Ja Ostapenko varētu aizņemties Sevastovas tenisu un otrādi...

Ostapenko pirms šī gada "Grand Slam" turnīros bija zaudējusi piecos mačos pēc kārtas, turklāt pērn visos četros lielajos turnīros izstājās jau pēc zaudējuma 1. kārtā. Šogad Aļona laboja savus rekordus visos četros turnīros, ikvienā no tiem gūstot vismaz divas uzvaras.

Divi no šogad "Grand Slam" turnīros piedzīvotajiem zaudējumiem Aļonai bija sāpīgi un noteikti novēršami. Austrālijā viņa 3. kārtā divreiz servēja par uzvaru cīņā pret Karolīnu Pliškovu, bet uztraukuma rezultātā un, protams, arī, esot bez ļoti labas serves, nespēja nodrošināt uzvaru.

Vimbldonā ceturtdaļfinālā būtībā nebija variantu pret spēcīgo Venusu Viljamsu, kurai ir daudz labāka serve, kam uz zālāja seguma ir liela nozīme.

Savukārt trešais zaudējums, kas notika pirms dažām dienām pret savu vienaudzi Darju Kasatkinu, bija "neobligāts", taču it nemaz nepārsteidza.

Ostapenko tenisā ir divas problēmas. Viena ir neuzticama otrā serve (gan ātruma, gan precizitātes ziņā), otra ir pacietības trūkums un tā rezultātā daudz nepiespiesto kļūdu, kad jāspēlē pret aizsardzības spēlētājām ar lielu spēles variāciju. Ostapenko var ar spēku nodauzīt Karolīnu Vozņacki un Simonu Halepu, kuras dod vienkāršas bumbiņas, bet pret sarežģītāku tenisu viņai bieži vien trūkst pacietības, lai konstruētu tādus uzbrukumus, kuros ir lielāka iespēja uzvarēt izspēlē, nevis pēc Kasatkinas tipa spēlētāja "slaisa" sist no visa spēka un cerēt, ka vienmēr trāpīs laukumā.

Sevastova tieši Ņujorkā sasniedza savu labāko "Grand Slam" rezultātu šogad, tādā veidā atkārtojot pērn "US Open" sasniegto ceturtdaļfinālu. Izsētās spēlētājas statuss, kas nopelnīts ar stabilitāti, visas sezonas garumā esot Top 40 (un kopš maija arī Top 20), dod atvieglojumus "Grand Slam" pirmajās 2-3 kārtās. Sevastovai ceļš līdz ceturtdaļfinālam bija ļoti patīkams, jo trijos no četrām spēlēm varēja sacensties ar agresīvām pretiniecēm – tādām, kas viņai ir ļoti parocīgas, bet spēlētājas ar labu aizsardzību tradicionāli sagādā grūtības. Pēdējie divi mači bija ļoti spilgts apliecinājums šim apgalvojumam.

Šo rindu autors pirms spēles pret Mariju Šarapovu detalizēti pastāstīja , kāpēc Sevastovai ir ļoti labas izredzes uzvarēt titulēto Krievijas tenisisti un kā tas uzvaras gadījumā notiks. Proti, gan par Sevastovas dažādību, gan Šarapovas daudzajām nepiespiestajām kļūdām (virs 50!), ar kurām Sevastovai liela sakara nebija. Nezinātājiem – nepiespiestā kļūda rodas tad, kad spēlētāja, pretinieces netraucēta, netrāpa laukumā. Piemēram, bumbiņa bez ļoti liela ātruma tiek atsista laukuma vidū, un pretiniece trāpa autā vai tīklā. Vai tribīnēs.

Pirms ceturtdaļfināla mača pret Slounu Stīvensu bija skaidrs, ka amerikāniete būs Anastasijas grūtākā pretiniece turnīrā ar mazākām izredzēm nekā pret Šarapovu. Un šajos mačos arī spēles ziņā notika tieši tas, kas tika aprakstīts pirms to sākuma. Gluži neticami...

