Sporta špikeris: kāpēc ir tik daudz futbolu?

"Kas ir futbols?" – jautājums tāds diezgan smieklīgs, vai ne? Futbols ir sports, kurā 11 vīri (vai mazāk, bet tās jau ir detaļas), skaroties bumbai tikai ar kājām, mēģina to ievirzīt vārtos, ko veido divi 7,32 metru attālumā izvietoti stabi (ar 2,44 m augstuma ierobežojumu). Gan jau, ka arī citādākus skaidrojumus varētu izdomāt, taču ideja ir skaidra – "foot" + "ball" jeb kājbumba arī nosaka visu to, kas notiek laukumā.

Un kā būs, ja es teikšu, ka šī izpratne par futbolu ir ļoti šaura, jo, piemēram, tikai vienā tā veidā laukuma spēlētāji nedrīkst bumbu ņemt rokās?

Kas tad ir futbols un kādi ir tā veidi mūsdienās?

Ir pieņemts uzskatīt, ka futbola dzimtene ir Anglija, kas noteikti tā arī ir, taču ar piebildi, ka angļi nebija tie, kas izgudroja kaut ko jaunu. Dažāda veida spēles, kurās tika izmantots kāds objekts (pieņemsim, ka bumba), kuru divas pretinieku vienības mēģināja kaut kur nogādāt ar kāju spērienu vai nešanas palīdzību, bija pazīstamas ļoti sen un visā pasaulē. Angļu, kā sava laika lielu kuģotāju, galvenais nopelns ir tajā, ka viņi, ieraugot šīs spēles, tās aizveda pie sevis, sāka spēlēt un izdomāja arī oficiālus nosaukumus, kā saka, no dažādām nesaprotamām, haotiskām un bieži vien arī ļoti brutālām spēlēm paņēma labāko un to visu, var teikt, ka civilizēja. Viņi šīs spēles padarīja laika garam atbilstošas un iedeva tām vajadzīgo attīstības virzienu.

Kāpēc tiek teikts "spēles", t.i., daudzskaitlī? Tāpēc, ka mūsdienās pazīst asociācijas futbolu, Regbijas futbolu pēc savienības noteikumiem, Regbijas futbolu pēc līgas noteikumiem, amerikāņu futbolu, kanādiešu futbolu, austrāliešu futbolu, gēlu futbolu utt.

Kāpēc tik daudz un kāds šīm visām spēlēm sakars ar futbolu? Tāpat kā katrā pagalmā vienu un to pašu spēli bērni var spēlēt ar mazliet (vai ļoti) izmainītiem noteikumiem, arī futbols, nonākot uz angļu zemes, nebija vienots sports, bet… nu, kaut kādas līdzīgas spēles. Brīdī, kad radās vajadzība pēc strukturētiem noteikumiem, teju katrā miestā izdomāja savus. Piemēram, Kembridžas futbola noteikumi liedza bumbu ņemt rokās, kā to darīja Regbijas futbolisti, bet Šefīldas futbola noteikumos bija ieviesti un atrunāti stūra sitieni, auta iemetieni un vārtu pārliktnis. Tikai 19. gadsimta 60. gados Anglijas futbola asociācija pieņēma lēmumu izveidot unificētus noteikumus, kurus atzītu visā Anglijā, kas arī tika izdarīts, un tāpēc oficiālais futbola nosaukums ir "Association football" jeb, kā noprotams, "Asociācijas futbols".

Šis asociācijas futbols, ne bez britu militāristu palīdzības, arī izplatījās pasaulē kā populārākā futbola spēles variācija, lai gan atsevišķos reģionos iecienīts kļuva Regbijas futbola spēles variants, kas, laikam ejot, evolucionēja līdz jau pilnīgi atsevišķiem sportiem, piemēram, amerikāņu vai austrāliešu futbola.

