam acīmredzot likās, ka ar 62 metrus tālu metienu finālam būtu jāpietiek. Arī es stadionu nepametu drūmā noskaņojumā, rezultāts bija gana labs. Galu galā Eiropas čempionātā, kad kvalifikācija finālam bija 58 metri, visas domāja, ka te jau nu visas tiks, taču tā nebūt nebija. Tomēr Pekinā palikt tribīnēs un gaidīt otrās grupas rezultātus es negribēju.

- Atgriežoties pie Sintas, pavasarī teici, ka esi egoiste un ir pat labi, ka pēc Rolanda Štrobindera aiziešanas no tava tēva tagad ne ar vienu citu nav jārēķinās. Bet tad pēkšņi jums pievienojas Sinta.
- Šis ir pavisam cits stāsts, jo viņa ir mana konkurente. Jāņa Lūša kausos Sinta nevarēja aizmest normatīvu. Varēja redzēt, ka iekšā ir, bet ārā nenāk. Viņa pārdzīvoja un man gribējās palīdzēt, tādēļ aicināju atbraukt uz Talsiem un kopā patrenēties. Viņa atbrauca, mēs gan labi pastrādājām, gan parunājāmies un sapratu, ka viņa mani treniņos dzen uz priekšu. Tas laikam ir tas, ko es gribēju, taču iepriekš tāda pieredze man nebija bijusi. Domāju, ka šajā brieduma pakāpē uz spēju novērtēt Sintas klātbūtni. Viņa treniņos liek ārā 110%, man acis paliek lielas un es cenšos neatpalikt. Iespējams, biju ieslīgusi rutīnā, bet te pēkšņi treniņu procesā ielec viens mērķtiecīgs cilvēks. Redzu viņas atdevi un reizēm pat sakaunos, ja gadās atpalikt.

- Kā juties, kad uzzināji, ka pasaules čempionātā esi palikusi aiz fināla borta?
- Raudiens jau nāca virsū. Tāds kā žēlums, bet ne par sevi, drīzāk par treneri. Pati jūti, ka nav vairs acu kontakts. Man bija jāizpilda plāns, tas ir mans darbs, bet es to neizdarīju.

- Ko tu saskatīji trenera acīs?
- Viņa acīs pamanīju kaunu. Kas gan bija noticis, ka nespēju parādīt to, uz ko esmu spējīga? Arī viņš vēlas būt pārliecināts, ka viss ir kārtībā. Pēc sezonas kādas trīs reizes esam mēģinājuši izrunāties, taču allaž sastrīdamies. Tomēr tas ir tikai tādēļ, ka viņš ir mans tētis un mūsu sarunas ir emocionālākas. Sākam runāt ne par lietu vai arī rokamies pārāk dziļi. Tas rada pretreakciju. Pati esmu visu atstājusi aiz muguras. Varu par to runāt, bet par to vairs nedomāju. Tāpat nevaru pamosties tajā dienā un kaut ko izmainīt. Laika mašīna vēl nav izdomāta.

- Zini, bet tu mani tomēr pārsteidzi, jo biju iedomājies, ka ilgus gadus strādājot kopā esat iemācījušies nošķirt meitas un tēva attiecības no sportistes un trenera attiecībām.
- Esam jau gan iemācījušies, taču reizēm tas izlaužas dabiskā ceļā. Vari iemācīties to nodalīt, bet tādos brīžos… Kad Laura [Ikauniece-Admidiņa] ienāca istabiņā un pateica, ka es netiku finālā, bija vajadzīgs laiks, lai to sagremotu. Tas man riktīgi iedeva pa galvu, jo nelikās, ka es varētu netikt. Jā, kvalifikācijas norma bija augsta, taču tā bija augsta visām. Arī vīriešiem bija ļoti augstvērtīgi rezultāti, bet finālā varēja tikt ar 81 metru. Parasti sievietēm pietiek ar 20 metriem tuvāku metienu. Šoreiz bija citādāk. Vēl iekšā ir kamols un ir grūti. Mums tomēr darbs ir ģimenisks. Liekas, ka visam jābūt stabilam un sakārtotam. Visiem viss jāzina. Bet, tad gadās kāds misēklis…

- Nav viegli, ja pat vecākiem nevari sameloties…
- Vai ne!? (Smejas) Šis būtu ideāli piemērots gadījums. Atbrauktu mājās un pateiktu, ka īstenībā jau tiku finālā. Patiesību sakot, pēc starta, kad pati biju pagalam bēdīga, viņš mani uzmundrināja un bija ļoti saprotošs. To, kas ir noticis, viņš pats sāka apjaust tikai nākamajā dienā.

- Kaut kad tomēr būs jāsāk gatavoties olimpiskajai sezonai. Vai plāns jau ir skaidrs?
- Jā. Līdz novembrim neko darīt nevaru, bet tad dodamies uz Tenerifi, kur būsim līdz decembra sākumam. Tad turpinām darbu mājās, strādājot pie spēka un izturības, bet martā un aprīlī, kā ierasts, būs divas nometnes Portugālē.