Šie divi mači parādīja jau sen skaidri zināmo. Sevastovai ir liela dažādība un gudrs teniss ar nestandarta risinājumiem, lai uzvarētu agresīvas un nepacietīgas pretinieces, kurām ir tendence daudz kļūdīties – gan ar Anastasijas palīdzību, gan bez tās. Tikmēr pret lieliskas aizsardzības spēlētājām, kuras nesteidzas, ļoti daudz nekļūdās un arī spēlē gudri, kā arī spēj tik klāt Sevastovas "dropšotiem" (tas Anastasijai ir ļoti labs ierocis), Sevastovai ir vislielākās grūtības.

16(!) pēc kārtas zaudēti seti pret šābrīža Top 10 divām labākajām aizsardzības tenisistēm Halepu un Vozņacki nav sakritība, tā ir tendence. Vienā mačā var nepaveikties, citā var būt savainojums, bet astoņi zaudējumi pēc kārtas dod ļoti skaidru bildi. Secinājums – Sevastova pašas spēkiem šādas tenisistes nevar uzvarēt vai arī tas ir ļoti, ļoti grūti izdarāms. Proti, nepieciešama palīdzība no tīkla otrās puses.

Kā pieveikt Vozņacki un Halepu? Ar spēku sist cauri viņu aizsardzībai. Sevastovai diemžēl tāda tenisa nekad nav bijis un arī nebūs. Jā, Anastasija var šad un tad uzsist arī ļoti spēcīgi, bet sistemātiski tā nespēj spēlēt. Savukārt viņas inteliģentais spēles stils, kas darbojas pret agresīvām tenisistēm, nav uzvaras formula pret citām aizsardzības spēlētājām, pret kurām viņa ļoti jaudīga uzbrukuma trūkuma dēļ nevar produktīvi darboties kā pirmais numurs. Savukārt, spēlējot pārsvarā no aizsardzības, pret Vozņacki, Halepu un arī vakardienas pretinieci Stīvensu, uz uzvaru cerēt nav pamata.

Ir mači, kuros abas mūsu spēcīgākās tenisistes labprāt aizņemtos kaut ko no otras spēlētā tenisa. Piemēram, Aļonai jau pieminētajā mačā pret Kasatkinu ļoti līdzētu Sevastovas gudrais teniss. Savukārt Anastasijai vakar pret Stīvensu un daudzos depresīvajos mačos pret Vozņacki un Halepu ļoti noderētu Aļonas spēcīgais uzbrukums.

Ostapenko tenisā ir divas problēmas. Sevastovai tika viena, bet tā ir lielāka par Aļonas abām problēmām kopā. Proti, Ostapenko, pat neskatoties uz problemātisko servi un agresīvas spēles rezultātā lielo kļūdu skaitu, lielākajā daļā savu maču ir likteņa noteicēja, tāpēc zaudē vai uzvar pašas spēkiem, nevis ir atkarīga no tā, kas notiek laukuma otrajā galā. Sevastovai mačos pret noteiktu spēlētāju kategoriju tā diemžēl nav. Ja būtu, tad nerastos tik daudz bezcerīgo maču pret Karolīnām un Simonām. Var sevi mānīt ar citiem apgalvojumiem, taču dažas lietas ir ļoti vienkāršas un nepārprotamas.

Mums ir divas laba līmeņa tenisistes, tāpēc vajag priecāties par abu sasniegumiem, nevis dalīties divās komandās – Ostapenko un Sevastovas fanos. Un otrajiem skaust "mazāk talantīgāko" Ostapenko tāpēc, ka viņai ir "Grand Slam" tituls, kas nopelnīts ar dominējošu tenisu, lieliski nospēlējot uzbrukumā, kuram Parīzē nespēja pretoties pat vislabākās aizsardzības īpašnieces? Nejauki.

Varbūt pienāks arī Sevastovas laiks lielajos turnīros. Nesenā vēsture gan rāda, ka Anastasijas tipa spēlētājām "Grand Slam" tituli nespīd, jo tagad ir uzbrukuma spēlētāju laiks. Tām, kuras paļaujas uz aizsardzības tenisu un pretuzbrukumu spēli un lielā mērā ir atkarīgas no pretinieču palīdzības, klājas grūti. Ja viņu sāncenses spēlē neatvairāmi un precīzi, tādā veidā uzvarot, tad nav pamata gaidīt ko vairāk.

