Mentālais sprosts: kā nezaudēt psiholoģisko kauju pirms iziešanas stadionā?

Vieta, kur sākas mentālā spēle

Treniņu laukumā atskan paziņojums, ka noteiktās disciplīnas sportistiem jāierodas uz call room. Atkarībā no sacensību mēroga lēkšanas vai mešanas disciplīnās tās var būt apmēram 40 minūtes pirms maču sākuma. Skriešanas disciplīnās tas parasti notiek vēlāk. Pulcēšanās vietā tiek pārbaudīts, vai atlētiem ir piesprausti starta numuri, vai treniņtērps un naglu garums naglenēm atbilst nosacījumiem. Tiek pārbaudīts somu saturs, atņemot mobilos telefonus, kameras un audio atskaņotājus. Ja dzērienus vai smēres rotā neatļauts logo, tos aizlīmē. Visas atņemtās lietas saliek atsevišķā grozā, ko sportists saņem atpakaļ pēc iziešanas cauri mikszonai un atbildēšanas uz žurnālistu jautājumiem.

Sportistu somās paliek tikai naglenes, ūdens pudele un dvielis vai plediņš, ko savulaik regulāri izmantoja kārtslēcēja Jeļena Isinbajeva, pirms lēcieniem cenšoties izolēt sevi no apkārtējās vides. Tad galvenais tiesnesis kopā ar sportistiem dodas uz call room numur divi (tāda ir lielajās sacensībās) vai tiek izvests stadionā uz skrejceļu vai sektoru. Dažreiz call room ir neliels skrejceļam līdzīgs segums, uz kura sportisti vari pildīt vingrinājumus, bet bieži vien tāda nav. Tā vietā ir salikti krēsli, uz kuriem sportisti sasēžas viens otram pretī. Vari savam konkurentam skatīties virsū, novērst skatienu vai atklāti blenzt grīdā. Taču mentālā spēle ir sākusies. Ja sportistam jauniešu un junioru vecumā nav bijis šādas pieredzes, tad pirmajās reizēs starptautiskajos mačos klājas grūti.

Arī Latvijā notiekošajās sacensībās pulcēšanās vietai ir jāatbilst noteiktiem standartiem. Piemēram, Ogres stadionā, kurā notiks gan „Rīgas kausi”, gan Valsts Prezidenta balvas izcīņa, infrastruktūra manēžas tālajā galā ļauj norobežot teritoriju ar lentēm un tur salikt krēslus, izveidojot vienkāršotu call room. Ja lielajos mačos sportisti pulcēšanās vietā tiek sadalīti pa disciplīnām, tad mazāka mēroga sacensībās call room vienlaikus pulcējas vairāku disciplīnu pārstāvji.

Spriedze, kurā pazaudēt sevi un apmaldīties

„Tas ir tas psiholoģiskais stāvoklis – kā tu aizej no iesildīšanās brīža, kad visu pārrunājam un sarunājam, ko un kā darīt, līdz sektoram un sacensībām. Tā ir pusstunda, kurā tevi marinē – pārbauda, skatās, tad izved. Kopā savācas 40-50 minūtes, un tieši šajā laika nogrieznī mums parasti kaut kas pazūd,” intervijā „Sporta Avīzes” jūnija numurā skaidro Madaras Palameikas treneris Gints Palameiks.

„Cilvēks ienāk stadionā, nomainījis sevi gandrīz par 180 grādiem – jau sejā redzams, ka nav mentāli gatavs. Kaut kur pazaudējis sevi, nomaldījies, nesaprot, kur atrodas. Sāk darīt lietas pavisam citādi, nekā vienojāmies, izskatās un izturas savādāk. To uzreiz redzi, un tur gan es vairs nekļūdos – kad Madara pēc tās lielās pauzes ienāk sektorā, es uzreiz redzu – būs vai nebūs. Pēc ķermeņa valodas, izturēšanās, lietām, ko viņa tur dara. Uzreiz var pateikt. Un tad jau ir par vēlu, neko mainīt reāli vairs nav iespējams. Īpaši reizēs, kad jau no paša sākuma neiet, tad baigi grūti kaut ko lauzt. Šajos novērojumos praktiski nekad neesmu kļūdījies, arī tajās reizēs, kad bijusi iespēja būt klāt Dimanta līgas mačos. Tur gan procedūra atšķiras, pauzes pēc iesildīšanās nav tik ilgas,” saka Palameiks.

