Uz Radevičas atbrīvoto krēslu LVS pretendēs vienīgi bijušais prezidents Arnis Lagzdiņš

“Viņš ir atkal klāt”. Šis vācu rakstnieka Veremeša romāns apraksta situāciju, kurā kāds atgriežas sabiedrībā pēc daudzu gadu prombūtnes. Man, līdzīgi kā minētās grāmatas varonim, uz vieglatlētikas pārvaldības procesiem Latvijā būtu jāskatās ar lupu, kurai vispirms jānoslauka divdesmit gadus veca putekļu kārta. Vēl pavisam nesen nepieļāvu pat domu, ka man to nāksies darīt. Jau astoņpadsmit gadus esmu Latvijas Vieglatlētikas savienības Goda Prezidents un baudu vieglatlētu atzinību par savulaik paveikto.

Pēdējā gada laikā publiskajā un mediju telpā ik pa laikam parādās informācija par atsevišķu nozīmīgu sporta organizāciju sabiedrisko vadītāju (prezidenta) izvēli un apstiprināšanu. Ne vienmēr diskusija par motīviem, apstākļiem, kandidātiem un izvēli, raugoties no malas, ir skaidra un saprotama. Domāju, ka daudzreiz tiek pārspīlēta sporta organizāciju prezidenta nozīme.

Visiem zināmu apstākļu dēļ arī vieglatlētu saimei ir pienācis laiks pielikt punktu diskusijai par Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) sabiedrisko vadītāju – prezidentu. Tā ir noteikusi demokrātiski ievēlētā LVS valde, pamatojot nepieciešamību pieņemt šādu lēmumu. Saņemtā ziņa par to, ka esmu vienīgais kandidāts, mudināja mani izteikt savu viedokli par esošo situāciju un pārdomas par turpmāko attīstību. Piekrītu tiem, kuri saka, ka mērķis bez plāna ir tikai vēlme, tāpēc ievēlēšanas gadījumā kā viens no galvenajiem uzdevumiem būs esošā plāna aktualizēšana un pilnveidošana.

LVS jauno laiku vēsturē ir bijuši atšķirīgi prezidenti. Gribu apgalvot, ka visi viņi savas izpratnes un iespēju robežās ir pildījuši uzliktos pienākumus godprātīgi. Katram no viņiem ir bijuši apkārtējie apstākļi (vide), kuri veicināja vieglatlētikas attīstību vai gluži otrādi – bremzēja, neatkarīgi no vieglatlētu vēlmēm un varēšanas. Katram ir bijuši savi plusi un mīnusi.

LVS ir starptautiski integrēta organizācija un prezidenta divas galvenās funkcijas – reprezentācija un uzraudzība izriet no Eiropas Vieglatlētikas asociācijas pamatdokumenta. Ideālam kandidātam būtu jāatbilst kritērijiem, kuri vairākkārt minēti diskusijās par reprezentācijas tēmu. Pievienojos tiem, kuri saka, ka vispirms jābūt nepieciešamajām zināšanām vieglatlētikas interešu aizstāvībai Latvijā un ārzemēs. Prezidentam ir jābūt ne tikai klātesošam, bet nopietnam sarunu partnerim un ideju ģeneratoram, kurā ir vērts ieklausīties. Augstāk minētais prasa no kandidāta lielu starptautisko pieredzi un labas svešvalodu zināšanas. Ne mazāk svarīgi ir tas, lai šo cilvēku atbalstītu lielākā daļa vieglatlētikas sabiedrība un lai viņam būtu patstāvīga saikne ar šo sabiedrību. LVS prezidentam jābūt vieglatlētu vērtību un viedokļa līderim, lai viņu vārdā varētu komentēt svarīgus jautājumus. Par vērtībām visa Eiropas vieglatlētu saime ir vienojusies, bet Latvijas vieglatlētu kopējais viedoklis veidojas no atsevišķiem viedokļiem, un kandidātam ir jābūt spējai ieklausīties, analizēt un būt patstāvīgam spriedumos un lēmumos.