"Labi, vēsture un tā, bet kāpēc futbols, ja ne regbijā, ne amerikāņu futbolā ar kājām baigi bieži nespēlē?" Te arī atbilde ir atrodama vēstures grāmatās, proti, tāpēc, ka sākotnēji ar vārdu "futbols" apzīmēja nevis sporta veidu, bet gan pašu bumbu. Bumbu, kuru var spert ar kāju. Kā norisinājās pati spēle, jau nebija tik svarīgi, jo puikas gāja spēlēt "kājbumbu". Mūsdienās ar vārdu "futbols" katrā pasaules malā arī saprot kaut ko citu, precīzāk, šo apzīmējumu lieto tam futbola spēles veidam, kas reģionā ir populārākais, bet citiem izmantojot garos nosaukumus.

Tiekot galā ar sākotnējo futbola spēļu izcelsmes lietām, būtu interesanti apskatīties, kas ir mūsdienu populārākie futboli un kādas ir to galvenās atšķirības. Tiesa, pieskaroties vairāk Latvijai mazāk zināmajiem spēles variantiem, asociācijas spēles variantu uzskatot par labi zināmu.

Regbijas futbols

Kamēr vieni izvēlējās bumbu spārdīt tikai ar kājām, tikmēr otri, Regbijas skolas audzēkņi, izdomāja, ka, arī nesot bumbu rokās, spēle nezaudē asumu. Pastāv leģenda, ka pie visa "vainīgs" skolas audzēknis Viljams Vebs Eliss, kurš reiz paķēris bumbu rokās un aiznesis to uz vārtiem, taču tā drīzāk ir leģenda, jo pirmais oficiālais ieraksts par to parādījies jau daudzus gadus pēc Elisa nāves.

Lai vai kā, taču puiši spēlēja šo futbola veidu un spēja to attīstīt tik tālu, ka tas, pretēji daudziem citiem paveidiem, spēja izdzīvot un nonākt līdz mūsu dienām kā viens no lielākajiem planētas sportiem.

Galvenā īpatnība – te bumba rokās tiek nesta lielāko spēles laiku, piespēlēt ar rokām var tikai uz aizmuguri, bet uz priekšu – tikai ar kāju. Punktus dod par bumbas piespiešanu ieskaites zonā (piecus) vai tās raidīšanu vārtos (divus vai trīs).

Interesanti gan, ka pats Regbijas futbols jau pirmsākumos piedzīvoja šķelšanos, jo sporta vadībā bija krasi pretēji viedokļi par profesionālismu. Dienvidu reģiona pārstāvji uzskatīja, ka regbijam jābūt amatieru sportam, kamēr ziemeļu reģionā, kas bija nabadzīgāks, uzskatīja, ka sportistiem par savu darbu nauda ir jāsaņem. Risinājums? Jauna organizācija, citi noteikumi, mazāk spēlētāju uz laukuma un rindas pie algu lodziņiem. Interesanti, ka regbija līga profesionālismu atļāva 1895. gadā, bet regbija savienībā, kas arī ir populārākais regbija spēles veids, tas tika atļauts precīzi 100 gadus vēlāk – 1995. gadā.

Tiesa, regbija līgas jeb regbija-13 popularitāte pasaulē aprobežojas faktiski ar divarpus valstīm. Austrālijā tas ir populārākais regbija spēles veids, Anglijā ir spēcīga vietējā līga, un turēt līdzi cenšas arī Francija. Pārējā pasaulē regbija līga ir regbija savienības ēnā.

Amerikāņu futbols

Futbola spēļu nonākšana Ziemeļamerikā drīzāk ir likumsakarīga, nevis nejauša, jo britu ietekme uz reģionu tolaik bija liela. Nav zināms, kura spēles versija pie amerikāņiem nonāca pirmā, taču pieņemts uzskatīt, ka tas bijis Regbijas futbols, taču nebija tā, ka tā bija viena spēle, jo skolās un koledžās, kur sports arī visvairāk attīstījās, spēlēja dažādus futbola variantus. Interesanti, ka sākotnēji nemaz nebija dīvaini, ka mači starp skolām notiek pēc divu spēļu noteikumiem. Pirmo puslaiku spēlē pēc vieniem, otro – pēc citiem.