- Vai nav tā, ka, mūkot no rutīnas Latvijā, jūs rutīnā iedzen ierastā Portugāles vide, kurā trenējaties katru pavasari.
- Zini, mums visa dzīve ir rutīna. Dzīvē krāsas redzu tikai sezonas laikā un varbūt pēc sezonas. Esmu pieradusi pie vienmuļā ritma, dzīvoju kā robotiņš, koncentrējos tikai treniņiem. Bet mani tas apmierina. Esmu dīvains cilvēks. (Smejas) Tomēr nav jau arī tā, ka es būtu ieslodzīta istabā un ierastajos laikos mani palaiž treniņu manēžā. Daru savu darbu par 100%. Iespējams, tieši tādēļ daudz ko ļoti ņemu pie sirds.

- Pavasarī izteicies, ka tev vairs nav bail, ka vari kļūt par čempioni un šosezon pirmoreiz uzvarēji Dimanta līgas posmā. Saki, bet no kā tev ir bail sportā?
- No tā, ka pazaudēšu vilni, uz kura esmu uzkāpusi. No tā, ka vairs visu nekontrolēšu un nebūšu gatava jebkurā brīdī sasniegt savu labāko rezultātu. Dažiem sportistiem visa karjera paiet bez šādiem kritumiem, bet dažiem tie var ļoti negatīvi ietekmēt karjeru.

- Ilggadējais vieglatlētikas treneris Imants Liepiņš esot teicis – nekad nedari kaut ko tikai tāpēc, ka treneris tev to liek. Cik daudz tu pati iedziļinies treniņu procesā un izproti, ko un kāpēc tu dari?
- Treneris ir mans ģimenes loceklis, varu uz viņu simtprocentīgi paļauties un tas ir forši. Nekad neesmu apstrīdējusi vai meklējusi kļūdas viņa darba metodikā. Tāpēc arī nosaucu sevi par robotu, jo smadzenes nākas ieslēgt tikai uz izpildījuma fāzi. Pēdējos gados gan esmu sākusi par to vairāk domāt, rast jēgu.

- Pirms pasaules čempionāta izvairījies runāt ar presi. Arī pērn pirms Eiropas čempionāta tevi bija jāpierunā. Vai šāda tava izvēlē ir tikai pēdējos gados?
- Pirms šī pasaules čempionāta es ļoti negribēju ne ar vienu runāt. Pat nezinu, kas bija noticis. Nevēlējos dalīties ar emocijām, negribēju neko dzirdēt no apkārtējiem. Nezinu, kāpēc tā, taču es klausu savai emocionālajai pasaulei un sajūtām. Zinu arī to, ka tētim diez ko nepatīk, ja lieki vāvuļoju. (Smejas)

- Taču kopumā tu esi sociāli aktīva un sabiedriska meitene.
- Jā, bet tad, kad es to vēlos. Pirms intervijas cenšos uzburt ainiņu un saprast, vai es to šobrīd vēlos vai nē. Varētu jau pastāstīt, bet tas man nekādi nepalīdz, tādēļ cenšos no tā izvairīties.

- Labi, lai nu tā būtu, bet vienlaikus Instagramā tu nevairies likt savas bildes un dalīties ar savu ikdienu.
- Jā, bet tas ir mans konts un es pati varu kontrolēt, ko es tur atklāju, bet ko paturu pie sevis. Es to uztveru, kā komplimentu, ja kāds man seko. Vienubrīd mans konts bija privāts, bet tad sapratu, ka diez ko privāts tas tik un tā nav.

- Ko tas tev dod?
- Ja runājam atklāti, tad tas dod pārliecību par sevi. Katram ir kādi svarīgi cilvēki un, ja ar viņiem veidojas atgriezeniskā saite, tad tas paceļ pašapziņu. Ja ir tāds darbs kā sportistam, kad visu laiku esi uz vienas emocionālās līknes, tad šādi brīži dod kaut kādu pozitīvu lādiņu, jo ikdienā daudz cilvēkus nesatieku.

- Pēc horoskopa esi dvīnis. Vai tevī mīt divas personības un kur tās var sastapt?
- Jā. Esmu ļoti pozitīva, bet varu arī kļūt ļoti nikna. Ar mani ir tā – man kaut kas ilgstoši patīk, bet tad ir kaut kāds klikšķis un viss, man tas vairs nepatīk un es pat nemāku otram cilvēkam izskaidrot, kāpēc tā. Varbūt tā ir manas personības dalīšanās. Piemēram, kontaktējoties ar kādu cilvēku, sāku sevi pieķert pie domas, ka mani arvien vairāk kaitina kāda viņa īpašība. Un tad – par to vien domāju, tādēļ nespēju ar viņu vairs komunicēt. Tādēļ es ļoti izvēlos cilvēkus, kurus pielaist sev tuvāk. Reizēm tas cilvēkiem rada neizpratni, sak, mēs taču visu laiku labi komunicējām, bet tagad tu ieturi distanci. Nemāku to izskaidrot.