LVS nestandarta situācija uzliek vēl papildus vairākas prasības kandidātam. Sakarā ar to, ka ievēlēšanas termiņš ir esošās valdes atlikušie divi gadi, pilnvērtīgi jāveic pienākumu izpilde no pirmās dienas. Nav laika mācīties un iešūpoties. Tas izvirza kandidātam prasību pēc pieredzes darbā ar LVS izpildstruktūrām. Savukārt Daugavas stadiona rekonstrukcijas projekts uzliek par pienākumu orientēties Eiropas Savienības finansēto projektu specifiskajos un sarežģītajos lēmuma pieņemšanas mehānismos attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem un projektu vadību, kā arī pārraudzību. Manuprāt, kandidātam ir jābūt tādam, kurš 1) spēj vienot vieglatlētikas sabiedrību, 2) iedvesmo katru no šīs sabiedrības un liek noticēt pašiem sev, 3) rāda ceļu uz lieliem mērķiem. Augstāk minēto kritēriju izpildes esamība ir būtiska daļa no laba prezidenta.

Nedomāju, ka, apzinoties augstās prasības kandidātam, kāds no iepriekšējiem prezidentiem mērķtiecīgi gatavojās uzņemties smago nastu un lielo atbildību. Uzrunāšana, izvirzīšana un izvēle, manuprāt, ir bijusi apstākļu sakritība un bieži vien nejaušība. Tieši tā tas arī ir noticis šoreiz.

Vieglatlētikai kā sporta veidam galvenais izaicinājums strauji mainīgajā sociālajā, tehnoloģiskajā un komunikāciju vidē ir sacensties ar citiem sporta veidiem un brīvā laika pavadīšanas iespējām. Sacensība ir par skatītājiem, atbalstītājiem, dalībniekiem un, protams, par publiskā finansējuma atbalstu. LVS starptautiskās jumta organizācijas EAA un IAAF ar panākumiem ir ļoti daudz darījušas vieglatlētikas attīstības un komercializācijas jautājumos. Lai arī vieglatlētika ir konservatīvs sporta veids, tomēr veiktās izmaiņas sacensību organizēšanā ir nesušas lielus panākumus auditorijas piesaistei Eiropā. Par to liecina marketinga pētījumu rezultāti, analizējot Pasaules čempionātu Londonā (2017) un Eiropas čempionātu Berlīnē (2018). Dažās no mums tuvām valstīm (Islande, Somija, Norvēģija) vismaz puse no visas kopējās televīzijas skatītāju auditorijas attiecīgajā valstī skatījās minētās sacensības. Ceru, ka Latvijas Televīzija apkopos līdzīgu pētījumu un rezultāti būs apliecinājums vieglatlētikas popularitātes pieaugumam.
Iepriekšējos divdesmit gadus valstī kopumā gribētu novērtēt kā neizmantoto iespēju laiku. Latvija kā trešā no Austrumeiropas valstīm bija spējīga attīstīt savu vieglatlētikas infrastruktūru un 1999.gada augustā organizēt Eiropas Junioru čempionātu. Varējām nodrošināt pilnā apjomā IAAF prasību izpildi attiecībā uz stadionu un pārējo infrastruktūru, lai kā pirmie no Baltijas un Skandināvijas valstīm saņemtu tiesības organizēt Eiropas līmeņa sacensības. Mūs apskauda daudzas valstis par spēju būt vienotiem valstiskā līmenī un sasniegt nosprausto mērķi. Vienotu izpratni un līdz ar to arī atbalstu saņēmām gan no Valsts prezidenta, gan Ministru prezidenta, gan izglītības ministra, gan finanšu ministra, gan Olimpiskās komitejas, gan tā laika Sporta komitejas, gan Rīgas pilsētas mēra un daudziem atbalstītājiem. Aptuveni sešus gadus sabiedriskā kārtā vadīju Daugavas stadiona rekonstrukcijas projektu, un man ir patīkami atcerēties sadarbību ar ļoti daudzām tā laika amatpersonām. Ir pagājuši apaļi divdesmit gadi, bet Latvijā tā arī vairs nav organizētas Eiropas augstākā līmeņa vieglatlētikas sacensības. Mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi šādas sacensības sarīkoja 2011.gadā un rīkos arī 2020.gadā. Lietuvieši – 2005.gadā. Zviedrijā šogad notiks pat divas šādas sacensības. Itālijas pilsēta Grosseto rīkoja sacensības nākamā pēc Rīgas un spēja to atkārtot 2017.gadā. Ne tikai Eiropas čempionāts ir atmiņu vērts, bet gribu atgādināt, ka LVS deva jaunu impulsu Rīgas kausu organizēšanā, uzaicinot piedalīties tā laika lielākās vieglatlētikas zvaigznes. Kā spilgtāko piemēru varam minēt pasaules rekordistu trīssoļlēkšanā Džonatanu Edvardsu un citus. LVS atbalstu saņēma arī Rīgas maratona pirmie organizatori. Kāpēc to visu ir svarīgi minēt?