Tiesa, Ziemeļamerikā, kur attīstījās savs futbols, bija viena liela priekšrocība. Tas attīstījās starp skolām, tāpēc nevajadzēja adaptēt daudzos, katrā miestā atšķirīgos, noteikumus, bet atlika visu skolu pārstāvjiem apsēsties pie galda un izrunāt turpmāko dzīvi, kas arī vairākkārt notika. Vispirms skolas pieņēma Makgilas universitātes noteikumus, bet 1880. gadā Jēlas komandas treneris Volters Kemps piedāvāja savas izmaiņas spēles noteikumos (piemēram, ieviesa izspēles līniju), ko skolas arī pieņēma, kas bija pirmais solis uz amerikāņu futbolu, kādu mēs to pazīstam pašlaik.

Lielākā atšķirība no citiem sportiem – amerikāņu futbolā spēlētāji laukumā dodas ķiverēs, krūšu sargos un ar citu aizsargekipējumu. Iemesls tam gan nav lielas bailes, bet gan noteikumi, kas pieļauj daudz fiziskāku cīņu nekā tajā pašā regbijā vai pat hokejā, tajā skaitā tvērienu/bloku veikšanu pret spēlētājiem, kuriem nav bumbas.

Ir arī jāpiebilst, ka, lai arī mēs lietojam apzīmējumu "amerikāņu futbols", patiesībā arī mūsdienās ir trīs dažādi spēles noteikumu komplekti, jo NFL (profesionālais futbols), NCAA (koledžu futbols) un CFL (kanādiešu futbols), lai arī kopumā spēles gaita ir līdzīga, spēlē pēc saviem noteikumiem.

Austrāliešu futbols

Ja par amerikāņu spēles variāciju daudzi ir dzirdējuši, tad austrāliešu futbols pie mums ir mazāk zināms. Kas tas ir?

Tāpat kā Ziemeļamerikas futbolu gadījumā, arī te savu lomu nospēlēja kolonizatori, kas atveda uz Austrāliju savas spēles versijas, bet par austrāliešu spēles tēvu sauc kriketistu Tomu Vilsu, kurš, atgriežoties no mācībām Anglijā, aktīvi lobēja regbija spēles elementu iekļaušanu vietējā futbola variācijā.

Kas šajā spēlē ir īpašs – ovāls laukums, trīs vārti, 18 spēlētāji katrā komandā. Spēlētāji laukumā iziet bez lielas aizsardzības, taču aizvada ļoti fiziskus mačus. Izklausās traki? Ne gluži, ja spēli iepazīst.

Gēlu futbols

Vai kādreiz ir sanācis iedomāties, kā izskatītos spēle, kurā var darīt… VISU? Spert, nest, driblēt bumbu, mēģināt to sist vārtos vai, ja tik daudz dūšas nav, mēģināt trāpīt pāri vārtiem (kā regbijā)? Jā? Domāji, ka tā ir utopija? Nē, tas ir gēlu futbols!

Kā var noprast, tad īru spēles variants attīstījās tāpat kā citi tā laika futboli, taču, ja liela daļa tā laika spēļu tika apvienotas zem futbola asociācijas vai regbija savienības noteikumiem, tad īri savu futbolu nosargāja no "apēšanas" un saglabāja līdz mūsdienām.

Gēlu futbols ir viens no populārākajiem Īrijas sporta veidiem, jo tā nacionālā čempionāta finālu klātienē Dublinas "Aviva stadium" vienmēr vēro vairāki desmiti tūkstošu skatītāju, no 2005. gada ne reizi šim rādītājam nenokrītot zem 82 tūkstošiem skatītāju (izņemot 2020. gada finālu, kurā skatītāji netika pielaisti).

Interesanti, ka īri ar austrāliešiem rīko arī starptautiskos mačus, pēc jauktiem noteikumiem aizvadot mačus starp gēlu un austrāliešu futbola izlasēm. Līdz šim 42 aizvadītās spēlēs labāk veicies ir īriem, kuri vinnējuši 50% maču, divās spēlēs ir fiksēts neizšķirts, bet pārējās reizēs uzvarētāji bija austrālieši.

Ak, jā, gēlu futbols ir viens no retajiem mūsdienu sportiem, kuros ir aizliegts profesionālisms, t.i., ne spēlētāji, ne treneri un pārējie ar komandu saistītie cilvēki nedrīkst saņemt naudu par savu dalību turnīros.