Kas nāks pēc vemšanas un kantainām acīm?

Rautakalio treniņu metodes tiek salīdzinātas ar tipisku Ziemeļamerikas stilu un vēl nav zināms, kā tas var palīdzēt šai komandai izcīnīt uzvaras laukumā. Šuplers ņēma ar sajūtām, soms piedāvā tomēr atgriezties pie sistēmas. Nevar apgalvot, ka vecais nekam nederēja, taču Peka ir pārliecināts – ja mēs viņus (pretiniekus) nevaram paņemt ar meistarību, tad tā būs kārtība un fiziskais spēks. Šī nav pirmā reize, ka Dinamo treneri runā par disciplīnu, taču Rautakalio gadījumā vēl tiek uzsvērts vārds koncentrēšanās. Katrs elements treniņā ir kā spēles situācijas kopija un atbilstošam jābūt arī izpildījumam. Tā kā treneris pats ir bijis augstas klases hokejists, viņam nesagādā nekādas problēmas bez saspringuma saskatīt – kurš spēlētājs konkrētajā brīdī laiž aizplīvurotu muļķi, kurš taupās un, kurš svīst... Pie Ziemeļamerikas stila piestāv arī nodarbības intensitāte un ātrums, kas treniņu laikā ir vērojams, tāpat kā katras piedāvātās sistēmas precīza izpilde. Improvizācijai vietas nepaliek, bet, ja godīgi – mums jau to improvizētāju arī nemaz tik daudz nav. Tāpēc treneris izteiktu hokeja vērtību saredz tajos spēlētājos, kas nevis demonstrē savu individuālo varēšanu, bet gan maksimāli atdodas katrā no spēles epizodēm. Sak, vari nemācēt, bet negribēt – tas nav pieņemami.

Runājot par mācēšanu un mācībām – tam iet cauri ne tikai spēlētāji, bet arī galvenā trenera palīgi. Trešdien komanda uz ledus spēlēja hokeju – četri pret četri, pieci pret četri, pieci pret pieci. Maiņas bija īsas, slidot vajadzēja ātri...Viss treniņš tika filmēts un pēc tam Rautakalio kopā ar Ābolu, Ignatjevu un Naumovu apsēdās, lai saprastu – kas īsti uz laukuma notika. „Šīs treniņu sistēmas būtība ir apmēram šāda – ja mēs ejam laukumā un darām konkrētas lietas, tad mēs ļoti labi saprotam, kāpēc mēs slidojām uz to pusi, kāpēc ripu atstājām tajā galā, vai atbrīvojāmies šajā... Tā ir ļoti precīza kārtība, kas mums vēl ir jāapgūst. Es arī vēl tikai šo mācos, jo pats Amerikā neesmu spēlējis un neatceros, ka man savā spēlētāja karjerā kāds no treneriem būtu tik skrupulozi pievērsies hokeja elementiem laukumā. Garlaicīgi nav,” – atzīst treneris Ābols. Ja aprunājas ar apkārt komandai stāvošajiem – fizioterapeitiem, ārstiem, masieriem, menedžeriem un pat slidu asinātājiem - tad visi kā viens atzīst, ka slodzes esot lielas. Viens otrs no hokejistiem pat esot pēc treniņa vēmis, kas atsauc atmiņā stāstus par Kandavas elli, bet dažiem jaunajiem acis pēc nodarbībām patiešām izskatījušās kantainas. Entuziasms nenoplok, kas laikam izskaidrojams ar to pašu jauno treniņu metodiku, kas spēlētājus pieradina pie citas rutīnas. Galvenais treneris, atšķirībā no priekšgājēja, pilnībā uzticas padotajiem – kam arī var beigās būt gan labas, gan ne tik labas sekas. Šupleram patika apšaubīt ārstu kompetenci, jo viņa rados ir dakteri, tāpēc atsevišķos gadījumos konsultācijas par kāda hokejista savainojumu vai slodžu nepieciešamību, gāja līdz pat Bratislavai un atpakaļ... Rautakalio savukārt neizmanto tā saukto slodžu datoru, pilnībā šo sadaļu atstājot komandai piesaistīto speciālistu ziņā. Vai tas ir labāk? Nē, savādāk. Šogad, piemēram, uz treniņnometnes laiku ir piesaistīts viens speciāls terapeits, kas īpašu vērību velta hokejistu mugurām. Tā šajā sporta veidā ir jūtīga tēma, tāpēc atlētu muguru stiprums pamato sakāmo – ko varēsi celt, to varēsi arī nest. Šo somu speciālistu atradis menedžeris Sējējs, bet Rautakalio piekritis, ka treniņnometnes laikā viņam tāds tehniskais palīgs patiešām noderētu. Amizanti, ka treneris pats vispirms savu zinošo tautieti pārbaudījis – turpat Dinamo ofisā uz dīvāniņa palūdzis padarboties gar muguru, saliekot pa vietām dažus nobīdījušos skriemeļus. Iegūtais rezultāts bijis apmierinošs.