„Pirms tam sildies, viss kārtībā, ar kādu papļāpā, bet līdz ko ieej call room, sarunas pārtrūkst, cilvēki vairs nesmaida un nepauž emocijas,” novērojusi Latvijas rekordiste 100 metru sprintā Sindija Bukša. „Tur var just sacensību spriedzi. Tur tā ir jūtama vēl vairāk nekā skrejceliņā, jo konkurentes ir tavu acu priekšā. Acu skatieni reizēm sastopas, un tad ar pārliecību jāskatās pretī, citādi tevi iznīcinās. Ir sportisti, kuri tādā veidā atņem enerģiju, skatoties tev virsū agresīvi un dusmīgi. Es parasti esmu viena no mierīgākajām. Citas lēkā, dzer un skrien uz tualeti, uzvelk īstās zeķes, piesprauž numurus.”

„Tā ir psiholoģiskā cīņa pirms īstajiem mačiem. Jābūt mentāli spēcīgam, lai tiktu tam cauri. Sarunas drīkst uzsākt, taču nedrīksti piecelties un tā vienkārši kaut kur aiziet. Tikai uz tualeti,” stāsta Sindija. „Tavs skrējiens var uzturēties tikai konkrētā kastītē – lielajos mačos tie ir apmēram desmit reiz desmit metri, bet mazajos telpa ir visiem kopīga. Spilgtus kuriozus neatceros, bet sportistes mēdz uzvesties dīvaini. Dažas ārēji šķiet ļoti vieglprātīgas, acīmredzot tādējādi cīnoties ar stresu. Citas sarunājas ar sevi dzimtajā valodā, tādēļ nesaprotu, ko viņas mēģina sev iestāstīt. Bet reiz pat redzēju, kā viena sportiste uzvilka naglenes un sāka rāpot pa zemi.”

Traumas sekmēšana un kofeīna tabletes

„Septiņcīņā call room sapulcējamies tikai pirms katras dienas pirmā starta, nevis pirms katras disciplīnas. Man nepatīk jaunie noteikumi, kas liek saģērbties jau pirms call room. Uzskatu, ka tas sekmēja traumas gūšanu 2017. gada pasaules čempionātā Londonā, jo muskuļi jau bija paspējuši atdzist,” savā pieredzē dalās Latvijas labākā daudzcīņniece Laura Ikauniece.

„Telefonu un austiņas līdzi nekad neņemu. Pulcēšanās vietā koncentrējos startam un cenšos saglabāt ķermeni siltu. Iesildīšanās parasti ir spraigāka, tādēļ call room pavadīto laiku izmantoju, lai atpūstos pirms starta. Naglenes man tobrīd jau ir kājās. Tikai pastaipos un pakustos, lai muskuļiem nepazustu tonuss,” norāda Laura. „Lielākā spriedze valda pirmajā dienā pirms barjerām, jo tā nav vienkārša disciplīna, tādēļ visas sportistes ļoti koncentrējas. Otrajā dienā meitenes jau ir draudzīgākas. Turklāt daudzcīņa no citām vieglatlētikas disciplīnām atšķiras ar to, ka konkurentes savā starpā ir mazliet draudzīgākas.”

„Man pašam ir bijuši ar call room saistīti kuriozi, kas iedragājuši ļoti nopietnus startus,” atzīst 400 metru skrējējs Jānis Leitis, kurš pērn divreiz laboja personīgo rekordu. „Tur esi uztraucies, jo tuvojas starts. Varbūt neesi trāpījis ar naglenēm vai sazin ko vēl – uz formas ir sponsors, kura vārds tur nedrīkst būt, tad to jālīmē ciet. Mazas nianses, kas var izsist no ritma. 2012. gada Londonas olimpiskajās spēlēs bija divi call room. Pirmajā man bija jāierodas jau stundu un 40 minūtes pirms skrējiena. Nezināju, kā tur būs un kas tieši notiks.”

„Līdzi man bija kofeīna tabletes, kas palīdz pirms starta uzvilkties. Iegāju call room un sāku aizdomāties – ja nu tiesneši atradīs šīs tabletes un padomās, ka tas ir kaut kas aizliegts, bet citi sportisti mani noturēs par dopingotāju. Sākās stress un es visas trīs tabletes apēdu jau stundu un 40 minūtes pirms starta, lai gan to vajag darīt 30 minūtes pirms skrējiena. Call room skrejceliņā skrēju un jutos baigi labi. Taču sapratu, ka iedarbojas kofeīns, bet līdz startam man vēl ir stunda laika. Ar katru minūti uzbudinājums gāja mazumā. Kad izgāju stadionā, jutu, ka vairs nav dzirksteles. Tribīnes kūsāja, pat uzmetās zosāda, bet vienlaikus apzinājos, ka esmu pieļāvis baigo kļūdu. Skrēju un centos, bet nebija tās dzirksteles. Arī pēc skrējiena nejutos tik noguris, kā tas ir parasti. Bija kauns iet pie trenera un atzīties, cik dumju kļūdu esmu pieļāvis,” atceras Leitis.

