Kaujas un manevri

Olimpiskā hokeja turnīra izspēles kārtībā ir veidota, lai pēc iespējas ilgāk saglabātu sportisko intrigu un ikkatrai no 12 turnīra dalībniecēm līdz pat pēdējam brīdim, neatkarīgi no tā kā ir veicies grupas turnīrā, saglabātos (vairāk vai mazāk) reālas iespējas turpināt cīņu turnīra nākamajās kārtās. Proti, grupu turnīra laikā četras veiksmīgākās izlases nopelna sev brīvdienu un vietu ceturtdaļfinālā, kamēr pārējām izlasēm grupu turnīrs ir vairāk cīņa par stratēģiskajām pozīcijām pirms izšķirošajām kaujām, kā arī dažādu manevru veikšana, lai pārbaudītu sevi un pretinieku.

Kaujas.
Latvijas izlase ir aizvadījusi divas kaujas, kuras, lai arī ar atšķirīgiem scenārijiem, tomēr ir ar vienādu iznākumu – zaudējumu. Proti, nevienu stratēģiski svarīgu augstieni pirms izšķirošās kaujas pagaidām nav izdevies ieņemt. Tomēr abas kaujas parādīja, ka Latvijas izlasi raksturo saliedētība, liela enerģija, pašatdeve un vēlme uzvarēt. Tās ir īpašības, kas dod pamatotas cerības, ka pie precīzi izstrādāta spēles plāna, šī turnīra ceturtā kauja var arī nekļūt par pēdējo Latvijas izlasei. Bet šeit jau liela nozīme ir arī manevriem.

Manevri.
Latvijas izlase ir centusies nospēlēt divas būtībā vienādas spēles – spēlējuši aktīvi, agresīvi, centušies spēlēt tuvu pretiniekam, nedodot laiku un vietu lēmuma pieņemšanai, spēlējuši pacietīgi un centušies disciplinēti ievērot spēles plānu.

Pret Šveici šī stratēģija vairāk vai mazāk strādāja, deva iespēju palikt spēlē un sagaidīt kādu veiksmīgu pavērsienu (piemēram, Girgensons - Ķēniņš izspēle). Protams, kopumā šveicieši uzbrukumā zonā darbojās mērķtiecīgāk un diemžēl neiztika arī bez Latvijas izlases puišu individuālām kļūdām, kas pretiniekam deva pietiekami daudz labu momentu. Tomēr Latvijas izlases vārtos ir vārtsargs, kurš šādās epizodēs izdarīja visu no sevis atkarīgo un tas, ka dažās epizodēs Šveices hokejisti piedeva – aizmeta garām vai nespēja pacelt ripu tukšajā augšējā stūrī, ir tikai un vienīgi viņu problēma un meistarības rādītājs.

Tomēr tas, kas notika spēlē ar Čehiju, liek rūpīgi pārdomāt mūsu izlases manevrus un savā arsenālā piemeklēt vēl kādus papildus taktiskos ieročus ar ko pārsteigt pretiniekus izšķirošajā kaujā.

Arī spēlē pret Čehiju Latvijas izlase centās spēlēt agresīvi, cieši, pacietīgi un izdarot spēka spiedienu. Proti, darbojās ar milzīgu enerģiju, cenšoties nogurdināt pretinieku un piespiest to kļūdīties, cenšoties izsist to no komforta zonas. Tomēr Čehijas izlase bija acīmredzami gatavojusies spēlei, bija gaidījusi tieši tādu Latvijas izlases sniegumu un bija izstrādājuši, kā izrādījās, perfektu plānu Latvijas izlases spēles neitralizēšanai.

To, kas notika laukumā un Čehijas izlases spēles plānu, intervijā Sportacentrs.com lieliski raksturo Kaspars Daugaviņš: „Pret tādām komandām grūti spēlēt, jo viņi kontrolē ripu. Īsti uzskriet arī nevar, jo viņiem tā taktika tāda – ar diviem aizsargiem un centru turēt to ripu savā zonā, kontrolēt, bet tajā pašā laikā abi pārējie ganās augšā. Aizmet tālo piespēli un tad savukārt tie trīs nāk ar otro vilni ātrumā. Grūti tam atrast kādas pretzāles...”

Proti, Čehijas izlase, apzinoties savas vājās puses – komandas vidējais vecums, kas tieši saistīts ar spēlētāju enerģiju un jaudu, kā arī apzinoties savas komandas stiprās puses – spēlētāju augstā meistarība un pieredze, izstrādāja perfektu plānu pilnībā neitralizējot Latvijas izlases centienus. Neskatoties uz visiem mūsu komandas centieniem, uz milzīgo pašatdevi un enerģiju, uz spēkiem, ko puiši atstāja laukumā, Čehija, pateicoties spēles plānam un augstajai meistarībai, spēli aizvadīja ar maziem sviedriem un smaidu uz lūpām, ne mirkli nezaudējot komforta sajūtu.

Lai Latvijas izlases spēka spiediens būtu efektīvs, nepieciešama visa piecinieka kompakta un saskaņota darbība, bet čehi iepriekšējā spēlē šo spēja šķietami vienkārši neitralizēt, piespiežot Latvijas izlasei izstiept savas rindas – kamēr uzbrucēji cenšas izdarīt spiedienu Čehijas zonā, aizsargi spiesti palikt pie pretinieka uzbrucējiem uz savas zilās līnijas, kā rezultātā viduszona kļuva par brīvu ieskriešanās poligonu Čehijas uzbrukumiem. Tas rezultējās vēl lielākā enerģijas patēriņā gan uzbrucējiem, kam jāskrien atpakaļ aizsardzībā, gan aizsargiem, kam bija ļoti smags uzdevums visu laiku apturēt pretinieka uzbrucējus, kas nāca zonā lielā ātrumā. Papildus vēl šāda nēsāšanās laukumā noveda pie tā, ka uzbrucēji steidzot atpakaļ palīgā aizsargiem ļoti bieži nolaidās par zemu, dodot iespēju čehiem atmest ripas aizsargiem un apšaudīt Masaļska sargātos vārtus.

Nav šaubu, ka Latvijas izlases spēlētāji laukumā darbojās ar milzu enerģiju un pašatdevi, tomēr, lielās līnijās – visa šī iztērētā enerģija bija pa tukšo un nesasniedza mērķi, jo čehi to vienkārši apspēlēja.

Karš.
Divas kaujas zaudētas, bet abās veiktie manevri ir snieguši daudz informācijas un mācības nākamajām kaujām, lai pēc iespējas labāk sagatavotos izšķirošajai. Spēle pret Šveici parādīja individuālo kļūdu cenu, atgādināja veco patiesību par to, ka spēle rit līdz sirēnai, ļāva noticēt saviem spēkiem un izdarīt secinājumus par nepieciešamajiem uzlabojumiem uzbrukuma zonā.

Savukārt spēle pret Čehiju sniedza pārdomu mirkļus treneru kolektīvam, lai atrastu risinājumus kā panākt, ka Latvijas izlases milzu enerģija ir mērķtiecīga un pretinieks to reāli sajūt uz savas ādas un ir spiests to pārvarēt. Tikko pretiniekam būs jāpārvar šī enerģija, tā viņš tiks izsists no komforta zonas un Latvijas izlasei parādīsies ļoti labas iespējas gan ieņemt augstienes, gan pārvirzīt frontes līniju.
Lai izdodas!