Tikai ieguldot var nopelnīt. Katrs uzņēmējs zina šo vienkāršo patiesību. EAA un IAAF savā pārraudzībā esošās sacensības ir definējušas kā galveno produktu šo organizāciju komercializācijas kontekstā. Sacensību klāsts ir ļoti plašs, bet konkurence uz to organizēšanu ļoti sīva. Ir izstrādātas sarežģītas pieteikumu platformas, taču, lai sāktu tās aizpildīt, notiek iepriekšējas sarunas. Abas organizācijas publiskojušas ienākumus no dažādām sacensībām un, piemēram, 2017.gadā Grossetto organizētais čempionāts pilsētas un valsts kasē ienesa vairāk nekā 8 miljonus eiro. IAAF ir apkopojusi līdzīgu informāciju par Pasaules Junioru čempionātu, kas pavisam nesen notika Helsinkos. Arī tur minēta līdzīga summa. 1999.gadā šāds pētījumu instruments vēl nebija ieviests, taču tiešie ienākumi LVS bija vairāk nekā viens miljons dolāru. Aptuveni 1200 dalībnieki un viņu pavadošās personas Rīgā uzturējās gandrīz nedēļu un maksāja pilsētā esošajiem uzņēmumiem par pakalpojumiem. Bez tam svarīgi bija tas, ka ienākumi bija valūtā un tas palīdzēja stiprināt mūsu latu. Uzskatu, ka lielu sacensību organizēšana ir publiskās - privātās partnerības projekts, kurā nacionālajai sporta organizācijai starptautisko sacensību organizēšanas tiesību turētāji ir uzticējuši starpnieka lomu. Diemžēl bez attiecīgās kvalitātes infrastruktūras nav iespējams pat sapņot par Eiropas līmeņa sacensību organizēšanu un pelnīšanu. Manām pārdomām par Daugavas stadionu būtu nepieciešams atsevišķs raksts.
Par vieglatlētikas finansēšanu. Savulaik kā LOK izpilddirektors centīgi pildīju toreizējā prezidenta un šī brīža Goda prezidenta Viļņa Baltiņa uzstādījumu par sporta finansēšanas modeļa dažādošanu un biju viens no aktīvākajiem ziedošanas likumdošanas izstrādē. To atbalstīja Finanšu ministrija, VID un tā brīža augstākais likumdevējs. Priecīgi un pateicīgi bija Kultūras un Bērnu fonds. Vēlāk arī daudzas sporta un citas sabiedriskās organizācijas. Šīs iniciatīvas pamatā bija fakts, ka mazā un nabadzīgā valstī nevarējām izmantot starptautiski ieteikto sporta finansēšanas modeli, kurā sportam tiek atvēlēta liela daļa no loterijas un azartspēļu ienākumiem. Pavisam nesen ziedošanas sistēma, kas sekmīgi darbojās 27 gadus, tika būtiski izmainīta. Lai arī kopumā atbalstu jauninājumus un attīstību, tomēr nodokļu reformas autori nebija pienācīgi izvērtējuši alternatīvas pārejas periodam.