„Dažreiz pulcēšanas vietā nākas nosēdēt 20 minūtes, bet tad uzreiz jāiet skriet. Redzi, ka sportists mēģina kustēties, bet sajūtas ir pazudušas. Taču tā mēdz gadīties visiem, tam vajag adaptēties. Dažiem stresa dēļ sagriež vēderu un jāskrien uz tualeti, bet tas nav vienkārši izdarāms. Kāds no brīvprātīgajiem tevi aizved līdz tualetei un gaida pie durvīm, kamēr būsi gatavs atgriezties call room. Kādam nagliņas izrādās par garu, dažs stresā vispār aizmirsis paņemt naglenes un tad sūta kādu meklēt treneri,” par redzēto stāsta Jānis.

„Nereti sanāk baigā nīkšana. Bet sportisti ir dažādi. Viens vispār negrib runāt. Piemēram, es maču dienā esmu kā spoks. Mēģinu tikt no viņa prom, ja kāds nāk klāt un kaut ko prasa. Tie ir enerģijas zombiji, kuri izsūc tavu enerģiju, lai pašam būtu labāk. Bet tev tajā brīdī negribas bilst pat nevienu vārdu. Katrs ir baigi iegājis sevī, jo drīz no sevis būs jāizspiež maksimums. Strādājot ar komandas sporta veidu pārstāvjiem, man ir teikuši – zini, citreiz es tajā dienā jūtos slikti, bet, ja būšu īstajā vietā, tad man iedos piespēli un iemetīšu vārtus vai bumbu grozā, un būšu labākais spēlētājs. Bet individuālajos sporta veidos tā nekad nebūs – ja jutīsies slikti, nekad nesasniegsi labu rezultātu,” salīdzina skrējējs. „ Vienlaikus ir jāmāk sevi savest kārtībā. Ja netiec galā ar spriedzi, nedrīksti sadegt. Agrāk uz pulcēšanās vietu skrēju pirmais, kaut tikai nenokavētu. Tagad jau eju lēnām un mierīgi, jo tur tāpat būs jāsēž. Stress ir vienmēr, bet pieredze iemāca ar to labāk tikt galā.”

Daži sprostā tomēr jūtas labi

„Kā nu kurās sacensībās, atkarībā no tā, cik daudz tur ir vietas un kādi ir laika apstākļi. Principā sportisti tur pirms starta nonāk gluži kā sprostā. Tas ir diezgan muļķīgs noteikums, kurā neredzu neko labu,” saka sprinteres Bukšas un trīssoļlēcēja Elvija Misāna trenere Mārīte Lūse. „Ir bijuši gadījumi, kad call room trūkst vietas, sportisti nonāk pilnīgā izolācijā. Tas noteikti izsit no līdzsvara. Citreiz sportisti gaidot salst. Arī no pašiem atlētiem par call room neesmu dzirdējusi neviena laba vārda.”

„Kad sportisti jau ir iznākuši stadionā, tad kaut ko mainīt ir grūti. Lēkšanā tam vismaz ir laiks, taču tieši lēkšanas disciplīnās pārmaiņas notiek biežāk. Pēc tam dabūt sportistu atpakaļ īstajā noskaņojumā ir ļoti sarežģīti. Ir pazudusi koncentrēšanās un sportistam jāieslēdzas no jauna,” skaidro trenere.

Tomēr izrādās, ka starp vieglatlētiem var atrast arī sportistus, kuri call room jūtas labi. „Pēdējos gados, jo īpaši, komermačos pulcēšanās vietā tiek daudz jokots. Acīmredzot tā izpaužas cīņa ar satraukumu. Protams, ir arī sportistes, kuras klusē un skatās grīdā, cenšas koncentrēties. Bet pārsvarā caur jokiem tiek runāts par citām sacensībām un sportistēm, kuras todien nav klāt. Galvenais, lai tur nav auksti, lai nebūtu krasas temperatūras atšķirības starp call room un laika apstākļiem stadionā. Ja būsi pārāk atvērta, tad vari pazaudēt koncentrēšanos. Tā ir gadījies. Taču mani vairāk ietekmē tieši temperatūras maiņa, ko īpaši izjūt mans kājas aizmugurējais muskulis, kad atdziest,” norāda maijā personīgo rekordu labojusī šķēpmetēja Līna Mūze.

„Dažas meitenes mēdz pazust, jo nevēlas uzturēties nepilnos 20 kvadrātmetros kopā ar konkurentēm. Viņas aiziet uz tualeti un atgriežas tikai īsi pirms iziešanas stadionā. Man viss OK, es tur jūtos pat labi. Ja iesildoties kaut kas ir nogājis greizi, tad call room varu sakopot domas. Man tā ir laba vieta. Viss atkarīgs no tā, kā to uztver. Ja esi labā formā, tad nekas nevar tevi izsist no sliedēm,” piebilst Līna.