Martins Dukurs: "Nav pamata nokārt galvu"

- Jūties vairāk ieguvis sudrabu, vai zaudējis zeltu?
- Šobrīd vēl dalītas jūtas, taču ar katru brīdi noteikti paliek labāk. Vairāk esmu sarūgtināts par braucieni, kā par rezultātu. Braucot uz šejieni, domāju par jebkuru medaļu - man šīs tomēr pirmās tādas olimpiskās spēles, kur varu kaut kur aizķerties. Ņemot vērā, kā gāja treniņos - esmu apmierināts.
- Pēdējais laikam bija brauciens, kas izkrita no sākotnējā plāna "četri stabili, labi braucieni"?
- Jā, principā tā arī bija. Trases vidusdaļā diezgan rupji kļūdījos, un pēdējā virāža diezgan daudz apēda. Treniņos un arī jau sacensībās skatījos, ka pēdējie starplaiki mums [ar Montgomeriju] ir vienādi, pat simtdaļu simtdaļā, taču beigās viņam zaudēju desmitdaļu - tikai uz pēdējo virāžu. Vai nu tā ir kamanu specifika, kāda mana kļūda, vai varbūt es kaut ko nejūtu - tur jebkurā gadījumā slēpjas laiks, un tur arī visdrīzāk viss vajadzīgais palika. Taču es par to neskumstu. Arī zaudēt ir jāmāk, un, domāju, ka zaudēju godam. Viņš tomēr ir mājinieks, šo trasi iebraucis. Uzvar stiprākais. Vienmēr.
- Kādas domas galvā bija pirms pēdējā brauciena?
- Principā biju diezgan mierīgs, jo viens man bija skaidrs - ja nobraukšu sakarīgi, jebkurā gadījumā sudrabam jābūt, un varu aizķerties arī pie zelta. Nesanāca. Taču varu pateikt, ka pirmais brauciens bija pat grūtāks, nekā ceturtais.
- Kā gadījās nelaimīgā kļūda trases vidusdaļā?
- Grūti pat pateikt - pats biju izbrīnīts, ja godīgi. Pēc tam arī monitorā skatījos - gar kreiso bortu kaut kur šilierēju, taču likās, ka ir sakarīgāk.
- Paspēju jau brauciena laikā saprast, ka tas var dārgi maksāt?
- Tieši turpat iekritu pagājušogad Pasaules kausa posmā, toreiz iecirtu pamatīgu bortu. Te vismaz atcerējos, ka kārtīgi jānostrādā, lai neatkārtotu to pašu.
- Kam tu šo medaļu varētu veltīt?
- Noteikti - savam tēvam, kurš šajā visā ieguldījis milzīgu darbu. Un gribu pateikties visiem cilvēkiem, kas mums ticēja jau pašā sākumā, kad vēl tikai sākām darboties un rezultātu vēl nebija vispār. Varbūt likās, ka ejam kādā aplamā virzienā, taču - tik tālu nu esam tikuši. Domāju, esam apmierināti. Laiks rādīs, kādas rādīsies nākamās olimpiskās spēles, taču - nav pamata nokārt galvu, ir jāiet uz priekšu.
- Tad uz pjedestāla jākāpj abiem.
- Būtu jau patīkami. Kad redzēju, ka Tomass ceturtais, pie sevis jau domāju - labi, man nevajag to zeltu, bet uzkāpjam [uz pjedestāla] abi, ar sudrabu un bronzu.
- Vari pateikt, cik līdzekļu ir ieguldīti tavā kamanā?
- Viena kamana jau it kā neko daudz neizmaksā, taču - cik izmestas ārā, lai tiktu pie tās īstās. Pat nezinu - esam gājuši cauri desmit, 15 kamanām. Par slidu komplektiem vispār nerunāšu.
- Sanāktu lepna privātmāja Floridā?
- Tik traki varbūt nav, bet Mārupē kaut kas varbūt sanāktu.
- Vai šajā trasē tev vēl būs iespēja revanšēties Montgomerijam? Kaut vieni mači te vēl notiks?
- Par to ir lielas diskusijas, un arī man bija pārdomas. Man šķiet, ka trases jau aizgājušas mazliet par traku ar saviem eksperimentiem un vēlmi citai citu pārspļaut - uztaisīt ātrāku, sarežģītāku, lai tikai mājiniekiem būtu lielākas priekšrocības. Taču, ja būs iespējas, mēģināšu atspēlēties.
- Favorīta slogs, kas tev bija pirms šīs olimpiādes - kā tiki galā, un vai tas nebija faktors, kas tomēr atstāja savu iespaidu?
- Baigi grūti bija treniņos. Zināju, ka no manis gaida, bet treniņos neesmu radis trakot un parasti sāku ļoti lēnām. Vairāk skatos tendences, nevis uz rezultātiem. Tad bija kā bija - 11., 14. vieta. Man visu laiku prasa - kas par lietu, kāpēc tik slikti?! Jau pats sāku domāt, ka kaut kas nav kārtībā. Taču, kad pēdējā treniņā uzskrēju trešo startu un nobraucu otro leju, sapratu, ka jābūt. Rezerves vēl bija. Zināju, ka jāmauc, un tad rezultāts būs - izdarīšu visu, ko varēšu, un būs labi.