Uz tikšanos!

2009. gada pasaules čempionātā Šveicē Latvijas vīriešu hokeja izlase otro reizi pēc Latvijas neatkarības iegūšanas sasniedza augsto 7. vietu – mūsējie iekļuva ceturtdaļfinālā, pa ceļam uzvarot Zviedrijas un Šveices izlases. Toreiz valstsvienību lidostā sagaidīja milzīgs laužu pūlis. Šoreiz hokejisti, iekļūdami olimpiskajā ceturtdaļfinālā, gandrīz sasniedza pusfinālu, spēles beigās piedzīvojot zaudējumu Kanādas izlasei. Mūsējie cīnījās godam, tāpēc ir pelnījuši tikpat krāšņu (kopš čempionāta Šveicē), ja ne grandiozāku sagaidīšanu no Sočiem. Hokejisti turnīra gaitā skatītājiem un līdzjutējiem sniedza lielu baudu, tādejādi slavinot Latvijas vārdu pasaulē, par ko būtu atalgoti ar emocionālu sagaidīšanu savā Tēvzemē. Brāļi Dukuri uzņemšanu novērtēja vēl vairāk kā piedalīšanos Olimpiskajās spēlēs. Tas liecina, ka līdzjutēju atbalsts nav bijis mazsvarīgs arī pie TV ekrāniem. Latvijas vīriešu hokeja izlase fanu klātbūtni novērtēs – mums viņi deva patīkamas emocijas, mēs pretim fantastisku sagaidīšanu. Sava veida barters...

Un ķeramies pie ragiem – tie, kas vēroja ceturtdaļfināla spēli atcerēsies, kuri spēles gaitā dabūja tā iekšās, ka knapi varēja pakustēties. Ja Ozoliņš un Bārtulis lidostā ienāks klibojot, lielākajiem hokeja faniem var gadīties nobirdināt kādu asariņu. Kas par degsmi šiem džekiem bija laukumā mesties zem kanādiešu mestajām ripām. Bārtulis, ja atmiņa neviļ, dabūja no Šea Vebera metiena pa celi – NHL visu zvaigžņu spēlē viņa lielgabala šāviens atpalika tikai no Zdeno Haras metiena. Pat grūti iedomāties šādas sāpes, taču Oskars, būdams uz ledus ar vienu kāju, pie vārtiem joprojām tramdīja kanādiešu uzbrucēju. Pirmo reizi sportā nācās redzēt, ka apkalpojošais personāls spēles gaitā laukumā vārtsargam pienes ožamo spirtu. Tie, kas ar sportu aktīvi ir nodarbojušies zina, cik smagos brīžos tas nepieciešams. Par 99% var garantēt, ka Gudļevskim zvaigznītes rādījās, acu skatienu vēršot uz zemi, nevis debesīm. Kristers vārtos palika – īsts cīnītājs. Pēc īsa brīža vienā no Tampabejas twitter kontiem latvieti nosauca par Greatļevski. Kāds brīnums... Atkal latvieši pamanīti ārzemēs – Latvijas izlases hokejisti veica divus ierakstus tikpat dienu laikā. Vakar atšķirtā lapa ar notikumu par uzvaru pār Šveici turpinās ar Olimpisko čempionu mocīšanu līdz 54. minūtei. Kā kanādieši priecājās, kad Vebers guva vārtus, pēc brīža paņemot vēl pusminūtes pārtraukumu. Pat Hičkoks, Bebkoks un Žuljēns baidījās no mūsu KOMANDAS. Kas par uzvārdiem, kuriem milzum daudz problēmu sagādāja Teda Nolana padotie. Kanādas meistarība bija acīmredzama – Nolans kanādiešus slavēja, zinot Aizermana komandas būvēšanas principus. Pāri visam – mūsējie spēja noturēties pret NHL zvaigznēm. Pēc spēles Kerijs Praiss atzina, ka pirmo reizi redzējis tik iespaidīgu pretinieka vārtsarga spēli – Kristers atvairīja 55 no 57 metieniem. Pēdējo reizi izlases rindās Masaļskis spēlē pret somiem tvēra gandrīz tikpat metienus.

Par kapteini... Ja no Turīnas Olimpiskajām spēlēm visvairāk atmiņā palikuši Ozoliņa gūtie vārti no Cipuļa piespēles pret slovākiem, tad Sočos tā būs Raiena Geclafa pārmācīšana vārtu priekšā spēlē pret Kanādu. Šī varētu būt Sanda pēdējā spēle izlases kreklā - šādas epizodes no (ne)atlikušajām spēlēm paliek vislabāk atmiņā. Sanda devums Latvijas hokejam pēdējos gados ir milzīgs – hokejists Ozoliņš laukumā pārvērties par cilvēku Ozoliņu. Īstie vārdi pirms trešā perioda spēlē pret Šveici bija izšķiroši – tā ir ilūzija, bet ir sajūta, ka šīs brīdis padarīja Latvijas hokeju stiprāku.

Paldies puišiem. Latvija un latvieši novērtēs ziedoto un atdoto. Vēl jo vairāk – Soču arēnā skatītāju atbalsts, kuru nacionalitāte bija visai raiba, bija īpašs pārsteigums. Lai veicas!