Sporta špikeris: kas ir dopings? Antidopinga kodekss - tā definīcijas līkločos

Pasaules Antidopinga kodekss ir visaptverošs pamatdokuments, uz kura balstīta pasaules antidopinga programma sportā, noteikumi sporta federācijām un valdībām, kas atzinuši kodeksu caur UNESCO Antidopinga konvenciju pret dopingu sportā. Kodekss darbojas kopā ar astoņiem starptautiskajiem standartiem, kas paredzēti saskaņošanas nodrošināšanai antidopinga organizāciju starpā dažādas jomās, piemēram, pārbaudēs un testēšanā, laboratoriju akreditācijā, izglītības nodrošināšanā, vienota politika uz terapeitiskām lietošanas atļaujām.

Ja skatāmies vēl plašāk - kas ir dopings? Tad atbilde tiek definēta vairākos aspektos, vispirms dopings ir jebkura viela, kas iekļautā kodeksa aizliegto vielu un metožu sarakstā un aizliegtās sacensību laikā un ārpus sacensību periodā, kā arī vielas, kas aizliegtas noteiktos sporta veidos. Cits definējums, kas plašākā mērogā atspoguļo dopinga terminu, ir Starptautiskās Olimpiskās komitejas medicīniskās komisijas 1994. gada definīcija, ka dopings pārkāpj kā medicīniskās zinātnes, tā ētikas principus, iezīmējot plašāku skatījumu uz dopinga problēmu sportā.

Kādi tad ir tie 11 dopinga gadījumi?
1. Aizliegtas vielas, tās metabolītu vai marķieru klātbūtne sportista paraugā (urīns vai asinis), ko sportists nodot dopinga kontroles laikā.
Kodekss nosaka, katra sportista pienākums būt informētam un nodrošināt, lai viņa organismā nenokļūst aizliegta viela, sportisti atbild par jebkuras aizliegtas vielas vai metodes klātbūtni urīna vai asins paraugos, kas ņemti no sportista. Aizliegtās vielas klātbūtne paraugā atbrīvo Antidopinga organizāciju, no pierādījumiem, par vielas lietošanas nodomu vai apzinātu lietošanu, prasot no sportistiem – striktu atbildību.

2. Sportists lietojis vai mēģinājis lietot aizliegtu vielu vai metodi.
Ir pietiekami ar objektīviem parādījumiem, piemēram, sportista atzīšanās, aculiecinieku liecības, secinājumi, kuri izriet no ilgtermiņa izmeklējumiem. Arī tad, ja nav panākta vielas vai metodes vēlamā iedarbība.

3. Izvairīšanās no paraugu vākšanas, atteikšanās ierasties vai neierašanās uz dopinga kontroli.
Atteikšanās vai neierašanās uz paraugu vākšanu bez pietiekama pamatojuma pēc tam, kad saņemts uzaicinājums veikt dopinga kontroli, arī ja sportists ir tīši slēpies no dopinga kontroles amatpersonām. Šāds pārkāpums pielīdzināms pirmajam punktam, ka sportista paraugā ir atrasta aizliegtā viela.

4. Informācijas nesniegšana par sportista atrašanās vietu.
Sportisti, kuri iekļauti starptautiskās vai nacionālās antidopinga organizācijas pārbaudāmo sportistu reģistrā, ir pienākums sniegt informāciju par savām atrašanās vietām. Ar nolūku, ka testēšanu varētu veikt bez iepriekšējā brīdinājuma un ārpussacensību periodā, šis aspekts ir ļoti būtisks, jo ļauj efektīvi cīnīties ar dopingu sportā. Ja pārbaudāmo sportistu reģistrā iekļautais sportists 12 mēnešus ilgā laikposmā trīs reizes nav aizpildījis prasību sniegt nepieciešamu informāciju par savu atrašanās vietu, viņam var piemērot sankcijas par antidopinga noteikumu pārkāpumu.

5. Falsifikācija vai falsifikācijas mēģinājums kādā no dopinga kontroles posmiem.
Ja sportists ir piekritis nodot dopinga kontroles paraugu, bet veic darbības, kas grauj dopinga kontroles procesu, piemēram, tīša traucēšana dopinga kontroles amatpersonai, nepatiesas informācijas sniegšana antidopinga organizācijai vai iejaucās dopinga kontroles procesā.

6. Aizliegtas vielas vai metodes glabāšana.
Šīs punkts attiecas gan uz sportistu, gan uz sportista palīgpersonālu, kas liecina, ka sportista un sportista palīgpersonāla rīcībā ir kāda aizliegta viela vai metode, kurai nav izsniegta Terapeitiskās lietošanas atļauja vai nav medicīniskā pamatojumā.

7. Aizliegtas vielas vai metodes izplatīšana vai to mēģinājums.
Svarīgi, ka ne sportists, ne sportista atbalsta personāls nedrīkst glabāt un izplatīt vielas vai metodes, kas ir aizliegtas sportā, ja nav medicīniskā pamatojumā vai Terapeitiskās lietošanas atļaujas.

8. Aizliegtas vielas vai aizliegtas metodes ievadīšana vai mēģinājums.
Jebkādas aizliegtas vielas ievadīšana vai to mēģinājums, ko veic cits sportists vai kāda pietuvinātā persona, kā arī aizliegtas metodes izmantošana sportistam sacensību vai ārpussacensību laikā.

9. Līdzdalība vai tās mēģinājums.
Jebkura persona vai antidopinga organizācija, kas palīdzēja, mudināja, atbalstīja vai cita veida tīši līdzdarbojusies kāda antidopinga noteikuma pārkāpumā, varētu tikt pakļauta sankcijām par antidopinga noteikumu pārkāpumu.

10. Aizliegta biedrošanās.
Sportisti un citas personas nedrīkst sadarboties ar tiesnešiem, treneriem un ārstiem vai citiem sportistu palīgpersonāla locekļiem, kuri ir diskvalificēti, kādā antidopinga noteikuma pārkāpuma dēļ, arī tad ja personai ir noteiktas sankcijas saistībā ar dopinga lietošanu. Ar nosacījumu, ka sportistam ir pienākums pierādīt, ka biedrošanās nebija saistīta ar sportu un personai nebija iespējas izvairīties no tās.

11. Ziņotāju ietekmēšana.
Kādam tiek draudēts vai kāds tiek iebiedēts, lai atturētu no ziņošanas par antidopinga noteikumu pārkāpumiem atbildīgajām institūcijām, tai skaitā tiek īstenota atriebība pret ziņotāju. Par šādu antidopinga noteikumu pārkāpumu var tikt piešķirta mūža diskvalifikācija no sporta.

Visi minētie 11 dopinga gadījumi sporta sabiedrībā, tas tiek saukti par antidopinga noteikumu pārkāpumiem (ADNP). Lietas nodošanu uz disciplināro izskatīšanu notiks, pamatojoties uz apgalvojumi, ka ir pārkāpts viens vai vairāki no minētiem ADNP.

Nākamajā rakstu sērijā skaidrosim, kāds ir antidopinga programmu nolūks, kādas vielas un metodes tiek izplatītas sportā un blakusparādības, lietojot šīs “apšaubāmas alternatīvas”.