Sevastovai šogad Ņujorkā izveidojās ļoti patīkams un cerīgs ceļš – trīs no piecām pretiniecēm bija parocīgo spēlētāju kategorijā, bet pret Stīvensu, kura tāda nav, Anastasijai nedaudz pietrūka. Skaidrs, ka Sevastova labprāt visos mačos sacenstos ar uzbrukuma tenisistēm, bet, lai uzvarētu "Grand Slam" turnīrā, ir jātiek pāri septiņām barjerām. Sevastovas gadījumā – varbūtība, ka nevienā no septiņiem mačiem nebūtu viņai neparocīgas pretinieces, ir ļoti niecīga. Uzvara pār Stīvensu gan būtu radījusi ļoti cerīgu ainu – turnīrā palikušas tikai agresīvas, uzbrukumu spēlējošas tenisistes.

Pērn Sevastovai ceturtdaļfinālā trāpījās nekad neuzveiktā Vozņacki. Jā, Anastasijai toreiz pašā spēles sākumā gūts potītes savainojums, bet arī bez tā viņai pret Karolīnu maz variantu, jo 0-4 mačos un 0-8 setos ir tas, kas ir. Bez pārpratumiem. Tagad ceturtdaļfinālā bija Stīvensa. Ne tik ļoti grūti uzvarama, taču no tās pašas kategorijas. Mačā pret amerikānieti Sevastova sākuma posmā un finiša taisnē, kad arī izšķīrās mača liktenis, zaudēja tieši tāpēc, ka viņai nebija pietiekami laba un spēcīgi precīza uzbrukuma, lai apspēlētu pretinieces aizsardzību. Cenšoties spēlēt sev nepierasti agresīvā manierē, Sevastova 3. seta taibreikā četras reizes kļūdījās. Tas bija pārāk daudz. Atskaitot divas epizodes, Stīvensa taibreikā nekļūdījās jeb daudz nepalīdzēja.

Starp citu, Sevastova vēl pat nav spēlējusi "Premier" līmeņa turnīru finālos, nemaz nerunājot par ko lielāku, jeb šobrīd viņai finālu ziņā spēju griesti ir "International" turnīri, kuros spēlēti visi četri fināli. Tā nevar būt sakritība. Drīzāk gan tas, ka viņas teniss, lai arī ir ļoti labs, tomēr nav pietiekami labs. Kādam var likties, ka Sevastovas spēlētā tenisa problēmas raksturojums šeit ir aizskarošs, taču tās ir iedomas un nekas vairāk. Tā ir patiesība, kas ir detalizēti pamatota. Dažreiz šāda veida apgalvojumus var mēģināt apgāzt ar statistiku, taču šoreiz arī tas nav iespējams.

Ja man liktu izvēlēties, kādu tenisu ņemt, daudz nedomājot, izvēlētos Ostapenko. Tā nav fanošana par Aļonu vai nepatika pret Sevastovu, jo abi apgalvojumi ir nepatiesi un bez pamata. Lai arī Ostapenko ir acīmredzami trūkumi, joprojām atsakoties sakārtot savu servi, viņai tik un tā ir spēcīgs teniss, kas ir uzvarošs teniss. Kopš jūnija sākuma, kad viņa kļuva par "Grand Slam" čempioni, neviens nav tiesīgs Ostapenko apcelt. Viņai atliek pavaicāt: "Cik "Grand Slam" titulu ir jums"?

2018. gada sezonas klusā cerība – Sevastova ar "dropšotiem" apspēlē visas pretinieces Parīzē, bet Ostapenko ar uzlabotu servi triumfē Vimbldonā.

Un varbūt mums beidzot izdodas tikt pie konkurētspējīgas "Fed Cup" komandas, lai gan tā ir naiva cerība. Sevastova likusi skaidri noprast, ka diez vai spēlēs. Un nav garantiju, ka nākamajā gadā izlasē būs Ostapenko. Viņa vairākus gadus ir "kalpojusi" un valsts komandā "bez brīvdienām" ir jau kopš ļoti agra vecuma, dažkārt upurējot lielus komercturnīrus (piemēram, šogad svarīgais "Premier" turnīrs Dohā). Drīz (varbūt jau pirmdien) kļūstot par Top 10 spēlētāju, Ostapenko nākamajā sezonā var būt savam statusam atbilstoši mērķi, kuriem pēc šogad nospēlētā karjeras labākā gada ir jākļūst vēl lielākiem.