Pekam pašam nebūs jāspēlē, tāpēc līdzjutējus droši vien vairāk interesē, kas notiek ar hokejistiem uz ledus. Pagaidām iezīmējas šādi virknējumi: Ankipāns- Sprukts- Karsums; Miķelis- Varjs- Melins, Ņiživijs- Džeriņš- Cipulis, Pelšs-Lusenius-Meija; Podziņš-Bērziņš-Bukarts. Štāls tiek mētāts starp iepriekš nosauktajiem un jaunajiem, kas šajā reizē pielaiko pirmo kucēnu uzvalkus, savukārt Daugaviņš sezonu sāks Amerikā, tāpēc viņa klātbūtne Valmierā ir redzama, tomēr – ar daudzpunktiem... Aizsardzībā: Reķis – Galviņš, Ozoliņš – Cibuļskis, Krišjānis – Sotnieks, Andersons-Jēkabs, Laviņš – Jakovļevs. Vārtos: Holts kā pirmais, aiz viņa – Jučers, Enkuzens, Gudļevskis. Maiņas vēl ir jēlas, tomēr treneris apgalvo, ka tās sāk pierīvēties, tāpēc domāt, ka notiks kaut kāda ārkārtas staigāšana, mētāšana vai rokādes – nevajadzētu. Kas paliks liekie? To sijās pārbaudes spēles, jo skaidrs, ka ar tādu baru Dinamo šogad kopā nedzīvos. Pirmie zem lupas nonāks tā sauktie try out līgumi, kas uz nometnes laiku iedoti Cipulim, Bērziņam, Pelšam, Enkuzenam. Mārtiņš ir līmenī, Armands centībā strādā pa diviem, Kristiānam pašam tagad ir pārdomu laiks, bet Nauris, iespējams, sezonu varētu sākt arī kādā Somijas klubā (tikai versija). Starp citu, Pelšs uz ledus atstāj paliekošu iespaidu un šobrīd Sējējs visai nopietni apsver iespēju viņam piedāvāt līgumu, ko ar piekrītošu galvas mājienu atbalsta arī galvenais treneris. Vēl jau gan pats hokejists vēlas saprast, vai neskries ratiem pa priekšu, jo Edmontonas Oilers sistēmā viņš tikai ir apviļājies uz junioru plauktiem. Tomēr Dinamo interese ir viņu un Podziņu (abi 1992. gada dzimušie) paturēt komandā arī kā jaunos, ko prasa līgas reglaments. Katrā ziņā, Kristiāns pēc gada Ziemeļamerikā ir nobriedis gan miesās, gan spēles izpratnē. Var pieņemt, ka viņa iekļaušanu KHL pieaugušo komandā, Edmontona drīzāk uztvers nevis kā bēgšanu, bet gan kā spēlētāja kvalitātes mērauklu, kas pašam uzbrucējam tikai palīdzētu.

Aprunājos ar Peku par spēlētājiem un viņa sastāva redzējumu – interesanti, ka soms netēlo diplomātu. Ja viņš domā, ka Štāls ir labs, tad tā arī pasaka, nosaucot uzvārdu. Par to – jau citā rakstu galā...