- Tu noteikti esi ne reizi vien dzirdējusi, kad cilvēki no malas spriedelē, ka tev vajadzētu pielikt ķermeņa masā, lai varētu pārspēt konkurentes. Taču tu laikam nekad nebūsi spēka metēja.
- Man ir daudz ko nācies uzklausīt, bet es pilnībā uzticos trenerim. Man nepatīk, kad cilvēki no malas stāsta, ka man vajadzētu uzaudzēt masu, jo konkurentes ir spēcīgākas. Tā jau nevienam neizpatiksi. Ja būšu liela un rezultātu nebūs, tad teiks, ka viņa tāpat neko nevar. Ja centīšos katram izpatikt, es vienkārši nojūgšos. Tāpēc man ir treneris, kurš parāda, kā man ir jādara. Man bija atgadījums, kad viens cilvēks, braucot pa lielceļu, atpazina mani un apstājās manā priekšā. Viņš izkāpa no mašīnas un es pat paspēju sabīties, bet tad viņš teica: „Madara, vai tev nešķiet, ka tev vajadzētu ātrāk uzskriet ieskrējienu?” Es biju šokā.

- Bet nevar jau pārmest, viņš gribēja kā labāk.
- Jā, bet viņš nebija vienīgais, kurš to teica. Citā reizē kāds cilvēks aptiekā pateica to pašu, pēc tam līdzīgas piezīmes varēja izlasīt komentāros. Tā vien gribējās teikt: „Ziniet, esiet mierīgi, viss ir kārtībā.”

Tas tomēr šķiet diezgan aizkustinoši…
- Protams, visiem rūp. Tādēļ arī centos to pagriezt citādāk – tas ir labi, tātad viņš skatījās sacensības un tas ir pozitīvi. Mani tikai aizkaitina tas, ja viņi domā, ka mana un tēta sadarbība nestrādā, ka mēs neesam lietpratēji tajā, ko darām. Vai tad viņi tādi ir? To es vienkārši nespēju saprast. Tēvs ir milzīgs entuziasts, viņš ir gājis cauri nevis pats to darot, bet mācoties no latviešu šķēpmešanas guru, kā, piemēram, Valentīna Mazzālīša, un augot šajā mācību procesā. Man liekas, ka viņš būtu pelnījis vismaz uzsitienu uz pleca, par to, ko viņš dara.

- Bet, kā ir ar vācietēm? Vai viņas šķēpu grūž nevis met?
- Viņas riktīgi „kačājas” uz galvenajiem mačiem un tad viņām vajag tikai trāpīt. Arī Marija [Abakumova] tagad izskatās muskuļotāka nekā jebkad agrāk, taču pagaidām nevar trāpīt. Vācietes jau no laika gala ir izgājušas uz fizisko spēku, viņām tas ir iemācīts. Viņas met tikai ar roku, tas ir nenormāls blieziens. Turpretī es vēlos izkopt to tehniku, kad metiens sākas jau no kājām, iziet cauri visam ķermenim, bet ar roku šķēps vienkārši tiek palaists brīvībā. Mēs pieejam šķēpmešanai daudzpusīgāk.

- Tava draudzene Laura Ikauniece-Admidiņa esot konsultējusies pie Jāņa Lūša. Vai arī jūs meklējat kādu padomu no malas jebšu tas ir pārāk riskanti, jo var kaitēt tehnikai?
- Tieši tā. Es uzskatu, ka man blakus ir īstais cilvēks un viss var sakārtoties tikai mūsu iekšējā sadarbībā. Vienlaikus mēs apciemojam Mazzālīti, parunājamies ar Jāni. Gudrs atlēts no katra spēj paņemt sev noderīgo, neizmanot savu pamatvirzienu.

- Saki godīgi, cik svarīgi tev ir pirms sacensībām sapucēties?
- Sievietēm ir pieņēmums, kā viņas pēc savām domām izskatās vislabāk. Tāpat ir ar mani, kad es daru savu darbu. Ja es izskatīšos labi, tad es arī jutīšos labi. Bet, cik tālu šajā procesā aizej, tas jau ir gaumes jautājums. Gudras meitenes lieto labu kosmētiku. (Smejas)

- Vai tevi sektorā ir līdzi arī spogulītis?
- Nē, es zinu, ka viss ir kārtībā. Uz mačiem neko jaunu netestēšu. Zini, labs izskats dod arī pārliecību par sevi, turklāt konkurentes to pamana. Man tas šķiet pilnīgi normāli. Savā ziņā tā ir mana aizraušanās.

- Ikauniece-Admidiņa teica, ka Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs Madža parādīs to, ko viņai šogad neizdevās sasniegt Pekinā.
- Tas bija ļoti mīļi no viņas puses. Bet es vēlos būt pieticīgāka. Olimpiskās spēles ir sapnis, tādēļ vēlos izbaudīt procesu, nevis iedzīt sevi stresā, uzkraujot sev slogu. Gribu ar prieku aizbraukt un piedalīties, tur uz vietas izspiežot no sevis pēdējo sviedru lāsi.