1997.gadā LVS ieņēmumi no ziedojumiem tika plānoti 236 000 EUR apmērā, bet 2018 – 19 000 EUR. Šobrīd izveidojusies situācija, ka galvenais vieglatlētikas finansēšanas avots ir valsts piešķirtie līdzekļi, kurus pārdala dažādas organizācijas. Klasiskā sponsorēšana bez lielu sacensību esamības Latvijā neizraisa nekādu interesi uzņēmējos. Manuprāt, LVS vairāku argumentētu iemeslu dēļ būtu nepieciešams valsts budžeta līdzekļu sadalījumā iezīmēt finansējumu, līdzīgi kā tas šobrīd jau daudzus gadus ir sporta spēļu federācijām. Lai ko arī neteiktu citi sporta veidi, taču pēdējās piecās Olimpiskajās spēlēs gandrīz puse no 188 Latvijas sportistiem ir bijuši vieglatlēti. LOK un LOV sniegušas un turpina sniegt ievērojamu atbalstu tiem, kuri nonākuši viņu aprūpē, izpildot noteiktās prasības. Diemžēl nacionālās vieglatlētikas izlases komandas nesastāv tikai no šādiem sportistiem. Lai izpildītu Olimpisko spēļu kvalifikācijas normatīvu, ir jāiegulda ļoti lieli resursi.

Neatrodot risinājumu vieglatlētikas finansēšanai, varam nonākt pie situācijas, kad Latvijā pēc dažiem gadiem būs visaugstākās kvalitātes vieglatlētikas infrastruktūra, bet bez labi sagatavotiem sportistiem, zinošiem treneriem, kvalificētiem tiesnešiem un augsta līmeņa tehniskā personāla. Manuprāt, 2019.gadā valsts atbildīgajām institūcijām būtu jāpalīdz meklēt iespējas, lai LVS finansējumu būtu nodrošināts vismaz minimālajā vajadzību apjomā un tā varētu pildīt uzliktās funkcijas, tai skaitā atbalstīt tos, kuriem ir reālas iespējas izpildīt Tokijas Olimpisko spēļu kvalifikācijas prasības.

Par turpmāko. LVS darbība turpmākajos divos gados jāplāno kontekstā ar EAA attīstības vīziju 2019-2023. Aprīļa otrajā nedēļā Prāgā notiks EAA četrgades kongress, un kā vienīgais kandidāts Prezidenta amatam uz otro termiņu ir izvirzīts cienījamais Hansena kungs no Norvēģijas, zinošs un ļoti pieredzējis vieglatlētikas speciālists.
EAA un tās Prezidents turpinās 2015.gadā iesākto programmu “Vadīt pārmaiņas” (Leading Change). Programmas vīzija Eiropai: Vieglatlētika – Jūsu sporta veids visai dzīvei jeb vieglatlētika katrā mājā un telefonā. Turpmākās darbības prioritātes tiks koncentrētas trīs galvenajās jomās: 1) finansējums un budžets; 2) sacensību programmas pilnveidošana un organizatoriskā efektivitāte; 3) stiprināt vieglatlētikas nozīmi sabiedrībā. EAA jau iepriekš ir noteikusi piecas prioritātes: biedri (51 nacionālā organizācija), sportisti, sacensības, attīstība un komercializācija. Latvijas kontekstā es katru no prioritātēm gribētu papildināt un diskutēt katru no salikumiem vispirms atsevišķi: LVS biedri-pašvaldības; sportisti-treneri; sacensības-tiesneši un tehniskie pārstāvji; attīstība/stratēģija-zinātnieki un augstskolu studenti; komercializācija-mārketinga programma.

Vieglatlētikas procesu organizācijas jautājumos EAA uzsvari tiks likti uz šādiem jautājumiem: pārvaldes struktūru padomdevēju izvēles un efektivitātes stiprināšana; komisiju darba pilnveidošana, lēmumu pieņemšanas procesa efektivitāte; darba plāna “caurspīdīgums” un atbildības noteikšana saistībā ar sasniedzamo rezultātu; komunikācijas un digitalizācijas efektīva izmantošana.

LVS pārvaldīšanā un saistībā ar EAA organizatorisko procesu pilnveidošanas centieniem piedāvāšu ieviest tā saucamo matricas organizatorisko struktūru ar mērķi pilnveidot pārvaldību un deleģētu atbildību attiecīgo programmu un projektu izraudzītajiem vadītājiem.

Neatkarīgi no LVS kongresā pieņemtajiem lēmumiem valdei sadarbībā ar attiecīgajām komisijām pēc EAA kongresa būs jāveic nepieciešamās izmaiņas LVS darba plānā.

Dr. Arnis Lagzdiņš
Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidenta amata kandidāts